30. jūlijā Mazajā Mežotnes pilī izskanēs tradicionālais Pētera Vaska fonda koncerts "Pēteris Vasks ielūdz. Vasara. Mežotne", kurā šoreiz uzstāsies Gunta Ābele (čells), Džovanni Fornazīni (Giovanni Fornasini, klavieres) un Magdalēna Geka (vijole). Programmā iekļauti Romualda Kalsona, Maijas Einfeldes, Pētera Vaska un Jāņa Mediņa opusi, kā arī divi jaundarbi: komponista Matīsa Čudara skaņdarbs vijolei un čellam, kā arī Ellas Mačēnas jaundarbs vijolei, klavierēm un čellam.

Inta Pīrāga tikās ar vijolnieci Magdalēnu Geku un čellisti Guntu Ābeli, kuras tuvāk pastāstīja par gaidāmo koncertu Mazajā Mežotnes pilī.

Jums abām šī vasara nepaiet, laiski vāļājoties pie jūras, jo esat parūpējušās par ļoti intensīvu koncertu grafiku. Kas vasarā motivē uz tik intensīviem darbiem, kas palīdz uzturēt šādu tempu?

MG: Kopš marta esmu kļuvusi par franču stīgu kvarteta Akilone pirmo vijoli. Tas ir aktīvi koncertējošs kvartets ar brīnišķīgām kolēģēm un ap 50-60 koncertiem gadā. Man ir prieks spēlēt brīnišķīgāko repertuāru pasaulē ar lieliskām kolēģēm, un tas man ir liels, jauns piedzīvojums.

GĀ: Burtiski dienu pirms koncerta Lietuvā saņēmu zvanu no Magdalēnas, ka viņai radušās dažādas ceļojumu ķibeles un viņa pati nevarēs atbraukt. Tā es pirmo reizi saspēlējos ar Ivetu Cālīti. Ar Džovanni spēlējām koncertu ģimenēm Siguldā ar Dienvidamerikas un Spānijas mūziku, un tagad trijatā ar Magdalēnu un Džovanni gatavojam koncertu Mežotnē.

Pazīstot jūs, nemaz nebrīnos, ka uz koncertu afišām jūsu vārdus var ieraudzīt ļoti dažādās kombinācijās, bet vai šim trio šī būs publiskā debija?

MG: Absolūti. Šim koncertam mani uzrunāja tieši Gunta, liels paldies tev, Guntiņ, par aicinājumu piedalīties.

Man ir liels prieks pirmoreiz spēlēt tādā nopietnā trio ar vēl vienu latviešu mūziķi un uzstāties ar šādu lielu latviešu mūzikas programmu.

GĀ: Un pa pusei arī ar latviešu pianistu.

Lai būtu laba saskaņa uz skatuves, ir jābūt kopīgām tēmām un interesēm, lai varētu dalīties iespaidos. Šķiet, ka Džovanni arī ir kļuvis par latviešu mūzikas patriotu.

GĀ: Jā, Džovanni jau ir iemācījies visu komponistu vārdus samērā pareizi izrunāt, tas jau ir liels solis. Bet, ja pavisam nopietni – tieši šodien apspriedām mūziku.

Mums ar Magdalēnu latviešu mūzika ir tuvāka, varbūt labāk saprotama, bet arī Džovanni, kas nāk no itāļu kultūras,  saka, cik tā ir krāsaina, bagāta un aizrautīga mūzika. Arī viņš to jūt.

Jūs jau gandrīz katru gadu veidojat kādu latviešu mūzikas programmu, tomēr arvien repertuārā parādās kaut kas jauns – ne tikai jums pašām, bet arī klausītājiem. Cik saprotu, arī šī programma nebūs izņēmums, un tur vēl ir tāda pievienotā vērtība kā divi jaundarbi. Vienu darbu sarakstījis Matīss Čudars, tas ir čellam un vijolei, tātad, duets jums abām. Vēl ir Ella Mačēna, latviete,  kura vairāk zināma Austrālijas sabiedrībai, un viņa ir uzrakstījusi trio vijolei, čellam un klavierēm.

MG: Man liels prieks, ka Matīss Čudars atsaucās uzaicinājumam rakstīt duetu vijolei un čellam. Tas pavisam nav viegli, un arī skaņdarbs nepavisam nav vienkāršs, bet tur ir dažādi ļoti interesanti ritmi un dažādas ātras, spožas pasāžas. Šo skaņdarbu spēlēt ir ļoti interesanti, un es domāju, ka arī publikai būs ļoti interesanti.

GĀ: Viņš pats arī interesanti teica, ka šo skaņdarbu ir rakstījis dažādās pasaules malās – Ņujorkā, Londonā, Latgales laukos, Rīgā – savācis idejas un arī atmosfēru visās pasaules malās. Tā tiešām arī ir, ka ik pa laikam kaut kas ļoti mainās – iesākas vienā stilā un pāriet citā. Tad jau jūs dzirdēsiet, būs interesanti.

Un kāds ir Ellas Mačēnas skaņdarbs?

GĀ: Programma būs kontrastaina ar visiem latviešu monumentālajiem skaņdarbiem – Jāņa Mediņa, Pētera Vaska un Romualda Kalsona trio, kas jau ir klasika. Ellas skaņdarbs būs atšķirīgā stilā, vienkāršāks savā uzbūvē un struktūrā, būs kontrasts. Es viņas mūziku tik labi nepārzinu, biju gan šo to paklausījusies pirms viņu uzrunāja Vaska fonds. Gribēju vienkārši painteresēties, kas viņa ir un ko dara, un tagad mums ir šis jaunais trio. Klausītāji dzirdēs – tas ir citādā stilā nekā visi pārējie programmas skaņdarbi.

Gan jums kā mūziķēm, gan mums kā klausītājiem vēl viena ļoti liela intriga programmā ir Jānis Mediņš un viņaOtrais trio, kurš, iespējams, Latvijā vēl nekad nav skanējis. Kā radās doma par šo darbu?

GĀ: Es esmu vainīga pie darba izvēles (smejas).

MG: Man vienmēr ir liels azarts atrast mazzināmus un Latvijā īpaši nespēlētus skaņdarbus, kā pirms diviem gadiem bija ar Tālivalda Ķeniņa Otro vijoļsonāti.

Ir vēl ļoti daudz apslēptu latviešu mūzikas pērļu, un daudziem vienkārši ir bail rakties notīs un pētīt, kas aiz tām slēpjas.

Šīs notis mēs atradām Latvijas Mūzikas akadēmijas bibliotēkā, tā kā var būt, ka kāds to jau ir spēlējis, bet nevienu ierakstu mēs neesam atraduši. Tas ir ļoti apjomīgs, ļoti interesants skaņdarbs – ļoti blīvs, vēlīns romantisms ar ļoti daudzām modulācijām, aizraujošām tēmām, melodijām, faktūrām.  Šis trio mums noteikti ir liels piedzīvojums.

GĀ: Arī man tas bija pārsteigums, ka Mediņš var būt tik nopietns – dziļas un dažbrīd pat dramatiskas harmonijas. Mēs, čellisti, parasti zinām viņa brīnišķīgās miniatūras. Tur viss ir tik gaiši un skaisti – tāds kā gaišais nacionālisms, nacionālais romantisms. Bet šis Mediņš ir kaut kas pavisam cits – tur ir vētras un tik, tik daudz harmoniju. Manuprāt, viņš ir ļoti ietekmējies no tā, kas apkārtējā pasaulē notiek mūzikā. Tas galīgi vairs nav jaukais, mīļais Mediņš ar skaistu melodiju un maigu pavadījumu – tas būs kaut kas pilnīgi cits.

Un kā Džovanni vaicās ar nošu apguvi? Saprotu, ka arī klavierpartija ir diezgan komplicēta.

GĀ: Tas ir klavierkoncerts ar stīgu piebalsojumu.

Ja nemaldos, Mediņš pats ir bijis pianists. Džovanni domā, ka viņš šo darbu arī rakstījis pie klavierēm, un brīžam iecerējis ļoti blīvus akordus – tādus, kurus pat Rahmaņinova mūzikā grūti atrast.

MG: Jā, viņš teica, ka tas ir sarežģītāks par Rahmaņinovu.

Protams, šis Jāņa Mediņa darbs nebūs vienīgais, kas skanēs koncertā – jūs esat ielūkojušies arī Romualda Kalsona nošu plauktiņā, būs arī Maija Einfelde un Pēteris Vasks, šī koncerta idejiskais krusttēvs, kas ir stāvējis klāt arī Mazās Mežotnes pils koncertdzīves aizsākumā.

MG: Romualda Kalsona trio Piccolo – tas, kā jau piccolo ir tāds neliels trio – kodolīgs, ļoti krāsains un kontrastējošs ar trim nelielām daļām, to mēs spēlēsim kā pirmo skaņdarbu. Tas, manuprāt, ir lielisks aperitīvs, lai klausītāji saprastu, ar ko viņiem būs darīšana, savukārt pirmo daļu mēs noslēgsim ar pēdējām divām daļām no Pētera Vaska lielā klavieru trio Episodi canto perpetua. Ja mēs varētu spēlēt koncertu trīs daļās, mēs noteikti spēlētu visu ciklu, bet domāju, ka tad Džovanni mums pieteiktu streiku, bet šīs divas noslēdzošās daļas ir tāda dramatiskā kulminācija. Viņa trio ir ļoti emocionāls un dziedošs, un vismaz neliels fragments no Pētera Vaska mūzikas būs.

GĀ: Maijas Einfeldes sonāti es vēlējos spēlēt jau kādu laiku, vienkārši nebija gadījusies piemērota vieta vai programma. Tad domāju – ja jau koncerts būs Mežotnē, tad es ļoti gribētu spēlēt Einfeldes sonāti. Man ļoti patīk viņas mūzika, un man liekas, ka viņa lieliski raksta kamermūziku, man to ļoti patīk spēlēt. Tā ir miniatūrsonāte, jo tai ir tikai divas daļas, bet, protams, tajās ir dzirdams Maijas rokraksts, Maijas harmonijas. Es domāju, tas ir vērtīgs skaņdarbs, ko spēlēt koncertā.
 

Magdalēna Geka uzstājas visā Eiropā gan kā kamermūziķe, gan kā soliste. Kopš 2022.gada marta viņa ir izcilā franču stīgu kvarteta "Akilone" pirmā vijole. Kā soliste un atskaņojuma vadītāja uzstājusies ar orķestri Kremerata Baltica, Overņas Nacionālo orķestri (Orchestre National d'Auvergne), Latvijas nacionālo simfonisko orķestri, Parīzes konservatorijas laureātu orķestri un daudziem citiem orķestriem un ansambļiem. Absolvējusi Parīzes nacionālo konservatoriju vijoles un kameransambļa specialitātē, studējusi arī Karalienes Elizabetes mūzikas kapelā Beļģijā un Lionas nacionālajā konservatorijā. Magdalēna pastāvīgi spēlē Trio Carmine (kopā ar klarnetisti Annu Gāgani un pianistu Lūkasu Losu) un duetos ar pianistiem Ivetu Cālīti un Kišinu Nagaju (Kishin Nagai). Magdalēna Geka nominēta Lielajai mūzikas balvai divas reizes, arī par koncertu “Pēteris Vasks ielūdz. Vasara. Mežotne.” 2019. gadā.

Gunta Ābele ir vairāku balvu laureāte, divkārtēja Kīfera Hablitcela balvas stipendiāte. Viņa ir divas reizes nominēta Lielajai mūzikas balvai, piedalījusies Šlesvigas-Holšteinas festivālā (Hamburga), Zalcburgas mūzikas festivālā. Gunta Ābele ir kamerorķestra Camerata Basilea dibinātāja un mākslinieciskā vadītāja.

Džovanni Fornazīni ir vairāku balvu un stipendiju laureāts, atzīts kamermūziķis.