Labākās lietas notiek netīšām. Saruna ar grupas "Dagamba" līderi Valteru Pūci

Grupa "Dagamba" klajā nāk ar jaunu ideju - festivālu skatītājiem laivās, kas 8. augustā notiks Juglas ezerā, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krastā.

Trijdaļīgais vakars sāksies ar Laimas Jansones uzstāšanos, turpināsies ar "Tautumeitām", bet noslēgsies ar "Dagambas" jaudīgo uzstāšanos. Kāpēc un kā šāda ideja radusies, intervijā "Klasikai" stāsta festivāla idejas autors un "Dagambas" dibinātājs Valters Pūce, kuram pandēmijas laiks izrādījies darbīgs, auglīgs un radošām idejām pārbagāts.

Signe Lagzdiņa: Distancēšanās laiks tev bijis visai radošs un darbīgs. Neesi sēdējis, rokas klēpī salicis - sākot no tā, ka esi izaicinājis daudzus mūziķus sociālajos tīklos, un beidzot ar to, ka esi sniedzis koncertus kopā ar Daini Teni pavisam mazam klausītāju skaitam. Kā tev iešāvās prātā tas karantīnas izaicinājums, par ko tev tik daudzi teica paldies sociālajos tīklos?

Valters Pūce: Kā jau parasti, labākās lietas notiek netīšām. Sajūta vienkārši bija tāda, ka tas jādara. Bijām Košragā, lauku mājās, kopā ar ģimeni - bija ārkārtējās situācijas pats sākums, un sapratām, ka kādu laiciņu būs jāpadzīvo mājās. Aizrunājāmies par itāļiem - kā viņiem iet, cik viņiem grūti, bet tai pat laikā viņi saglabā pozitīvo garu, muzicējot uz balkoniem.

Domājām - kā latvieši, būdami viensētnieki, to varētu darīt? Ātri paķēru čellu un nospēlēju Bahu. Tas tika nofilmēts.

Tad ar draudzeni domājām - kā būtu, ja mēs ar to dalītos, un parādītu, kā mums iet? Jo mums bija arī interese, kā citiem iet. Tā ka tas viss notika, izejot no sajūtām. Ja godīgi, negaidīju tik milzīgu atsaucību - jāpadomā, kurš no mūziķiem tur nav piedalījies, jo bija gandrīz visi, no akadēmiskajiem mūziķiem līdz pat Renāram Kauperam. Pandēmijas sākums jau bija interesants, satraucošs un pat pozitīvs - cik par šādām lietām esam lasījuši grāmatās un skatījušies filmas, pēdējā pasaules pandēmija - spāņu gripa - bija pirms simt gadiem.

Ķēros pie mūzikas rakstīšanas - sarakstīju veselu lērumu ar skaņdarbiem, jo man likās, ka jānoķer šī sajūta un tā jāsaglabā mūzikā.

Ir diezgan daudzi, ko neesmu vēl nevienam rādījis, bet tie ir tā laika skaņdarbi. Taču nākamais etaps bija ļoti bēdīgs, jo sapratu, ka koncertu tik ātri nebūs. Ziņas bija biedējošas.

No nosacīti depresīvā stāvokļa mani izvilka tas, ko izlasīju par astronautiem - kā viņi tiek galā ar to, ka tiek ieslēgti mazā telpā. Viņiem ir vēl sarežģītāk, jo viņi tur pavada aptuveni gadu.

Galvenā lieta ir disciplīna un radošs piegājiens - sadalīt savu dienu vairākos virzienos: kaut kas jāpadara, jāpasporto un jāguļ. Jāceļas agri - tā, it kā tā būtu normāla ikdiena, pat vēl vairāk. Tas mani izglāba - sapratu, ka jāveido jaunas lietas, jaunas kombinācijas. Jo "Dagambas" koncerti uz laiku bija apstājušies, un man kā cilvēkam, kurš visu mūžu ir uzstājies, psiholoģiski ļoti grūti bija pārtraukt to darīt. Un tapa jaunas lietas.

Tas bija veids, kā tikt ārā no nepatīkamās sajūtas, ko darīt tālāk, jo kartupeļus es tomēr stādīt negribu, lai gan - ja vajadzēs, darīšu arī to. Bet kaut kā likās, ka es kaut kā ar mūziku tomēr varēšu turpināt darboties.

Un izrādās, ka tiešām var. Un galarezultātā šovasar man ir vairāk koncertu nekā pagājušogad - pateicoties duetam! Maija beigās sapratām, ka šovasar šis būs ejošais formāts - mazie koncertiņi, un tā arī bija. Esam apbraukājuši tik skaistas vietas Latvijā - pat nezināju, ka tādas eksistē. Un tagad ir festivāls.

Sarunu pilnā apjomā lasiet LSM!