26. augustā pulksten 19 koncertzāles "Lielais dzintars" Dzintara Jurgelaiša zālē festivāla "Rimbenieks" ietvaros skanēs koncerts "Veltījums Pēterim Plakidim", kurā muzicēs čellists Ivars Bezprozvanovs, flautiste Ilona Meija, obojists Pēteris Endzelis un pianiste Dzintra Erliha. 

Pētera Plakida daiļrade aptver plašu dažādas ievirzes skaņdarbu klāstu gandrīz visos mūzikas žanros. Simfoniskajā mūzikā Plakidis ir interesanti apvienojis neoklasicisma un romantiskas pasaules izjūtas stilistiku. Kora mūzikā un vokālajā kamermūzikā vairāk pārstāvēta psiholoģiski dramatiskās izteiksmes sfēra, nereti arī liriska intimitāte.

Daudzus gadus Plakidis muzicēja duetā ar dzīvesbiedri, ievērojamo latviešu kamerdziedātāju Maiju Krīgenu (mecosoprāns), bet 1991. gadā kopā ar čellistu Ivaru Bezprozvanovu un klarnetistu Eriku Mandatu (ASV) izveidoja The Transatlantic trio, kas uzstājās koncertos Latvijā, Lielbritānijā un ASV. 1996. gadā komponists saņēma Lielo mūzikas balvu par skaņdarbu "Variācijas orķestrim".

26. augusta koncerta programmā izskanēs Lūcijas Garūtas, Imanta Zemzara, Daces Aperānes, Mārītes Dombrovskas un paša Pētera Plakida mūzika.

Plašāk par šo koncertu "Klasikai" stāsta Ivars Bezprozvanovs un Dzintra Erliha.

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Kas jums pašiem bija Pēteris Plakidis, draugs, skolotājs, padomdevējs, iedvesmotājs?

Ivars Bezprozvanovs: Visupirms Pēteris Plakidis bija iedvesmotājs. Domubiedrs, draugs - tas jau mazlietiņ vēlāk, kad mēs sapazināmies tuvāk.

Jo tikšanās ar tāda lieluma mūziķi - tas man, studentam vēl esot, radīja lielu bijību. Bija jāpaiet diezgan ilgam laikam, lai es viņu spētu uzrunāt uz "tu", kā viņš man lūdza gadiem. Tas man bija tāds nepārkāpjams lielums - kā es Pēteri Plakidi uzrunāšu uz "tu"?!

Bet, tā kā mēs sadarbojāmies un muzicējām kopā vairākas desmitgades, līdz to, protams, satuvinājāmies - kļuvām ļoti cieši draugi. Un, kā jau draugi, uzticējām viens otram visādas būšanas, nebūšanas, mirkļa sajūtas.

Dzintra Erliha: Diemžēl ar Pēteri Plakidi personīgas draudzības man nav bijis, bet esmu daudz savās koncertprogrammās atskaņojusi viņa kamermūziku - daru to ar lielu prieku. 

Viņa kamermūzika ir ļoti mirdzoša, filigrāna, tā prasa no interpreta ļoti strauju reakciju, spēju mainīt tēlu, mūzikas raksturu. Tā, manuprāt, ir arī atslēga Pētera Plakida kamermūzikai, un tāpēc šī mūzika man šķiet tik pievilcīga.

Man arī ļoti liels prieks, ka tad, kad ar kolēģiem spēlēju Pētera Plakida kamermūziku, jūtu, ka reizēm tīri uz vietas, uz skatuves mums rodas radoša sadarbība, ka mēs pat nedaudz mainām tempus vai dinamiku: kāds dod impulsu, otrs to pārņem, un pašiem šis atskaņojums veidojas kā piedzīvojums, kā radošs, burvīgs mirklis, tāpēc ar lielu prieku vienmēr spēlēju Pētera Plakida kamermūziku.

Ivar, kā Pēteris Plakidis izturējās tajos brīžos, kad koncertos vajadzēja atskaņot viņa paša kompozīcijas? Mūsu fonotēkas arhīvā arī ir vairāki ieraksti, kur Pēteris Plakidis ir pie klavierēm, jūs ar čellu, un skan Pēteris Plakidis.

Ivars Bezprozvanovs: Viņš bija ārkārtīgi paškritisks pret sevis sarakstīto mūziku. Varbūt ne gluži pret visu - bija skaņdarbi, kurus viņš uzskatīja par veiksmīgiem, bet bija daži, par kuriem viņš teica - milzu bezgaumība. Viņš gan mēdza izteikties par šādām lietām krievu valodā. (smejas)

Bet, lai kā tas nebūtu, Pētera Plakida mūzika ir jāspēlē, jo nav jau noslēpums, ka viņš ir viens no tiem komponistiem, kas rakstījis diezgan atraktīvu mūziku - nevis latviešiem vairāk raksturīgo lēno un apcerīgo. Līdz ar to visu mūžu joprojām spēlēju viņa Divas variācijas čellam solo. Vienmēr ir garantija, ka cilvēkiem patiks. Tāpat viņa "Dzirnavas", "Romantisko mūziku", "Veltījumu Haidnam".

Mūsu sarunas priekšplānā ir 26. augusta koncerts, kas skanēs Liepājas "Lielajā dzintarā". No kura puses bija šī ierosme - no liepājniekiem, no festivāla "Rimbenieks" vai no jums pašiem, ka Pētera Plakida 75. gadskārta jāatzīmē tā kārtīgi?

Dzintra Erliha: Ierosme un iecere atskaņot Pētera Plakida kamermūziku mums radās jau pagājušā gada nogalē, kad ar Ilonu Meiju pārrunājām nākamā gada projektus un ieceres. Un tad arī ļoti veiksmīgi nāca uzaicinājums piedalīties šajā festivālā, un, manuprāt, tieši lieliska iespēja atskaņot Pēterim Plakidim veltītu kamermūzikas koncertu. Mūsu programmā skanēs ne tikai Pētera Plakida kamerdarbi, bet arī Lūcijas Garūtas mūzika, jo šogad viņu pieminam 120. gadskārtā. Spēlēsim arī Daces Aperānes, Imanta Zemzara un arī Pētera Plakida skolnieces Mārītes Dombrovskas jaundarbu "Ziemas dienasgrāmata", kuru komponiste speciāli rakstīja šim koncertam - tas veltīts mūsu trio ar Ilonu Meiju un Pēteri Endzeli. Lūk, ko raksta komponiste: "Mana mūzika ir kā dienasgrāmata, kurā atspoguļojas manas domas un sajūtas. Skaņdarbu "Ziemas dienasgrāmata" es sacerēju ziemā, taču tas nekādā ziņā nav saistīts ar dabas atveidojumu, bet gan ar manām sajūtām 2021. gada nogalē. Jaundarbs ir veltījums manam skolotājam Pēterim Plakidim, pieminot viņa 75. dzimšanas dienā. Tajā var saklausīt Plakida mūzikas alūzijas un baroka mūzikas stilizāciju. Darbs ir komponēts pianistei Dzintrai Erlihai, flautistei Ilonai Meijai, ar kurām mani jau saista cieša radošā sadarbība, kā arī obojistam Pēterim Endzelim, kurš manu mūziku lasīs pirmoreiz."

Tas būs īstens pirmatskaņojums. Bet koncerta programmā ir ne viens vien paša Pētera Plakida opuss, kas iegūlis latviešu kamermūzikas zelta fondā. Ivar, ko jūs spēlēsiet?

Ivars Bezprozvanovs: Es spēlēšu Pētera Plakida divas variācijas čellam solo, kuras viņš rakstīja, iedvesmojoties no padomju laikos ļoti populārās multiplikācijas filmas par zaķīti un vilku "Pagaidi tikai!" Viens ķer, otrs mūk... Vēl piedalīšos projektā, kura pamatā ir skaņdarbs "Ēnu dejas" - šo skaņdarbu sakompilējām tā, lai mēs visi četri varētu spēlēt. Pēteris savulaik labprāt akceptēja, ka šo skaņdarbu izpilda vairāk instrumentālistu, nekā tikai divi vien. 

Plašāk - ierakstā.