Piektdien, 13. februārī, plkst. 19.00 Rīgas Kongresu namā gaidāms koncerts LNSO, Olari Eltss un Kristaps Bergs. Vaska Čellkoncerts un Sibēliusa Piektā", kurā pēc ilgāka pārtraukuma ar LNSO atkalsatiksies orķestra bijušais mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents (2001-2006) Olari Eltss, ar kuru plašākā sarunā tiksimies "Klasikas" vilnī.

Ar Kristapu Bergu kā solistu izskanēs Pētera Vaska Pirmais čellkoncerts, kurā komponists piecās daļās atspoguļojis personības pretīmstāvēšanu brutālai varai. Savukārt Žana Sibēliusa slavenākā – Piektā simfonija – tapusi 20. gadsimta muzikālo pārmaiņu krustugunīs, un šie meklējumi atspoguļojas arī izcilā somu komponista skaņurakstā, kas tomēr nemainīgi palicis krāšņs un piesātināts. Programmā arī igauņu komponista Tīra un skotu komponistes Masgreivas veltījumi Sibēliusam.

Ieva Zeidmane: Šī ir ilgi gaidīta jūsu atgriešanās pie mūsu orķestra. Vai arī pats esat priecīgs atgriezties? Atmiņas ir patīkamas vai saistītas tikai ar darbu?

Olari Eltss: Ir ļoti patīkami atkal visus redzēt, tagad jau kā pieaugušus cilvēkus. Mēs visi bijām ļoti jauni, es pats biju vēl gluži kā tāds bērns, kad sāku šeit strādāt. Bet, protams, arī aizvadītajos gados esmu pāris reižu šeit bijis, tā ka tas starplaiks nav tik liels. Ir pagājuši jau 25 gadi, kopš pirmo reizi diriģēju Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, protams, visi IR mainījušies, bet ne tik ļoti. Cilvēki, kurus pazīstu, izskatās tāpat kā agrāk, patiesībā visi izskatās lieliski un ir priecīgi, tas ir pats svarīgākais, jo, muzicējot, mēs visi esam laimīgi.

Orķestra skanējums ir nedaudz mainījies, bet labā ziņā — stīgu grupai joprojām ir skaists, silts skanējums, un pūšaminstrumentiem ir savas īpašās kvalitātes. Ir labi pirmo reizi būt šajā Kongresu namā, jo, protams, tā ir pavisam cita vide. Jā, orķestrim patiešām ir vajadzīga skaista, laba koncertzāle, un es ceru, ka rekonstrukcija būs veiksmīga, ka akustika būs lieliska un ka arī klausītāji izbaudīs šo atjaunoto koncertzāli ar plašām telpām, un tad orķestrim priekšā būs daudzas ļoti skaistas desmitgades.

Kādā veidā orķestra skanējums ir mainījies?

Tas ir nobriedis — kā jau tas notiek ar katru paaudzi. Katra nākamā paaudze nāk ar savu skatījumu, precizitāte ir citāda, jo sastāvs ir mainījies — vairāk nekā pusi orķestra veido citi cilvēki nekā, iespējams, iepriekšējā desmitgadē. Varbūt tā šķiet arī akustikas dēļ, bet orķestrim ir labs skanējums, un tas ir mainījies arī tādā ziņā, ka kļuvis maigāks — kopējais tutti skanējums ir maigāks, nav tik ass, Sibēliusa mūzikai tas ļoti nāk par labu.

Manuprāt, orķestra spēja reaģēt ar katru nākamo paaudzi kļūst arvien ātrāka. No otras puses, tie, kas par to runā — galvenokārt diriģenti — paši kļūst vecāki, tāpēc balanss mazliet mainās. Ir patīkami šo orķestri atkal dzirdēt un baudīt to unikālo skanējumu, kas piemīt šim orķestrim. Vienmēr ir liels prieks būt šeit kopā ar orķestri, ko es ļoti mīlu.

Gaidāmajā koncertprogrammā ietvertajiem skaņdarbiem, šķiet, ir daudz kā vienojoša. Tajā ir Pēteris Vasks, kura jubileju mēs svinam, un viņš šogad ir arī orķestra rezidējošais komponists. Ir Sibēliuss, kura 160.tā jubileja apritēja pagājušā gada decembrī, un ir arī divi citu komponistu rakstīti veltījumi Sibēliusam viņa 125. jubilejas gadskārtā. Ja raugāmies uz Pētera Vaska un Sibēliusa mūziku — vai varam teikt, ka daba, kas abiem ir iedvesmas avots, ir vienojošais elements?

Noteikti. Daba ir viens aspekts, bet es teiktu — arī platuma grādi, kuros šie komponisti savu mūziku radījuši. Tas attiecas gan uz Vasku, gan uz Sibēliusu. Tā ir mūzika, kas rakstīta ziemeļos. Un, runājot par Vasku un jo īpaši Sibēliusu, tas ļoti saistīts ar šo “ziemeļu” izjūtu. Lielākā daļa cilvēku — es teiktu, kādi 90 procenti no tiem, kuriem tuva Sibēliusa mūzika,  nedzīvo tropiskā klimatā. Viņi ir ziemeļnieki— vienalga, vai tā būtu Eiropa, Amerika vai Kanādas ziemeļi, orķestri tur mīl Sibēliusu. Ja dodaties uz dienvidiem, jau Maiami attieksme pret Sibēliusu ir cita. Dienvidamerikā — pavisam citāda. Tāpat arī Eiropā — jo tālāk uz dienvidiem, jo citāda ir attieksme, jo cilvēku daba ir savādāka. Un tad jautājums, kā viņi izprot šo ļoti ziemeļniecisko mūziku. Tajā ir garas ēnas, viss notiek rāmi, visas pārmaiņas prasa laiku. Šī krēsla sajūta te ir svarīga —  pārejas no viena tēla uz nākamo veido pat pusi Sibēliusa mūzikas. Un tieši šīs pārejas padara to skaistu —  šīs garās ēnas, atkārtojumi. Tas savulaik bija ļoti unikāli, tāpēc daudzi klausītāji un muzikologi 20. gadsimta pirmajā pusē to nesaprata.

Patiesībā Sibēliuss un Debisī daudzējādā ziņā ir ļoti līdzīgi — gan savā attīstībā, gan tajā, ko viņi centās sasniegt savā mūzikā. Ir daudz paralēļu, piemēram, Sibēliusa pēdējais lielais orķestra darbs "Tapiola" un Debisī deju poēma "Spēles" — tie ir patiesībā ļoti līdzīgi skaņdarbi. Jūtama šī tiekšanās pēc vienotas simfoniskas formas. Un, protams, Sibēliuss simfoniskajā mūzikā ir garo līniju meistars — atkārtojumu dēļ te viss strādā pavisam citā līmenī. Tā ir ļoti unikāla attīstības metode, ļoti atšķirīga no visa, kas bija iepriekš.

Savukārt Vaska pieeja ir pilnīgi citāda. Tā ir ļoti runājoša mūzika — it kā būtu jāatrod ne tikai raksturs, bet arī pats “teikums”, kā Vasks runā. Tā ir ļoti vārdiska mūzika tādā  lingvistiskā nozīmē — vispirms viņš definē frāžu struktūras un tad veido garākus stāstus, plašākas muzikālās domas. Tieši tas, manuprāt, padara Vasku īpašu. Protams, arī spēja atrast mazās detaļas — pat tad, kad mūzika šķiet vienkāršāka, izcelt un iekrāsot tos nelielos, bet būtiskos notikumus. Tas attiecas gan uz Vasku, gan, protams, uz Sibēliusu.

Es priecājos, ka programmā ir vēl divu komponistu darbi, kas tapuši kā veltījumi Sibēliusam.  Starp citu, ir jau arī veltījumi Vaskam, un cerams, ka kādu dienu mēs tos arī dzirdēsim. Bet atgriežoties pie šīs programmas — abi veltījuma skaņdarbi tapuši vienā gadā — 1990. gadā, kad Helsinku filharmoniskais orķestris vairākiem komponistiem pasūtināja īpašus Sibēliusam veltītus jaundarbus. Te jāatceras, ka Helsinku Filharmoniskais ir bijis Sibēliusa orķestris, kurš sniedzis teju visus Sibēliusa darbu pirmatskaņojumus. Viņiem Sibēliusa mūzika ir asinīs. Tea Masgreiva, kuras kompozīciju "Song of the Enchanter" (Burvja dziesma) atskaņosim, ir lieliska komponiste. No viņas darba ļoti atšķirīgs ir Erki Svena Tīra darbs "Seaching for Roots" jeb "Saknes meklējot". Tīrs izjutis ļoti spēcīgu saikni ar Sibēliusu. Un vispār jāsaka, ka Sibēliuss ļoti ietekmējis igauņu komponistus - pat lielāko daļu 20. gadsimta otrās puses autoru. Sibēliuss ir ārkārtīgi nozīmīgs komponists, iespējams, arī šeit, Latvijā viņš ietekmējis daudzus. Darbā "Saknes meklējot" var saklausīt, kā Tīrs savieno savu stilu ar Sibēliusa ietekmi. Savukārt Tea Masgreiva izceļ Sibēliusa mūzikas mistisko pusi un citē Piektās simfonijas tematisko materiālu — slaveno gulbju tēmu. Klīst leģendas par to, kā Sibēliuss mocījies, rakstot piekto simfoniju, viņš nav zinājis, kā atrisināt noteiktas problēmas,  līdz piedzīvojis šo īpašo dabas mirkli — pāri viņa ģimenes mājai lidojuši gulbji, tā zemu, zemu. Tas komponistu ārkārtīgi saviļņojis un viņš šo mirkli ietvēris mūzikā.

Sibēliusa Piektā simfonija daudzējādā ziņā ir par izlaušanos — arī par izlaušanos cauri pelēkajām, zemajām debesīm, kas mums arī Baltijā janvārī ir tik raksturīgas. Šogad gan ne, šis janvāris bijis ļoti saulains. Bet Sibēliusa mūzikā ir tie brīži, kad notiek izlaušanās cauri pelēcībai, un pēkšņi parādās saule. Es tagad nerunāju par šo skaisto gulbju tēmas mirkli, kur var dzirdēt spārnu vēdas —  ja esat redzējuši, kā gulbis paceļas spārnos, zināt, ka tas ir ļoti īpaši. Gulbis ir smags putns, viņam nav viegli pacelties spārnos, pacelšanās prasa laiku. Taču, protams, tā ir drīzāk teorētiska saikne — šis darbs jau nav tieši par gulbjiem. Jā, komponists šo epizodi ar gulbjiem ir pieminējis, zinām, ka viņš to ir ietvērsis savā mūzikā. Tomēr galvenais ir simfoniskā ideja un veids, kā to var sadzirdēt.

Jau otrajā daļā parādās tas pats tematiskais skatījums, jūtam arī tautas mūzikas krāsas, nedaudz tas dzirdams arī Trešajā simfonijā. Ir šī ilgošanās pēc gaišuma, to parāda septīmas ceļš uz unisonu, kas caurvij visu piekto simfoniju. Tas viss šeit ir saklausāms un to pamanījuši arī abi programmā ietvertie komponisti, kas Sibēliusam veltījuši savus darbus.

Laiks, kad Sibēliuss rakstīja Piekto simfoniju, komponistam nebija viegls. Iepriekšējo laiku romantiskā mūzikas valoda vairs īsti neatbilda 20. gadsimta prasībām, un komponists meklēja ko jaunu. Parādījās Debisī impresionisms, Stravinska inovatīvie darbi un Šēnberga atonālās kompozīcijas - arī Sibēliuss centās iet līdzi laikam. Piekto simfoniju viņš pārstrādāja divreiz; atskaņota parasti tiek otrreiz pārveidotā versija.

Iemesls līdzīgs kā Debisī — vēlme pēc vienotas formas. Sākotnēji simfonija bija četrdaļīga, vēlākajā versijā pirmās divas apvienotas un tagad daļas ir trīs, turklāt tās gandrīz saplūst vienā. Šī pāreja ir viena no unikālākajām ne tikai Sibēliusa, bet visas simfoniskās mūzikas vēsturē. Ko līdzīgu Sibēliuss jau bija veiksmīgi izmēģinājis otrajā simfonijā, kur fināls trešajai daļai seko attacca — bez pārtraukuma. Tā ir ļoti organiska pāreja, kas veido muzikālu virsotni. Un Piektās simfonijas otrreiz rediģētajā versijā Sibēliuss šo paņēmienu veiksmīgi izmantojis. Un labs izpildījums nozīmē, ka šai pārejai jābūt nemanāmai. Nedrīkst pārāk strauji mainīt tempu —  tas ir pats grūtākais, turēties pretī vilinājumam mainīt tempu pārāk strauji šajā versijā, ko atskaņojam. Pāreju no pirmās daļas pirmā posma uz otro gribas veidot ātru, bet komponists iecerējis, ka tā ir nemanāma. Viss prasa laiku, un tieši tas padara Sibēliusu īpašu.

Viņš bieži tiek uzskatīts par konservatīvu, bet patiesībā šī simfoniskā domāšana bija ļoti avangardiska. Sibēliuss savā ziņā arī ir impresionistisks, lai gan ne gluži tā kā Debisī, kurš vairāk koncentrējas uz krāsām un jauniem orķestrācijas paņēmieniem. Jā, Debisī mūzikā impresionisms ir pamanāmāks, taču arī Sibēliuss ir izmēģinājis jaunus paņēmienus, arī viņš bija ļoti novatorisks, un vissvarīgākās Sibēliusa mūzikā ir šīs pārejas un garās līnijas - Debisī tās nav tik raksturīgas.

Debisī forma bija mazāk būtiska — viņš bieži visu atkārtoja divreiz. Reizēm man šķiet, ka viņu vajadzētu saukt "Klods Klods Debisī Debisī". Rūpīgi klausoties var manīt, ka vismaz pusē mūzikas Debisī visu atkārto divreiz. Ja viņš atrod kaut ko unikālu, tad noteikti parāda divreiz. Bet Sibēliuss atkārto daudzas, daudzas reizes, un tieši tas, kas notiek šo atkārtojumu laikā, ir pats svarīgākais. Jūtama saikne ar somugru senajiem rūnu dziedājumiem, ko pagājušā gadsimta sākumā daudzi nesaprata. Taču mūsdienās cilvēki to sāk uztvert.

Līdzīgi ir arī ar Šostakoviču, kurš arī savā mūzikā lieto atkārtojumus. Vēsturē vienmēr bijuši komponisti, kas sākumā uzskatīti par konservatīviem vai par tādiem, kas “neprot orķestrēt”. Sākot jau ar Šūmani — viņa simfonijas mēģināja pārinstrumentēt. Jo, ja Šūmani spēlē ar pārāk romantisku pieeju, žestiem un, es pat teiktu, ar romantiskajiem instrumentiem, nekas labs nesanāks. Jo Šūmaņa mūzikā visi instrumenti vienmēr spēlē. Tāpēc Šūmani vajag balansēt un veidot, līdzīgi kā tas ir ar Mocartu.

Arī Mālers pārorķestrēja Šūmani, jo tolaik orķestri bija ļoti lieli un Šūmanis, protams, skanēja slikti. Pat Brāmsa Pirmās simfonijas pirmatskaņojumā Karlsrūē bija tikai trīs pirmo vijoļu pultis. Un ir divi veidi, kā atskaņot Brāmsu: var spēlēt kamerstilā ar mazāku orķestri vai kā Brāmsa laikā, piemēram, Musikverein, ja pirmo vijoļu bija vairāk par četrām piecām pultīm, tad koka pūšaminstrumentu skaitu dubultoja. Tādējādi tika saglabāts līdzsvars. Jau Haidna laikā vai pat vēl agrāk simfonijas reizēm atskaņoja liels sastāvs, tad palielināja pūtēju īpatsvaru, lai iegūtu līdzsvaru.

Ar Sibēliusu nevar tā brīvi dubultot sastāvu — tas vienkārši nestrādā. Nu labi, piektajā simfonijā vēl var. Bet, piemēram, par trešo viņš pats teicis, ka tā ir kā kamer­simfonija un ka nevajag vairāk par 50 mūziķiem. Tā ir ļoti smalka, trausla mūzika. Samazināt sastāvu var un reizēm arī, piemēram, klasiķu simfoniju lēnās daļas spēlē tikai puse no stīgu sastāva. Šo tradīciju nedrīkstam aizmirst. Bet šajā - Sibēliusa piektajā simonijā - tas, protams, nav nepieciešams.

Es gribēju nolasīt citātu no Sibēliusa dienasgrāmatas, par piektās simfonijas sacerēšanu viņš raksta: “Tas bija tā, it kā Dievs Tēvs no debesu malas mestu man mozaīkas gabaliņus, lai es tos savienoju kopā vienā veselumā.” Jūs jūtat šajā darbā mozaīkas gabaliņus?

Jā, ļoti bieži Sibēliusa mūzikā ir šie fragmenti un detaļas, it kā viss nepārtraukti transformētos. Sākumā ir sīkas daļiņas — viss sākas ar mežragu spēlēto “saullēktu”, ir dažadi mazi motīvi, kas sākumā nešķiet loģiski: dīvaini tremolo, nelieli melodijas motīvi koka un metāla pūšaminstrumentos, neparasts fagota solo. Taču pamazām, tuvojoties oriģinālās versijas pirmās daļas noslēgumam, veidojoties lielajam fortissmo, viss sāk savienoties un nostājas savās vietās. Viss sākas pamazām, bet jo ātraks kļūst temps, jo saprotamāks viss kļūst, un tā līdz pat finālam. Jā — es jūtu mozaīkas fragmentus, kas to veido.

Vēl nedaudz par Pētera Vaska Pirmo čellkoncertu. To rakstot, komponists domājis par padomju impērijā pavadītajām ciešanu un pazemojumu desmitgadēm. Par personības pretīmstāvēšanu trulai, brutālai varai. Vai jūtat šīs domas šajā koncertā?

Jā, noteikti. Jo īpaši tutti epizodes, iespējams, atspoguļo kaut ko ne īpaši pozitīvu. Un tajā laikā — 90. gadu sākumā — jau nedrīkstēja šādas domas paust tieši. Un atkal — šeit ir saikne ar Sibēliusu, kura Pirmā un Otrā simfonija arī ļoti lielā mērā ir par pretošanos. Otrā simfonija ir saistīta ar pretošanos rusifikācijas procesam Somijā, kas tolaik bija ļoti aktuāli, un abas pirmās simfonijas var uztvert kā protesta darbus. Lai gan, īpaši pirmajā simfonijā, jūtama itāļu mūzikas ietekme, arī Čaikovska un Brāmss ietekme. Pat Piektajā simfonijā ir ļoti brāmsisks moments. Jo Brāmsa mūzika tolaik daudzus komponistus ietekmēja, pat Čaikovski, arī viņa pirmajā simfonijā brīžiem spilgti var saklausīt Brāmsa stilu. Čaikovskis jau savulaik nemaz netika uzskatīts par “īstu” krievu komponistu, viņš bija drīzāk autsaiders, ar ļoti spēcīgu itāļu ietekmi. Aptuveni piecdesmit procenti no Čaikovska mūža pirmās puses darbiem ir ļoti itāliski. Itāļu ietekme ir ļoti dziļa.

Bet, atgriežoties pie Pētera Vaska, pretestība šajā mūzikā ir klātesoša, bet līdzās tai ir arī ilgas pēc skaistuma. Un tieši tas, manuprāt, bija ļoti svarīgi laikā, kad šis koncerts tika uzrakstīts.