31. janvārī pulksten 19 Latvijas Mākslas akadēmijas aulā izskanēs Latvijas Radio kora koncerts "Vasks. Bahs. Veismanes pasaules pirmatskaņojums", kurā pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos komponistes un arī mūsu kolēģes, "Klasikas" ierakstu producentes Annas Veismanes īpaši Elīnai Bukšai un Latvijas Radio korim veltītais jaundarbs vijolei un korim A Net of Fireflies.

Sarunā ar starptautiski atzīto un pieprasīto vijolnieci Elīnu Bukšu, kuras spožie panākumi viņu ierindo izcilāko savas paaudzes latviešu mūziķu vidū, kā arī Latvijas Radio kora māksliniecisko vadītāju un šī koncerta diriģentu Kasparu Putniņu – par atšķirībām starp vijoles skaņu korī un vijoles skaņu orķestrī, par noslēpumiem, kas atklāti Baha instrumentālajā Čakonā un kļuvuši par pamatu šai koncertprogrammai, par Annas Veismanes jaundarbu un komponistes īpašo pieeju un jauna skanējuma darināšanu, kā arī to, ka mūzikai nav jābūt vārdiskai koncepcijai, lai tā aizkustinātu līdz sirds dziļumiem.

***

Anna Marta Burve: Koncerts norisināsies Latvijas Mākslas akadēmijas aulā, kuru ne tik asociējam ar instrumentālās vai kormūzikas koncertiem…

Elīna Bukša: Mākslas akadēmija man vienmēr šķitusi tāda kā mistēriska zona, kurā tā īsti neesmu bijusi, izņemot nelielos tirdziņus. Kad man tika pateikts, ka koncerts notiks tur, es pat nevarēju iztēloties, kā izskatās šī aula! Tāpēc es tur vakar biju aizgājusi, palūdzu atslēgas, lai vienkārši apskatītos. (Smaida.) Ļoti iedvesmojoša telpa! Un es jau iztēlojos: visur smaržo pēc krāsām, kreativitātes. Man šķiet – ak, tā ir tik jauka vieta šai programmai!

Kaspars Putniņš: Mākslas akadēmijas ēka pati par sevi brīnišķīga, un tās zāle ir kolosāla. Turklāt koncertzāļu taču Rīgā nav! Tur jau tā lieta! Latvijas Radio koris diezgan daudz uzstājas baznīcās un arī Latvijas Universitātes aulā, kas mums ir ļoti mīļa. Bet pirms pāris gadiem korim pirmo reizi bija koncerts Mākslas akadēmijā. Tas bija ļoti veiksmīgs, visi bija priecīgi, un pēc tam tur ir bijis vēl viens tikpat veiksmīgs Latvijas Radio kora koncerts. Man gan jāteic, ka ne vienu, ne otru es pats diemžēl ne redzēju, ne dzirdēju, jo tobrīd nebiju Latvijā, tā ka arī man šī būs pirmā pieredze. Bet šajā telpā esmu bijis daudzkārt, un man tā šķiet absolūti brīnišķīga vieta! 

Koris un vijole. Elīn, vai jūsu pieeja vijoles skaņas veidošanai ir atkarīga no tā, vai jūsu sadarbības partneris ir orķestris vai koris? Vai gadījumā arī koris nav sava veida orķestris – plašākā nozīmē?

Elīna Bukša: Mana pieeja instrumentam un skaņas veidošanai vienmēr ļoti mainās, atkarībā no tā, kur es spēlēju, ar ko un kā. Šī ir mana pirmā sadarbības pieredze ar kori, un es par to esmu ilgi, ilgi, ilgi sapņojusi! Tāpēc arī šis koncerts, manuprāt, notiek – ka esmu to izsapņojusi, un nu tas realizējas. (Smaida.) Bet – jā, es sajūtu absolūtu karstuma vibrācijas vilni, kas nāk no kora balsīm, un tas man ir tik ļoti neparasti! Pirmajā mēģinājumā, protams, darīju savu lietu un turējos, bet vajadzēja nedaudz laika, lai pierastu un sajustu sevi, jo tā enerģija ir tik ļoti spēcīga… Nezinu, Kaspar, vai tu arī to tā izjūti, ikdienā strādājot...

Kaspars Putniņš: Kora enerģiju? Jā, tā ir ļoti spēcīga! (Smejas.) 

Elīna Bukša: Tad iedomājies, kā tas ir man – pirmo reizi... Esmu ļoti jūtīga, un šīs ārkārtīgi krāsainās balsis un ķermeņi, kas vibrē… Runājos ar kora māksliniekiem, iepazīstamies. Man tā ir pilnīgi svaiga un nebijusi satikšanās!

Papildus enerģijas līmenis vēl ir teksts un vārdi, vai tā?

Elīna Bukša: Esmu daudz strādājusi ar dziedātājiem un vienmēr gribu strādāt vēl – esmu gluži traka vokālās mūzikas fanātiķe. Man vispār patīk iztēloties, ka vijoli es nevis spēlēju, bet mēģinu dziedāt, aizmirstot par to, ka starp mani un dziesmu ir kāds starpnieks; ir sajūta, ka mūzika vairāk plūst no manis pašas, tāpēc – jā, man vēl tas viss ir jāsaliek savā prātā. Ir pagājusi otrā mēģinājumu diena, un būs vēl divas: tas ir neierasti, jo parasti ar orķestri ir divi mēģinājumi. Ir tik jauki, ka šo nedēļu varam pavadīt kopā, padomāt un mazliet arī nolikt skaņdarbus malā.

Kaspar, jūsu instruments ir koris. Satiekoties korim un vijolei – kas ir vijoles pievienotā vērtība šim skanējumam?

Kaspars Putniņš: Man liekas, ka stīgu instrumentu un vijoles attiecības ar kori vai dziedāšanu patiešām ir īpašas… Varbūt tas tā puķaini skan, bet man vienmēr šķitis, ka ideālā gadījumā vijole ir tāda kā dvēseles balss – tāda abstrakta, kurā nav cilvēka balss konkrētās personīgās īpašības. Tā ir kā universālās cilvēka dvēseles balss, kuru neierobežo cilvēka elpa, ko savā ziņā neierobežo arī tesitūra, jo tā ir daudz plašāka nekā jebkurai cilvēka balsij. Man vienmēr šķitis, ka vijole ir kaut kas tāds, kas dzied. Un saikne ir ļoti skaista – diviem dziedošajiem instrumentiem sadarbojoties, tā ir ļoti interesanta un brīnišķīga tikšanās. (..) Ir arī daudz ļoti skaista repertuāra. Tā kā – jā, mūsu tikšanās ir visādā ziņā interesanta.

Elīna Bukša: Es teiktu, ka mūsu elpa ir lociņš. Es šodien par to daudz domāju. Mēs tikpat kā neelpojam, bet frāzē mūs kaut kādā veidā vada lociņš.

Vairāk – audioierakstā.

31. janvāra koncertprogrammu caurvij apbrīna par dabas skaistumu, gleznaina pastorāle un polifonijas struktūru cēlums. Angļu nacionālais romantiķis Ralfs Vons-Viljamss saviem skaņdarbiem bieži iedvesmojās no iztēli rosinošas dzejas. Komponista liriskā meistardarba The Lark Ascending pamatā ir Džordža Meredita dzejolis par simbolisku cīruļa pacelšanos debesīs. Vijole iepretim korim skaņdarbā iemieso putna dziesmu kā sudrabainu skaņu plūsmu, piepildot debesis ar prieka un mīlestības vēsti. 

Pēteris Vasks "Līdzenuma ainavu" skaņās gleznojis cilvēka izjūtas lielajās dabas norisēs – opusu caurstrāvo mīlestība pret Latvijas zemi, kas vainagojas ar dzīvības atmodas vīziju.

Johana Sebastiāna Baha Čakona no 2. partitas vijolei tiek uzskatīta par vienu no dižākajiem un emocionāli spēcīgākajiem mūzikas sacerējumiem, kas jelkad uzrakstīts vijolei solo, savukārt agrīnā baroka komponists Frančesko Roņjoni savā mūzikā atskatījies uz renesanses laikmetu un Palestrīnas devumu.

Tikām Anna Veismane savam jaundarbam A Net of Fireflies iedvesmu smēlusi no sešdesmitajos gados izdota tāda paša nosaukuma japāņu haiku un zīmējumu krājuma, atainojot gan smalku skaņu pavedienu pinumus, gan dzirkstošu, spēcīgu stihiju, gan lidojošu vijoles un kora mijiedarbi.