Sestdien, 1. jūnijā, mākslas muzejā "Rīgas Birža" notiks senās mūzikas koncerts "Amori e sospiri. Renesanses madrigāli un baroka operu ārijas", kurā dziedātāja Nadja Kazanceva aicinās iepazīt sievietes tēlu baroka mūzikā: "Programmā vēlamies parādīt, kāda ir baroka laikmeta sieviete un kā šis sievietes tēls izpaužas 17. - 18. gadsimta mūzikā ne tikai no komponistu-vīriešu skatu punkta, bet arī, piemēram, komponistes-sievietes Barbaras Stroci skatījumā."

Koncertā piedalīsies arī vijolniece Laura Šarova un klavesīniste Jana Zariņa.

Nadja Kazanceva: Erasmus programmas ietvaros mācos J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Uz Rīgu atbraucu  no Itālijas, kur beidzu maģistrantūras programmu. Lai  gan esmu dzimusi Sanktpēterburgā un tas ir salīdzinoši tuvu, tā sagadījies, ka iepriekš nebiju bijusi Latvijā, ar vecākiem uz Baltijas valstīm netikām braukuši. Tāpēc

Rīga man bija milzīgs atklājums, brīnišķīga pilsēta! Tagad ir tik labs laiks, ir silts, viss saplaucis un zied, gribas doties pastaigās līdz vēlam vakaram. Bet tagad gatavojamies gaidāmajam koncertam.

Kas jūs mudināja no vokālistu zemes Itālijas braukt uz Latviju?

Itālijā mācījos trīs gadus, pabeidzu studijas Parmā, tur apguvu baroka mūziku. Ir tāda Eiropas akadēmija, kas piedāvā iespējas braukt uz kādu no Eiropas savienības valstīm un apgūt kaut ko jaunu, iegūt pieredzi, papildināt zināšanas. Tā nu sanāca, ka esmu Rīgā.

Laura stāstīja, ka lai gan krievu valodu tik labi nepārvalda, tomēr kopā muzicēt ir viegli, mūzikā saprotaties bez vārdiem.

Jā, mūzika ir starptautiska valoda, tā vienmēr palīdz. Jana Zariņa un Laura Šarova ir divas brīnišķīgas, augsti profesionālas mūziķes, šajā ansamblī jūtos ērti un izbaudu sadarbību.

Pastāstiet, lūdzu, par koncerta programmu.

Programmā būs Venēcijas komponistu mūzika. Tie būs skaņraži, kas Venēcijā vai nu dzimuši, vai dzimuši un dzīvojuši, vai arī tikai kādu laiku pavadījuši šajā pilsētā. Būs Klaudio Monteverdi, Barbara Stroci, Antonio Sartorio un vēl arī kāds vācu komponists, bet par to jau atsevišķs stāsts. Programma veltīta sievietes tēlam renesanses un baroka mūzikā. Mācoties Itālijā, atradu skaņdarbu ar nosaukumu „Atriebība” un šādu tekstu: „Atriebība ir salda pieķeršanās. Ļaunums prasa ļaunumu. To atkārtot man ir īsta bauda. Attaisnojumi un iemesli, lai nomierinātu pieviltu sievieti. Nedomā, ka es tev piedošu. Pāridarījums sievietei prasa atriebību. Sievietes lūpās ir miers, bet krūtīs – karš. Viņa nepiedod, viņa atriebjas savam mīļākajam, kuru dievina un vēlas pārveidot. Un, kad viņš kļūst lepns, viņš sievietes acīs zaudē cieņu.:

Savulaik, mācoties Maskavā, domāju, ka sievietes tēls renesanses un baroka mūzikā ir tāds mīlīgs un maigs. Sieviete sapņo par skaisto princi, viņa vēlas apprecēties, radīt bērnus un būt rātna sieva.

Nekad nebiju domājusi, ka arī tā laika sievietei varētu piemist tādas jūtas kā ļaunums, atriebība un kaisle. Jo es nebiju dzirdējusi mūziku, kas runātu no sievietes skatu punkta un atklātu tādas emocijas.

Un tad es uzdūros šim darbam, kas pilnībā mainīja manu priekšstatu par sievietes tēlu renesanses un baroka mūzikā. Šo darbu sarakstījis dzejnieks Džūlio Stroci, tēvs Barbarai Stroci, kuras mūziku dziedāšu koncertā. Barbara ir Džūlio Stroci ārlaulības bērns, viena no retajām sievietēm komponistēm, kuras darbus tolaik publicēja un kura apgrozījās augstākajās aprindās un kuras mūzika saglabājusies līdz mūsdienām. Izlasīju šo tekstu un sievietes tēlu ieraudzīju pavisam citā rakursā. Izrādās, ka tā nav vis naiva būtne, kam spēcīgas emocijas ir svešas, bet gan pilnasinīga sieviete, kas jūt, kurai piemīt kaisle, kas gatava atriebt ļaunumu, ko viņai nodarījis mīļākais. Sāku domāt par tiem sievietes tēliem, kādi saskatāmi tā laika mūzikā, un tā nu tapa mana programma. Tajā dziedāšu arī āriju no Klaudio Monteverdi operas „Popejas kronēšana”. Monteverdi vispār mūzikā bija novators, viņš pavēra jaunus apvāršņus, jaunu rakstības stilu. Un tas, kā Monteverdi parāda sievietes tēlu, ir visai netipiski. Popeja ir ļoti kaislīga, viņa vēlas iekarot Nērona sirdi, lai vēlāk iegūtu arī troni. No Antonio Sartorio rakstītā dziedāšu Kleopatras āriju no operas „Jūlijs Cēzars”, savā ziņā šis fragments man atgādina Mizetes āriju no Pučīni operas „Bohēma”, sakot, ka „ar vienu savu skatienu spēju savaldzināt jebkuru. Esmu kā amora bulta, kas cauršaus ikviena vīrieša sirdi.”

Šie dziedājumi sasaucas ar manu raksturu, iegūla manā balsī, un man gribas šajos atklājumos dalīties ar klausītājiem, kas atnāks uz koncertu. Lai arī viņi varētu no cita skatu punkta palūkoties uz sievietes tēlu renesanses un baroka mūzikā.

Un kā ar vācu komponistu, kuru pieminējāt?

Tā ir opera ar nosaukumu „Boriss Godunovs”, pirmā opera, kas rakstīta ar šo sižetu, mūzikas autors ir Johans Matesons. Viņa dzīves laikā šī opera netika uzvesta. Otrā pasaules kara beigās padomju savienība šo darbu izveda no Vācijas un tikai vēlāk 20. gadsimtā partitūras rokrakstu atrada Armēnijā. Un tikai 20. gadsimtā šo operu pirmo reizi iestudēja. Johans Matesons dzīvoja Hamburgā, visi operas rečitatīvi rakstīti vācu valodā, bet ārijas – itāļu, savukārt sižets ir krievu. Būs interesanti šo mūziku parādīt klausītājiem, jo tā netiek bieži atskaņota, bet stāsts ir interesants.

Tieši Itālijā pirmo reizi parādījās kontrtenori – šīs augstās vīriešu balsis, kas līdzīgas sieviešu balsīm. Un šie kastrāti, kontrtenori atveidoja sieviešu lomas. Pat vairākās Barbaras Stroci rakstītajās kantātēs teksts ir no vīrieša skatu punkta un izteiksmes rakstīts.

Galu galā renesanses laikmets ir atklājumu laiks. Atveras cilvēka dvēsele, ķermenis, viss piedzīvo pārvērtības. Un laikam jau nevaram teikt – tas ir sieviešu, tas vīriešu – jo galvenais ir cilvēks, cilvēka domas un jūtas, Un sieviete vai vīrietis – nav tik svarīgi. Protams jāatceras, ka sievietēm tolaik bija mazāk tiesību un iespēju, mūziku rakstīja galvenokārt vīrieši.