4. aprīlī Latvijas Universitātes Lielajā aulā Rīgas Doma zēnu koris ar Georga Frīdriha Hendeļa oratorijas “Mesija” lappusēm svinēs 75 gadu gadskārtu. Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga un savus puikas diriģēs Mārtiņš Klišāns, kurš kori vada kopš 1998. gada.

Sarunā ar Martu Liepiņu, Mārtiņš dalās siltās atmiņās par savu bērnību toreizējā Emīla Dārziņa mūzikas skolas zēnu korī  un izklāsta ieguvumus, ko zēniem sniedz dalība korī, kas, protams, ir ne tikai muzikālā izglītība, kā arī kora tradīcijām, kuru pārmantojamība, diriģentaprāt, ir ļoti noturīga, stabila un laba lieta: "Kas attiecas uz zēnu kora nometnēm, tās notika pirms manis, notika manā laikā un notiek arī tagad, jo tā ir iespēja kādā vasaras periodā, gandrīz pēdējos 30 gadus tas ir bijis augusta sākumā, sagatavoties nākamajai sezonai. Katru gadu ir savi plāni, programmu ieceres, un tādā darba nometnē to izdarīt pirms sezonas vienmēr ir ļoti vērtīgi.

Protams, nav runa tikai par dziedāšanu, jo nometne sevī ietver visus elementus - sportu, atpūtu, sauļošanos, peldēšanos un, protams, arī strādāšanu. Šī tradīcija pastāv joprojām, vienīgi manā laikā tās nometnes bija ļoti garas, mēs bijām prom no mājām gandrīz mēnesi.

Kaut kad pēc skolas beigām tas sākās un dažreiz pat bija iespēja tur vēl Jāņus nosvinēt. Vecākiem tas droši vien bija labs laiks, jo varēja atpūsties no bērniem gandrīz mēneša garumā (smejas). Pašreiz tas ir citādi, praktiski vairs nav iespējams tādas nometnes rīkot un varbūt arī nevajag. Katram laikam savs. Bet tās noteikti ir jaukas atmiņas.

Kas attiecas uz audzināšanu - ja tu pats esi izgājis to skolu, pats esi pārņēmis ne tikai šo to, bet diezgan daudz ko no, piemēram, mūsu visu tālaika elka Jāņa Erenštreita, tā arī ir zināma pārmantojamība.

Džentelmeņu audzināšanas kurss, kodeksa “labs kora puika” ievērošana - ļoti daudz tādu elementu, kuriem ikdienā tik daudz varbūt nepievērš uzmanību. Tas tomēr ir katras ģimenes iekšējais jautājums.

Bet uzskatu, ka jaunie vīriņi ir jāaudzina par krietniem džentelmeņiem, kuriem zināms, kā uzvesties sabiedriskā vietā, kā izturēties, kā komunicēt ar vecākiem cilvēkiem, kā pārstāvēt savu valsti, savu skolu. Ļoti daudz mēs par to varētu runāt, bet principā tās ir pārmantotas vērtības. Protams, ka ir nācis klāt kaut kas savs, bet droši vien tas vienkārši, laikam ejot, transformējas - tu kaut ko izdomā pats, kaut ko pārņem. Es domāju un ceru, ka tas ar loģisku ceļu turpināsies arī tad, kad es jutīšu, ka vairs neesmu aktuāls (smejas)."

Sarunā uzzinām arī par kora noslogotību un šī brīža aktualitātēm un jubilejas koncerta programmas izvēli, nupat aizvadīto braucienu uz Rēgensburgu Vācijā, kur koris piedalījās šīs pilsētas zēnu kora 1050. gadadienas svinībās. Mārtiņš Klišāns dalās pārdomās par zēnu koru tradīciju pasaulē un tās šī brīža tendenci Latvijā, kā arī uzsver dziedāšanas un kultūras tik ļoti būtisko nozīmi mūsu pastāvēšanā.

Mārtiņš Klišāns: Gribētos, lai mēs redzam pāri dažām paaudzēm, nevis tikai pavisam tuvu, jo tas pats no sevis nenotiks.

Vajag sākt cienīt arī cilvēkus, kas to dara, jo pedagogu un mūzikas pedagogu trūkums ir diezgan nopietns. Motivēt jauniešus pievērsties šai profesijai arī nav tik viegli, jo cilvēki daudz pragmatiskāk skatās uz savu dzīvi, savu karjeru un iespējām dzīvot sakarīgu Eiropas cilvēka dzīvi.

Profesijas prestižs turas tikai uz entuziastiem un tiem, kas to vairāk vai mazāk dara kā sirdslietu un tik daudz nerēķina, kas viņiem par to būs. Bet no tā izbēgt nevar, jo dzīve vienkārši ir tāda, kāda tā ir, tā paģēr to, ka tomēr kaut kas tev ar to jānopelna. Es, protams, esmu optimists, bet pēdējā laikā esmu vairāk reālists. Man gribas saskatīt problēmu, un pats personīgi es nevaru šo visu risināt, lai gan varu censties, bet viens pats es to nevaru izdarīt. Mums ir daudz aktīvu diriģentu gan “lielo” diriģentu saimē, gan skolu vidē, kuri par šo cīnās, bet tam tomēr ir vajadzīgas dzirdīgas ausis un lai cilvēki drusku vairāk paskatītos nākotnē. Mēs galu galā esam stipri ar savu kultūru. Ja nebūs kultūras, mums nebūs jēgas būt, mūsu vienkārši vairs nebūs. Bet tas ir jāsaprot.