5. decembrī mākslas muzejā "Rīgas Birža" svinīgā gaisotnē, piedaloties Rīgas Doma zēnu korim Mārtiņa Klišāna vadībā, notika neparastas izstādes atklāšana. Muzikālo gaisotni papildināja arī Ernests Upatnieks, pianiste Ilze Kalniņa un klavesīniste Ieva Saliete, kura sēdās pie neparasta, pēc 15. gadsimta manuskripta Kaspara Putriņa veidotās klavicimbalas.

Pirmo reizi šajā muzejā ieraudzījām darbu, kas uz Rīgu atceļojis  no slavenā Prado Nacionālā muzeja Spānijā.Tā ir 16. gadsimta sākuma altārglezna “Svētā Ģimene ar muzicējošo eņģeli, svētajām Katrīnu un Barbaru”, kas uz trijiem  mēnešiem tiek integrēta Mākslas muzeja "Rīgas Birža" Eiropas mākslas galerijā.

Šis projekts kļuva iespējams, pateicoties muzeja mecenātiem – Borisa un Ināras Teterevu fondam, bet pašas altārgleznas vēsture ir saistīta ar daudziem liktenīgiem pavērsieniem, par kuriem stāsta mākslas muzeja "Rīgas Birža" vadītāja Daiga Upeniece:

Mēs esam pirmie, kas šo gleznu redz atjaunotā variantā, jo tā no 19. gadsimta sākuma gandrīz līdz pat šodienai ir bijusi sadalīta.

Vēsture ir ļoti interesanta un arī sarežģīta. 16. gadsimta sākumā Frankfurtes meistara darbu pasūtījis Segovijas klostera brāļi. Tas bija klosteris, kas atradās pie Svētā Krusta baznīcas, un līdz pat 19. gadsimtam glezna atradās šajā klosterī.

Pēc tam, 19. gadsimta sākumā, Napoleona kara laikā, klosteris tika izlaupīts, un glezna piedzīvoja ļoti sūru likteni, jo tika sadalīta daļās. Abas sānu daļas - Katrīna un Barbara -, nonāca Prado muzejā, un tikai 2008. gadā Londonā izsolē izdevās atrast centrālo daļu. Ir notikusi rūpīga restaurācija, un Rīgas publika ir pirmā, kas šo altārgleznu ierauga pēc tās apvienošanas un restaurācijas.

Lai  izveidotu šādu triptihu, māksliniekam bez profesionalitātes bija nepieciešamas arī ļoti labas Svēto rakstu zināšanas un ikonogrāfijas zināšanas, jo te ir ļoti daudz simbolu.

Ir, protams, pirmais slānis, kad, piemēram, skatoties uz Aleksandrijas Katrīnu, jau mēs uzreiz atpazīstam viņu pēc rata vienā rokā, jo rats bija moku rīks, uz kura Katrīna tika mocīta.

Bet, piemēram, skatoties uz Barbaru, mēs redzam, ka viņai aiz muguras ir liels tornis ar trīs logiem, un tas ir simbols, kas norāda, ka tā ir svētā Barbara, jo viņa bija ieslodzīta tornī un lūdza izbūvēt trīs logus, lai visa pasaule zinātu, ka viņa tic Trīsvienīgajam Dievam.

Centrā ir Dievmāte kā debesu karaliene. Lilijas pie kājām norāda uz šķīstību. Ir ļoti, ļoti daudz šo simbolu.

Piemēram, groziņš, kurā redzam vīnogas, kas  ir atsauce gan uz vīnu, gan arī uz vīna koku, jo Kristus ir vīnakoks un mēs esam šie zari. Te ir ļoti daudz simboliskas nozīmes, gluži kā grāmatā, tikai jāpazīst burti.

Gleznā ir arī muzicējošais eņģelis, Vai tas nozīmē, ka muzejā gleznas atrašanās laikā ir domāts arī par mūziku?

Šī izstāde saucas „Advents, Ziemassvētki un Zvaigznes diena kopā ar Prado", un mēs vēlamies ienest mieru šajā laikā, kas nāk ar iepirkšanos un skaļajām dziesmām un troksni.

Mēs vēlamies dot iespēju cilvēkiem nākt un nesteidzīgi baudīt labu mākslu un mūziku.

Visās decembra sestdienās pēcpusdienās ir koncerti „Nesteidzīgās mūzikas pēcpusdienas„. Šajā sestdienā pie mums būs ciemos Kārlis Rūtentāls, 21. decembrī  Evita Zālīte, bet 28. decembrī - Katrīna Paula Felsberga. Paralēli mūzikas pēcpusdienām ir arī nesteidzīgās mākslas pēcpusdienas. 13. decembrī Portretu salonā par šo altārgleznu stāstīs kolēģis Eduards Dorofejevs, 20. decembrī turpināšu es, bet 3. janvārī - doktors Jānis Priede.

Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs: "Glezna ir pilna gaismas, tā ir gan iekšēja gaisma, gan arī fonā redzamais saullēkts. Simboliski saullēkts ir augšāmcelšanās simbols, kas nozīmē, ka šī Svētā ģimene ir cerības nesēja.

Katra detaļa glezna ir apbrīnojami rūpīgi izstrādāta līdz smalkumam un veidota ar lielu mīlestību. Tā ir  brīnišķīga glezna ,kas atklāj mums renesanses laika mantojumu.

Bīskaps Andris Kravalis:

Toreiz bija populāri pārnēsājami altāri vai arī tādi altāri, kas tika atvērti īpašās svētku dienās. Ļoti iespējams, ka mūki tā priekšā lūgušies un tās priekšā svinējuši dievkalpojumu. Prieks, ka altārglezna ir atguvusi savu sākotnējo spožumu. Tajā atrodam ļoti daudzus saturiskus līmeņus, alegorijas, simbolus.

Šis darbs ir saistīts arī ar to vidi, ar klostera atmosfēru, ar lūgšanu, un, manuprāt, tas iepriecina, ka šeit cilvēki tiek aicināti nākt, palikt klusumā, apcerēt to valodu, kādā runā šī svētbilde.

Spānijas Karalistes ārkārtējais  un pilnvarotais vēstnieks Latvijā Manuels Alama Oreness:

Šī jau ir otrā reize, kad mēs šogad sadarbojamies ar muzeju "Rīgas birža". Tepat pirmajā stāvā jums ir iespēja aplūkot 57 gleznas no dažādām privātām un publiskām kolekcijām Spānijā izstādē España Blanca y Negra ("Baltā un melnā Spānija”). Otrā mūsu sadarbība ir saistīta ar šo apbrīnojamo altāra gleznu no 16. gadsimta sākuma ar Svēto ģimeni. Tas ir triptihs, kas ir daudzus notikumus piedzīvojis, līdz atkal ticis apvienots 2008. gadā, kad Prado muzejam  bija iespēja iegādāties gleznas centrālo daļu izsolē Londonā. Uz diviem gadsimtiem tā bija zaudēta. Tad  sākās ilgs restaurācijas periods, kas ilga vairāk nekā divus gadus.

Šī ir pirmā reize, kad glezna ceļo uz ārzemēm, un muzejam "Rīgas birža" ir privilēģija to pirmajiem eksponēt.

Šai konkrētajai izstādei izvēlētās gleznas tēmu noteica Prado muzejs un muzejs "Rīgas Birža". Notika sarunas, un viņi vienojās par šīs altārgleznas izvēli. Tā kā izstāde bija paredzēta Adventa laikā, tika nolemts, ka tas būs vēstījums par Jēzus bērniņu, par Svēto Ģimeni. Vēstījums, kas vispiemērotākais šim laikam.

Vai ir kaut kas tāds, kas jūs gleznā pārsteidza? Varbūt kāda detaļa vai sejas vaibsti?

Varbūt tas, kā Jēzus Bērns ir pagriezis  galvu un lūkojas krusta virzienā. Parasti šīs gleznas tika veidotas tā, lai tās atrastos tuvu krustam, un tās tika gleznotas tā, lai Jēzus bērniņš skatītos uz krustu, kas atrodas dievnamā.

Tas ir pārsteidzoši, kā 16. gadsimtā viss tika veidots, lai  radītu vienotu atmosfēru.

Mecenāte un filantrope Ināra Tetereva:

Iepriecina tas, ka tomēr izdevās pēc 500 gadu ilga laika atrast iztrūkstošo altāra gleznas daļu, un nu tā ir ielikta īstajā vietā visiem mums par prieku. Mani pārsteidza tas siltums, maigums, tā labestība, kas nāk no šī darba. Es domāju, kas tas mums visiem šajā brīdī ir ļoti nepieciešams un vajadzīgs.