28. septembrī Rundāles pilī viesosies Liepājas Simfoniskā orķestra metāla pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu ansamblis un diriģents Guntis Kuzma, lai Baltajā zālē atskaņotu latviešu komponistu Viļņa Šmīdberga un Riharda Dubras šogad tapušus darbus, kā arī Anrī Tomazī “Liturģiskās fanfaras”.

Viļņa Šmīdberga opuss “Uz gaismu” pirmatskaņojumu piedzīvoja festivālā “Rimbenieks”, franču meistara “Liturģiskās fanfaras” pirmtskaņotas 1947. gadā, bet programmas viducī - Riharda Dubras kompozīcija vibrofonam solo “Magnolija”, kurš tapis pēc LSO sitaminstrumentu grupas mūziķes Martas Kauliņas-Pelnēnas aicinājuma. Uzrunāts jaundarba tapšanai, Rihards Dubra esot vien lakoniski pavaicājis: "Cikos tev vajag notis?"

Sarunā - arī par latviešu komponistu interesi komponēt tieši sitaminstrumentiem, par mūziķu neierobežotajām iespējām, par pārpasaulīgo mieru un mūzikā ieslēptajām komponistu reakcijām uz pasaulē notiekošo.

Marta Kauliņa-Pelnēna: "Maija beigās man zvanīja Guntis Kuzma ar ierosinājumu, ka šajā programmā viņš vēlētos kādu atpūtas mirkli pūšaminstrumentu mūziķiem un klausītāju ausīm, vajadzētu sarūpēt kādu solo skaņdarbu.

Vēlos spēlēt mūziku, kas man kaut ko nozīmē, kas man ir personiska,

līdz ar to lūkojos, kas mums ir latviešu komponistu mūzikā. Diemžēl daudz nav, ko izvēlēties. Tad vaicāju pazīstamiem komponistiem, vai viņiem nav kas krājumos. Uzdevu šo jautājumu arī Rihardam, viņš mirkli paklusēja telefonā, un tad skanēja tāda frāze: “Cikos tev vajag notis?” (smejas). Tā arī tapa skaņdarbs “Magnolija”. Tas ir lielisks kontrasts starp metāla pūšaminstrumentu izpildītajiem skaņdarbiem, jo “Magnolija” nāk ar pārpasaulīgu mieru. Protams, skaņdarbs ir gana virtuozs un tam ir sava dramaturģija, bet skanējums ir ļoti mierpilns.

Ar Rihardu Dubru sadarbojamies jau kādu laiciņu, ik pa laikam sanāk izpildīt viņa mūziku. Ja jāsaka par viņa rakstības stilu,

Rihards ir novērojis, ka sitaminstrumentālisti paliek arvien varošāki un daudzpusīgāki, un tas parādās arī viņa rakstības stilā. Viņš zina, ko mums var dabūt ārā (smejas). Tehniskie izaicinājumi neizpaliek.

Jā, skaņdarbs ir jāspēlē ar četrām vālītēm, bet tas nebūt nav nekas unikāls. Unikāli ir tas, ka tās ir desmit minūtes solo vibrofonam. Radīt šo mūziku tā, lai būtu interesanti klausīties, lai būtu dažādi tembri, lai šīs desmit minūtes būtu piepildīts un aizraujošs ceļojums - tas ir izaicinājums gan komponistam, gan izpildītājam."