Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) festivāla "deciBels" koncertā "Alphabetum" 20. martā akadēmijas Lielajā zālē uzmanības centrā būs 14 kora diriģēšanas un 14 kompozīcijas studentu sadarbības rezultāts – 14 jaundarbu atskaņojums, kurus izdziedās JVLMA jauktais koris.

Klasikas studijā izvaicājam komponistu Kristu Auznieku, JVLMA asociēto profesoru.

„Pirmkārt, gribu norādīt, ka Latvijas Mūzikas akadēmijas Kompozīcijas nodaļa ir ārkārtīgi konkurētspējīga. Mūsu studenti ir tikuši gan Sibēliusa Akadēmijā, gan Hāgas Karaliskajā konservatorijā, Amsterdamas Konservatorijā un citās vietās savu nopelnu dēļ. Tur lomu spēlē gan laiks, gan vieta ar to, ka mūsu nodaļa ir ārkārtīgi daudzveidīga – mums ir septiņi pasniedzēji, katrs ar savu diezgan unikālu rokrakstu, kas nāk no dažādām pasaules vietām un mums ir ļoti liela paaudžu atšķirība. Man šķiet, no jaunākā līdz vecākajam varētu būt 40 gadu starpība – tā ir ļoti laba pazīme.”

Krists Auznieks norāda, ka šī dažādība un daudzveidība bagātina katru vietu, katru akadēmijas nodaļu un katru kompozīcijas studentu:

"Tavai balsij ir nevis jāizvēlas starp melno un balto, bet drīzāk jāatrod sava vieta daudz lielākā universā, kas kompozīcijas nodaļas vidi padara ļoti stimulējošu."

Tas pats esot sakāms arī attiecībā uz kormūziku.

"Var redzēt, ka studenti ir iedvesmojušies no ļoti dažādiem komponistiem, nāk no dažādām pieredzēm.

Tā ir tendence visā pasaulē, un arī pie mums ir redzami komponisti, kas ir gandrīz ne no klasiskās mūzikas vides, bet no tā, ko angliski sauc par "singer songwriter" – dziesmu rakstītāju tradīcijas, kas faktiski ir tuvāka mutvārdu tradīcijai.

Ja sākumā tam gribas mazliet pretoties – jā, bet nu kā tad ar pieredzi kontrapunkta studijās vai kaut ko tamlīdzīgu?! (pasmaida) Tad ir jāpadomā, piemēram, par viduslaiku trubadūriem vai kādu no šī spektra dziesminiekiem, lai saprastu, ka patiesībā vēsture cikliski ir atgriezusies atkal mājās. Dziesminieki ir eksistējuši vienmēr, un man ir liels prieks, ka šī brīža dziesminieki un dziesmotāji ir atraduši vietu šādā nodaļā un jūtas ērti, ka viņi vēlas būt daļa no kompozīcijas nodaļas, nejūtas izslēgti tikai tamdēļ, ka varbūt viņu muzikālā vīzija vai estētiskie ideāli atšķiras no Eiropas 20. gadsimta avangarda.

Ir liels prieks par šo dažādību, un to mēs redzēsim arī kormūzikas koncerta vakarā."

Krists Auznieks novērojis, ka šajā dialogā parādās arī ļoti liela mīlestība pret tradīciju.

„Bet šo tradīciju nevis idealizē, glorificē vai mākslīgi uztur, bet pagātnes materiāli ir kaut kas tāds, no kā iedvesmoties, smelties, sajust pamatni un spēkus, kur varam uzkāpt un turēties, bet vienlaikus nebaidīties iet tālāk, iet pāri, pārvarēt, pārtransformēt par to, kas mēs paši katrs esam un kā mūsu laiks vai mūsu vieta šajā laikā un telpā to pieprasa. Redzu, ka šie jaunie cilvēki to tiešām labi, pilnvērtīgi, unikāli un ar lielu gribasspēku dara, un viņi ir arī ļoti spējīgi to izdarīt."