Dāvja Eņģeļa saruna ar igauņu diriģentu Olari Eltsu, kurš 18. janvārī Lielajā ģildē vadīs Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga koncertprogrammā "Dialogs ar Mocartu", kas iecerēta kā mūslaiku skaņražu dialogs ar Vīnes klasiķi Volfgangu Amadeju Mocartu.

Ungārs Pēters Etveša Da Capo orķestrim Dialog mit Mozart  eleganti un moderni rotaļājas ar Mocarta darinātām tematiskām skicēm, veidojot aizraujošu un neparedzamu sarunu starp pagātni un tagadni. Ar mocartisku vieglumu Valentīns Silvestrovs kompozīcijā The Messenger spēj pateikt nepasakāmo un dziļi uzrunāt mūzikas valodā, kas ņemta no pagājības laikmeta un saviļņojoši uzbur tālas atbalsis un rēgainas aprises. Līdzās mūsdienīgām stilu spēlēm ar Mocartu – paša Vīnes dižmeistara Klavierkoncerts reminorā KV 466 ar igauņu pianistes Irinas Zaharenkovas solo un 40. simfonija solminorā.

Par koncerta programmu Olari Eltss stāsta: "Mēs sāksim koncertu ar Pētera Etveša opusu. Tā ir kā jauka atslēga, ļoti fragmentārs darbs; šis fragmentārisms izriet no Mocarta citēšanas – citātu avots ir paša Mocarta pierakstītas muzikālās idejas no burtnīcas, kas glabājas Zalcburgas bibliotēkā. (..) Šie Mocarta darbu fragmenti attiecināmi uz viņa dzīves laiku Zalcburgā. Mocartam gāja labi, pat lieliski, bet viņš joprojām izjuta tēva spiedienu, nepieciešamību braukt koncertceļojumos un uzstāties; viņam nebija pietiekami daudz laika pietiekoši dziļā līmenī nodoties kompozīcijai. Turklāt Mocartam bija pienākumi pret arhibīskapu, viņam bija jāraksta sakrāli darbi, kas viņam ļoti negāja pie sirds. Un mēs šajā mūzikā to varam manīt.

Mocarts līdz pēdējai ķermeņa šūniņai bija operu komponists. To var attiecināt teju uz visu viņa daiļradi, varbūt ne uz Rekviēmu, kas ir dziļi personisks darbs. Bet ņemsim par piemēru kaut dominora Mesu – tas ir vairāk operisks nekā dziļi reliģiozs darbs. Arī Rekviēms ir vairāk personisks nekā reliģiozs darbs.

Fragmentārisms vēl lielākos apmēros atrodams Valentīna Silvestrova darbā The Messenger, kas veltīts viņa sievas, muzikoloģes,  Bondarenko kundzes piemiņai. Iemesls, kāpēc atskaņojam šo darbu, ir norādīt klausītājam virzienu, kādā jādodas, klausoties Mocarta 40. simfoniju. Mēs visi zinām šo darbu. Pat tajā laikā, kad 20. gadsimtā Mocarta simfonijas pārāk daudz neatskaņoja, 40. simfoniju tomēr spēlēja. Tā tik ļoti asociējas ar Mocarta vieglumu, viņam piemītošajām kvalitātēm.

Skatot šo simfoniju Mocarta daiļrades kontekstā, tā sāk rādīties daudz neparastāka kā sākumā šķiet. Pirmkārt, tonalitāte – solminors. Mocartam tā bija ļoti nozīmīga. Otrkārt, simfonija uzreiz sākas, tai nav ievada, tevi it kā piepeši iemet pūlī un tev jāizdzīvo; tu atver durvis, un tur viss jau notiek. Tāpēc man liekas, ka simfonijā klausītāju nepieciešams ievadīt – tajā virzienā, kādā to vēlamies šim vakaram, šim koncertam. Tāpēc es vienmēr līdzās Mocarta 40. simfonijai lieku Silvestrovu. Šajā darbā ir kvazi-mocartiskie citāti un to autors ir Silvestrovs. Un šim darbam piemīt pavisam neprasta kvalitāte. (..) Tas perfekti sader ar Mocarta 40. simfoniju. Līdzās Etvešam mēs atskaņosim arī Mocarta Klavierkoncertu Reminorā, vienu no spēlētākajiem".

"Mocarta ģēnijs slēpjas ne tajā, ka Mocarts būtu izgudrojis ko jaunu; nē, tas slēpjas tajā, kā viņš apvienoja atsevišķus elementus, kā staigāja uz naža asmens, pārkāpjot vai gandrīz pārkāpjot noteikumus, dažreiz tos pamatīgi izmainot. Viņš nekad neizgudroja neko pa īstam jaunu, par spīti tam, ka daudzi viņa darbi ir patiesi inovatīvi. Piemēram, viņa visinovatīvākā opera „Idomenejs”.

"Ja par Mocarta interpretāciju – tas attiecas arī uz Bahu – abu mūzika ir ļoti retoriska. Katram dažādu iemeslu dēļ, par to uzrakstīts diezgan daudz literatūras. Kā muzikāla frāze veidota tāpat kā valodas frāze. Tas pats ar Mocartu. Mums jāizstrādā katra frāze, lai ik vārds – sauksim to tā – būtu saprotams. Ja tas nav saprotams, mēs pazūdam teikumā. Un, kā jau teicu, arī Mocarta darbi, kas nav paredzēti skatuvei, ir teatrāli. Tā man ir atslēga Mocarta mūzikai. Retorika. Kā veidot frāzes, lai tās iegūtu nozīmi kontekstā.

Līdzīgi kā muzikologu pētījumos, kur viņi mūzikas struktūrai līdzās liek lingvistiskas struktūras un skatās vai tās sapas. To pašu var darīt ar Mocarta simfonijām. Veidot frāzes tā, lai rodas nozīme, savienot teikumus – tā ir mana atslēga Mocartam".