Operzvaigzne Inese Galante: Ar smaidu, siltu vārdu un pasniegtu roku var daudz ko izdarīt

"Kaut arī katrs no mums ir šķietami atšķirīgs, ir lietas, kas mūs vieno: katram no mums ir sirsniņa un lietas, kas dara prieku vai sāpes, iedveš bailes vai pārliecību. Kad cilvēks saslimst, viņš jūtas bezspēcīgs un pazudis. To diezgan daudz pieredzēju savā pirmajā profesijā, un tas krietni mainīja manu redzējumu un attieksmi. Zinu, ka arī ar smaidu, ar draudzīgu, siltu vārdu un pasniegtu roku var daudz ko izdarīt, un viss mainās!" ir pārliecināta pasaulslavenā operdziedātāja, Ineses Galantes Fonds vadītāja un konkursa "Ineses Galantes talanti" iniciatore INESE GALANTE.

Konkurss, kas šogad tika rīkots jau 12. reizi, tikko noslēdzies, un jaunie mākslinieki četrās kategorijās saņēmuši balvas un iespējas koncertēt, tostarp arī kādā no Ineses Galantes rīkotajiem koncertiem "Ziemassvētku prelūdija", kas šogad notiks 6. un 14. decembrī Rīgas Domā.

IEVA ZEIDMANE: Jūsu rīkotajam konkursam izskanot, ikreiz esat uz pozitīvu emociju viļņa.

INESE GALANTE: Jā, man arī tagad visu laiku smaids uz lūpām un ļoti laba pēcgarša. Jo tik daudz pa īstam talantīgu jauniešu... Katru gadu secinu, ka mums ir talanti, bet šoreiz tas bija kaut kā uzkrītoši. Jo bija viena otra grupa, kurā vajadzētu dot vismaz piecas pirmās vietas un divas, trīs otrās. Bet dzīvē tā nenotiek – šad tad viens punkts vai puse punkta nospēlē milzīgu lomu. Bet tas nekas: ja šogad laureāta balvu saņemt neizdevās, ir taču nākamais gads, aiznākamais. Es visu laiku pasvītroju: mēs visi maināmies – augam, mācāmies, ejam uz priekšu, sevišķi jaunieši. Tātad viss vēl ir priekšā, ja tikai gribi, un ja vēl pieliec darbu un dvēseli... Man ir laba sajūta, ka ir tik daudz talantu, kuri krāšņos kultūras dzīvi Latvijā un visā pasaulē, Latvijas vārds ies skaļi un dikti. Un to arī gribu: lai šiem bērniem būtu droša nākotne, lai viņi uz skatuves jūtas vairāk nekā mājās, lai [viņu uzstāšanās] ir piepildīta pasaka, uz kuru cilvēki tāpēc nāk – lai gūtu to sajūtu, kurā var pacelties virs zemes, lai spārni aug, lai būtu emocijas un dzīvesspēks. To spēj dot māksla, savukārt jaunieši to ir spējīgi dot. Domāju, visai mūsu komandai un publikai bija tādas pašas emocijas kā man.

IEVA ZEIDMANE: Vai arī jau konkursā redzējāt tādus jaunos talantus, kas tiešām uz skatuves jau jūtas kā mājās?

INESE GALANTE: Jā! Ir cilvēki, kuri vēl kautrējas, bet var redzēt, ka tur ir potenciāls. Bet ir arī tādi, kuri uz skatuves jūtas brīnišķīgi – viņi to vienkārši apdzīvo, un viņiem ne no kā nav bail. Ir jaunie mākslinieki, kuri reprezentē ne tikai sevi, bet lomu. Kaut kas viņā iekšā ir tāds, ka viņš aizņem visu zāli, paņem to savās rokās. Vienam otram ir vēl šis tas, ko varētu pielabot un uzlabot, bet galvenais ir milzīgā iekšējā enerģija un pārliecība, ka tu esi pareizā vietā un ka visi "ēd" no tavas rokas. Tas ir ļoti no svara. Nedrīkst kā Glens Gūlds – spēlēt [tikai] mājās un tad ar šausmām kāpt uz skatuves. Var gadīties arī tā, bet ar laiku tas pāriet. Ja cilvēks aizvien vairāk uzstājas, iedzīvojas uz skatuves un daudz strādā, arī pārliecība rodas un ar laiku tas aiziet. Tu vienkārši nāc ar kaut ko tādu, ko neviens cits nevar izpildīt vai vispār nav spējīgs tam tuvoties, un tas dod gan enerģiju, gan drošības sajūtu. Jātic sev.

IEVA ZEIDMANE: Arī žūrijas komisijai šajos koncertos ir grūta dzīve – lemt un dalīt pa punktam.

INESE GALANTE: (..) Ir skaidrs, ka es nejaucos tajā, ko nesaprotu. Ir kaut kādi sīkumi, ko varu nezināt citās kategorijās: varu tikai izteikt savu viedokli, ko par to domāju, kā man šķiet, bet katrs no kolēģiem zina visus sīkumus un smalkumus savā specialitātē, tāpēc es vienmēr to lemšanu atstāju profesionāļiem. Varu izteikt tikai savas domas par muzikālo pusi, kāda ir skaņa, jo to uzreiz var just. Savukārt runājot par vokālistiem, tur ir mans un Sergeja Jēgera vērtējums; ieklausos arī kolēģos, bet šajā jomā es saprotu drusku vairāk, jo tā ir mana maize, ar kuru dzīvoju jau daudzus gadus, un es vienkārši to ļoti labi jūtu, kāpēc, kā un ko vēl varētu, kā vēl pietrūkst un kā to uzlabot. Ne vienmēr viegli, jo katrs konkursa dalībnieks nāk no savas skolas. Tas nav vienkārši, tur nav taustiņu vai stīgu, tāpēc tā ir ļoti subjektīva lieta: atkarīgs, kāds tev ir iekšējais ideāls un uz to jāiet.
Ļoti interesanti var nodziedāt pat telefona grāmatu – ko vēlies! Tā ka galvenais ir – nevis ko, bet – kā. Pasniegt tā, ka visi vai nu smaidīs vai lidos.

Ļoti labi, ja tev ir labs instruments, ar ko tu vari virtuozi to visu pasniegt. Cilvēka balsi varbūt ir vieglāk uztvert, jo tas ceļš ir taisnāks – balss nāk uzreiz pa taisno no dziedātāja, tur ir kaut kāda maģija, knifs – kaut kas tur ir, jo dziedātājs vienmēr izsauc īpašas emocijas. (..) Jebkuram māksliniekam sniegums var būt tehniski tīrs, bet vēl tam jāsavijas ar dvēseli, gaumi, brīvību – tad ir viss, kas jaunam māksliniekam nepieciešams turpmākajā dzīvē. Bravo visiem, kas piedalījās konkursā, kam paveicās un tiem, kam paveiksies nākamgad.

IEVA ZEIDMANE: Jūs pati, žūrijā strādājot, uzreiz dzirdat – jā, šo jauno mākslinieku es labprāt redzētu savā koncertā?

INESE GALANTE: Uzreiz! Vienmēr saprotam, kurš varētu būt interesants klausītājiem, kurš raisa īpašas emocijas un jūtas – redzam, cik talantīgs ir šis cilvēks. Protams, ir ļoti grūti konkurēt vienam, kuram jau ir 22 vai 25 gadi, un desmitgadīgam ķiparam. Skaidrs, ka viena lieta ir līmenis, ko spēj parādīt pieaudzis mākslinieks, un tas, ko spēlē mazulītis, bet var redzēt, kā viņš to dara, ar kādu smeldzi!

Mēs nevienu neaizmirstam, vienmēr iesaistām savos koncertos: arī šoreiz abos koncertos – gan 6. decembrī, gan 14. decembrī – būs pārstāvēti mūsu laureāti un dalībnieki. Mīluļi. Tas ir mūsu kredo, mēs to darām katru gadu, un no mums arī viņus gaida. Viņi var sevi parādīt. Jo māksliniekiem jābūt uz skatuves un jāsaprot, ka viņus mīl, ciena un vēlas redzēt. Tā ir realitāte.

IEVA ZEIDMANE: Šogad abiem koncertiem vēl klāt nāks ģenerālmēģinājums, kuru būs iespēja apmeklēt 6. decembrī pulksten 16.00.

INESE GALANTE: Tiem klausītājiem, kuri atnāks, būs izdevība redzēt ne tikai to pašu koncertu, bet arī aizkulises jeb virtuvi! Jebkurā mēģinājumā tas ir pats par sevi saprotams – ka tas nav sterili un baltos cimdos. Tas būs dzīvi, un to cilvēki ļoti mīl un ciena. Es kā bijusī farmaceite esmu pieradusi, ka visam jābūt sterilam, devai jābūt konkrētai, viens piliens par daudz – tā ir inde, viens pa maz – zāles neiedarbojas. Jābūt zelta vidusceļam. Jābūt visam pareizi un dzīvi, jo mūsu māksla ir dzīva lieta.
(..) Visiem šķiet – mākslinieks vienmēr ir uzkrāsots, ar frizūru, dimanti spīd, bet tā ir tikai fasāde: aiz durvīm notiek pamatīgs darbs. Kā Pavaroti reiz teicis – nē, tās nav 20 minūtes uz skatuves, tie ir 30 gadi un 20 minūtes. Dziedātājiem, baleta māksliniekiem – katru dienu mēģinājumi, katru dienu skolotājs, viss jāspodrina, un tas ir normāli. Vienalga, kāda tev ir situācija mājās vai kreņķi ar veselību: tev ir jāizpeld! Jāatceras skola, kā to apiet. Nu, ja pavisam viss ciet, tad neko – ar traheītu tu neko daudz vis nevari. Bet viss pārējais... Atceros, kā pati tiku galā ar plaušu karsoni: trīs ar pusi dienas ārstējos, man bija fantastisks ārsts, un rezultātā nodziedāju lielo koncertu un nākamajā dienā – vēl vienu. Tev vienmēr jābūt jaunam, skaistam, veselam, nemirstīgam. Tāda profesija! (Sirsnīgi smejas.)

IEVA ZEIDMANE: Abu koncertu programmas būs atšķirīgas.

INESE GALANTE: Vienā un otrā koncertā būs ērģelnieks Aivars Kalējs – mans draugs, komponists, ērģelnieks. Pirmajā koncertā būs Sergejs Jēgers, ar kuru jau daudzus gadus dziedam kopā: esam labi draugi un kolēģi. Būs arī mūsu konkursa laureāti, kuri jau ilgāku laiku ar panākumiem dzied mūsu operā: Inna Kločko, gan Artjoms Safronovs – viņi ir arī dzīvesbiedri, viens talantīgāks par otru. Būs arī Aleksandrs Kalējs – Aivara Kalēja mazdēls, pianists un īsts gudrinieks. Būs arī Mediņskolas zēnu koris ar Romānu Vanagu priekšgalā. Nevaru iedomāties Ziemassvētkus bez zēnu kora! Nu, un mūsu jaunie talanti. Nesaukšu vārdā – lai saglabājas pārsteigums. Katram būs sava pērlīte. Dziedāšu arī es. Būs īsti svētki! Mana meita Diāna kopā ar mūsu fondu dara visu, lai īstenotu īstu paradīzi: lai būtu ne tikai svētki, bet arī lidojums, atpūta, cerība, emocijas – viss, ko mums vajag, lai sēdētu plecu pie pleca, lai būtu ģimenes sajūta – visi kā viens. Lai visi būtu apčubināti, lai neviens nebūtu aizmirsts, lai nevienam nepaietu garām.

IEVA ZEIDMANE: Rīgas Doms būšot skaisti izgaismots.

INESE GALANTE: Ļoti! Tas dos pasakainu noskaņu. To ieviesa Diāna – viņa ir malacis, daudz strādājusi ar modi un Holivudas zvaigznēm, veidojusi šovus Vācijā, strādājusi ar izciliem fotogrāfiem un modeļiem, tāpēc viņai ir ķēriens un sestā maņa, ko viņa uzreiz jūt un ķer. Viņa izaugusi uz skatuves, burtiski piedzimusi.

Kad savulaik mācījos Traviatas partiju, Diāna kopā ar mani dziedāja visas augšas: viņai bija trīs, četri gadiņi… Izrādēs viņa visus brīdināja, ka mamma – Traviata – pa īstam nenomirst, ka abas pēc izrādes iesim uz mājām kopā.
Pirmoreiz gan viņa ļoti nobijās, bet vēlāk zināja katru izrādi, kurš, ko un kā dzied, kas šodien un kas vakar. (Smejas.) Tas ir tik mīļi, un tas arī audzina; ļauj iepazīt aizkulises, virtuvi. Tā bija pavisam cita dzīve. Viņa redzēja, cik daudz mums ir mēģinājumu, ansambļu, cik daudz darba ar orķestri, ar pianistu, cik mājās pati vēl mācos. Viss notika nonstopā: koncerti, lielās formas, operas, nemitīgi koncertbraucieni.

14. decembris būs Adventa diena un "Ziemassvētku prelūdija", kur būs pārstāvēti mūsu slavenie un fantastiskie pianisti: Aivars Kalējs, Andrejs Osokins, Daumants Liepiņš, kurš nesen ieguvis otro vietu Cīrihē – bija ļoti komplicēts, smags konkurss, un Daumants tajā spīdēja. Būs arī Aleksandrs Komka, arī mūsu laureāts, zvērīgi strādīgs un ar iniciatīvu; būs arī mūsu Gustaviņš Kalējs, kuru nosaucu par minimaestro – viņu daudzi jau pazīst. Ar visiem, ko nosaucu, daudz muzicēju. Ar katru! Jo gribu visus iesaistīt mūsu kultūras dzīvē: katram ir sava seja, un mākslā tas ir ļoti no svara. Katram ir savs pipariņš, savs redzējums, pieskāriens un tembrs – un tas visu izsaka. Tā ir katra dvēsele.

Kaut arī katrs no mums ir šķietami atšķirīgs, ir lietas, kas mūs vieno: katram no mums ir sirsniņa un lietas, kas dara prieku vai sāpes, iedveš bailes vai pārliecību. Kad cilvēks saslimst, viņš jūtas bezspēcīgs un pazudis. To diezgan daudz pieredzēju savā pirmajā profesijā, un tas krietni mainīja manu redzējumu un attieksmi. Zinu, ka arī ar smaidu, ar draudzīgu, siltu vārdu un pasniegtu roku var kaut ko izdarīt, un viss mainās! Cilvēkam vairs nav tādu šausmu acīs. Tik ļoti daudziem tas ir vajadzīgs. Ne visi ir tik stipri, ka var sienas lauzt. Nē. Ja nepaiesim garām, pasniegsim roku – viņam būs cita dzīve!

IEVA ZEIDMANE: Vai ir iespējams nosaukt kādu vienu skaņdarbu, kas jums šķiet ļoti svarīgs šajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā?

INESE GALANTE: "Ave Maria". Domāju, ka mums vajag ne tikai drosmi, bet palīdzību – tapt apgaismotiem, un ar iekšējo spēku iet tālāk, daudz ko pārvarēt un nebaidīties skatīties ar optimismu uz priekšu. Vajag būt draudzīgiem vienam pret otru, vairāk mīlēt. Tādas humānas lietas, kuras šad tad šķiet pazudušas vai samazinājušās. Tās nav pazudušas – tikai jāuzfrišina šad tad. Tāpēc man liekas, ka "Ave Maria" vienmēr "izmasē" tavu sirdi, attīra tavu dvēseli, iztaisno muguru, varbūt vienam otram izmazgā actiņas… Negribu teikt, ka tā ir dvēseles pirts, bet attīrīšanās tā ir noteikti.

Es varu teikt tikai to, ko pati jūtu. Mēs visi esam jūtīgi. Vairāk vai mazāk, bet esam. Silts vārds un drosme nerodas paši no sevis. Varbūt viens otrs ir paskarbs no bērna kājas, bet pārsvarā mums vajag, lai mūs akceptē, lai mūs mīl, apčubina, lai pasaka, cik esam vajadzīgi un viss būs labi. Mums to vajag! Tādi bija mani vecāki, tādi ir mani draugi, tāda ir mana ģimene. Jāpalīdz viens otram – kā nu kurš prot to darīt.

Decembrī ir īstais laiks ieskatīties sevī un atcerēties par otru. Tam, kuram vairs nav neviena tuvinieka, kurš jūtas vientuļš, pamests, kuram ir kādi kreņķi vai sāpes – tam piezvanīt, apciemot, kaut ko paķert līdzi, aiznest, pasēdēt, parunāties kādu minūtīti. Nebūt slinkiem ieraudzīt arī citus, neaizmirstot arī par sevi – kā tu pats sevi vari pacelt virs zemes. Mēs esam kā milzīga ģimene, un visi kopā – tas jau ir spēks. Tāpēc gribas, lai visi sanāk kopā plecu pie pleca, lai notiek kaut kas skaists un kaut kas tāds, ka paradīze atveras, lai actiņas spīd! Lai visiem veicas, lai ir veselība un miers!