Mūzika kā liels apskāviens. Pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Maskata “Vasaras sapņi”

17. starptautiskā "Kremerata Baltica" festivāla noslēgumā 13. septembrī Dzintaru koncertzālē pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Artura Maskata jaundarbs "Vasaras sapņi" - skaņās darinātas Emīlijas Dikinsones dzejas rindas balsij, vijolei un kamerorķestrim.

Opuss ir starptautisks kopdarbs, kas tapis, orķestrim "Kremerata Baltica" sadarbojoties ar Zviedrijas ansambli "O/Modernt", kas būs nākamie "Vasaras sapņu" izpildītāji. Koncertu tiešraidē piedāvās Latvijas Radio 3 "Klasika", dažas dienas pirms koncerta uz sarunu aicinot gan pašu skaņdarba autoru Arturu Maskatu, gan abus solistus - dziedātāju Lusianu Mančīni un vijolnieku Hugo Tičati.

Inta Zēgnere: Vispirms par jūsu iespaidiem – gan par jauno skaņdarbu, gan Latviju...

Hugo Tičati: Patiesībā gan skaņdarbam, gan arī Latvijas sajūtai ir viena kopīga īpašība – tas ir siltums un sirsnība, kas izstaro no cilvēkiem. Un to es sajūtu arī Artura mūzikā – tik daudz mīlestības, augstsirdības un vēlēšanās ar to visu dalīties! Tās ir manas sajūtas, ko gūstu šeit, Latvijā, strādājot ar Arturu un kamerorķestri "Kremerata Baltica".

Lusiana Mančīni: Man šķiet, ka šim jaundarbam raksturīgs iekšējs smaids. Kaut arī dažas epizodes ir tumšas un dramatiskas, galu galā mēs nonākam pie cerīgas, mierinošas noskaņas.

     Un tieši to es piedzīvoju arī Latvijā – šo atvērtību un drošību. Ceru, ka klausītāji to sajutīs arī mūzikā – tā ir kā liels apskāviens.         

Latvijā viesojos pirms vairākiem gadiem kopā ar ansambli "L’Arpeggiata", bet tā bija ļoti īsa ierašanās, turklāt toreiz bija ziema un sniegs – lai arī te bija ļoti mājīgi, nepaguvu iepazīt ne jūsu virtuvi, ne arī cilvēkus. Tagad, šeit uzturoties vairākas dienas, tiešām to visu varu izbaudīt.

Emīlja Dikinsone ir ļoti nozīmīga persona Arturam, bet ko viņas personība un dzeja nozīmē jums saistībā ar Artura mūziku?

Lusiana Mančīni: Man ļoti patīk tās saistība ar dabu – un ļoti patīk arī par to dziedāt... Artura mūzika ir kā laika apstākļi – tajā varu just gan sauli, gan lietu, gan vēju un vētru. Varu piedzīvot noslēpumaino rīta un vakara sajūtu. Orķestra valoda ir tik dabiska, ka rodas sajūta, it kā es pati būtu kā dzejniece un pastaigātos dabā, jo Emīlijas dzeja rakstīta piemajā personā – it kā es ietu, runātu, pārdomātu tekstu, pastaigājoties dabā. Šajā gadījumā daba ir orķestra radīta.

Hugo Tičati: Mani fascinē vairāki elementi – ir mistiskā puse un vienlaikus – dabiskums, vienkāršība. Emīlijas Dikinsones dzeja ir tik vienkārša un vienlaikus – tik dziļa! Tā vienlaikus ir no šīs zemes nākusi, bet tai pašā laikā – transcendentāla, visaptveroša. Viss it kā notiek šeit un tagad – saule, zeme, bet te ir arī pārlaicīgums un sajūta, ka mēs visi esam kā viens veselums – savstarpēji vienoti.

Artura mūzikā mēs šo sajūtu piedzīvojam – tā ir tiekšanās pēc pārlaicīguma un vienlaikus – atskārsme, ka tas ir jau šeit klātesošs. Un mēs esam piederīgi šai bezgalībai, ko redzam dabā. Tas ir ļoti aizkustinoši.

Reiz mana kolēģe sarunā ar jums vaicāja – ja jūs satiktu Bahu, ko jūs viņam pavaicātu? Jūs toreiz atbildējāt – ja viņu satiktu, nevaicātu viņam neko – jūs vienkārši gribētu ar viņu kopā spēlēt. Arī es vēlos uzdot līdzīgu jautājumu – ja jūs satiktu Emīliju Dikinsoni, ko jūs viņai pavaicātu?

Lusiana Mančīni: Lasīju, ka viņa dzīvojusi ļoti vientuļi un noslēgti, tomēr viņa ir spējusi satvert arī cilvēcības stīgu: ko tas patiesi nozīmē – būt cilvēkam. Un par to viņa runā arī savā dzejā – par ilgām.

Tas, ko es vēlētos zināt – kā viņa, dzīvojot pavisam vientuļu dzīvi, spējusi nonākt pie tiem pašiem secinājumiem, pie kuriem nonāk cilvēks, dzīvojot sabiedrībā?

Mani ļoti interesē viņas ceļojums savā iekšējā pasaulē. To arī viņai pavaicātu.

Hugo Tičati: Es savukārt vaicātu, ko viņai nozīmē dzejoļu radīšanas process. Kā viņa jūtas, rakstot dzejoļus, jo tas ir process, kas noved pie katarses. Viņa izteic sevi caur dzejoļiem, bet šajā procesā viņa arī pati pārveidojas. Līdzīgi tas notiek arī ar mums, mūziķiem, spēles laikā – tas ir process, kas noved pie katarses, pie iekšējas pārtapšanas gan mūsos, gan tajos, ar ko sadarbojamies. Tas notiek garīgā līmenī. Tāpēc es pavaicātu, kā viņa rakstīšanas procesā ieiet šajā garīgajā pasaulē – vai tas ir kā atvieglojums vai smags darbs.

Sarunu pilnā apjomā lasiet sabiedrisko mediju portālā lsm.lv!