"Klasikā" tiekamies ar ērģelnieci Ilzi Reini un dziedātāju Anniju Kristiānu Ādamsoni, lai plašāk runātu par 24. jūlija vakarā Rīgas Domā gaidāmo koncertu "Mocarts un laikabiedri", kas izskanēs 37. Starptautiskā ērģeļmūzikas festivāla "Rīgas Doms 2024" ietvaros. Līdzās Volfganga Amadeja Mocarta mūzikai programmā mākslinieces iekļāvušas Georga Frīdriha Hendeļa, Jozefa Haidna un Johana Gotfrīda Mītela skaņdarbus.

Ilzei Reinei turpinās ērģeļu vasara, kas saistīta ar ļoti bagātīgo koncertdzīvi - pirmām kārtām jau Rīgas Svētā Jāņa baznīcā - ne tikai organizējot, bet arī pašai spēlējot, un arī Annija Kristiāna turpina priecēt Latvijas publiku, un šonedēļ jau būs otrā uzstāšanās viena mēneša laikā. Šoreiz abas satiksies koncertā Rīgas Domā, programmā "Mocarts un laikabiedri". Vai var teikt, ka tas ir loģisks turpinājums koncertam, kas notika pirms divām nedēļām un kur arī diezgan daudz tika iets Mocarta pēdās?

"Jā, tieši tā," apstiprina Annija Kristiāna. "Tas ir diezgan loģisks turpinājums, jo,

sastādot šādu programmu, kas ir tik klasiska un publiku iepriecinoša, būtu žēl tādu laist vējā un atskaņot tikai vienu reizi. Tāpēc mēs turpinām, programmā ieviešot arī šādas tādas izmaiņas. Bet - kodols saglabāsies, Mocarts paliks!"

Bet droši vien ir arī tā, ka katra instrumenta un arī katras baznīcas akustiskās īpatnības prasa ja ne nu gluži sākt visu no nulles, tad mazliet citu pieeju gan. Jo tas, ka četri manuāļi ir gan Rīgas Svētā Jāņa baznīcas, gan "Walker" firmas ērģelēm Rīgas Domā, nenozīmē to, ka programma izpildījuma ziņā būs pilnīgi identiska - ir citi reģistri, cits stabuļu skaits un arī citi izmēri? "Jā gan," teic Ilze Reine. "Pēc intervijas mēs

ar Anniju dosimies uz savu pirmo kopīgo mēģinājumu Rīgas Domā, un tad sāksies viss no gala: atkal meklēsim jaunas krāsas ērģelēm, meklēsim, kā Annija jūtas šajā milzīgajā telpā, kura ļoti labi nes skaņu, bet no ērģelnieka pārnestā nozīmē jāstāv puskilometra attālumā..

Patiešām - solistam jāstāv ļoti tālu, pie ērģeļu balkona malas. Rīgas Domam ir savi izaicinājumi un citas akustiskas lietas nekā Jāņa baznīcā." 

Sarunu turpinot, jautājumā par Mocartu un viņa laikabiedriem uzzinām, vai galvenais akcents šajā programmā likts uz atšķirīgo vai kopīgo, vēl Ilze pastāsta par Mīteļa "Fantāziju" iekļaušanu programmā, bet Annija Kristiāna neslēpj tuvās attiecības ar Mocarta mūziku, atklājot arī priekšnoteikumus, lai tās sāktu rasties un attīstītos, kā arī atbildot uz jautājumu, kas viņai kā dziedātājai palīdz noturēties uz vokālinstrumentālo āriju ceļa...