10. decembrī Mazajā ģildē kopā ar Hermaņa Brauna fonda vadītāju, pianisti Innu Davidovu jaunā kamermūzikas programmā kopā muzicēs dziedātāja Ļubova Karetņikova. Šis gads viņai bijis spilgtu notikumu pilns. Pēc iekļūšanas Karalienes Elizabetes konkursa pusfināla viņa saņēmusi uzaicinājumu dziedāt Adīnas lomu Latvijas Nacionālās operas jauniestudējumā G. Doniceti operā "Mīlas dzēriens", bet rudenī izcīnija galveno balvu Victoria konkursā Debut Competition’24 Vācijā.

Sarunā ar abām mūziķēm vispirms lūdzām atgādināt par viņu skatuviskās draudzības sākumu, kas saistīta ar Pētera Čaikovska dziesmu programmu, un gaidāmo koncertu, kurā iekļauta Franča Šūberta, Edvarda Grīga un Sergeja Rahmaņinova vokālā lirika.

Ļubova Karetņikova: Dziedāt Šūbertu ir grūti, jo mūzika ir ļoti smalka, daudz teksta. Ir vajadzīga krāsu palete, lai būtu interesanti to darīt, īpaši dziedot Latvijā, kur ne visi saprot vācu valodu - tas arī būs izaicinājums. Pirms četriem gadiem bija mans pirmais solokoncerts un es tad arī dziedāju Šūbertu. Cilvēki teica: “O, mēs visu saprotam, kaut gan nezinām valodu”. Tas arī ir grūtākais.

Vajag ļoti izjust gan mūziku, gan tekstu, jābūt patiesam. Es tomēr trīs gadus mācījos dziedāt kamermūziku, un tas ir kaut kas pavisam cits nekā opera.

Innai arī šeit noteikti ir, ko piebilst, jo Šūberts ir atskaņots kopā ar ļoti daudziem.

Inna Davidova: Ar basiem, tenoriem, soprāniem, mecosoprāniem… Ļoti daudz. Bet

mani pirmie soļi bija saistīti ar Ilgu Tiknusi, kad vēl mācījos konservatorijā. Kā viņa dziedāja Šūbertu… Viņai bija tāda izjūta, tāda saprašana par katru vārdu, katru noti, tās smalkās ēniņas, kas nāk skaistajā, pozitīvajā kopējā bildē...

Un, protams, Inta Villeruša, pie kuras tas viss notika kopā ar Ilgu Tiknusi, kurai nepalaida bez uzmanības garām nevienu teikumu, nevienu frāzi, nevienu pavērsienu, nevienu nokrāsu. Viss bija svarīgi, un tev bija tikai jāzina, kā Ļuba teica,

šī krāsu palete - kā to izmantot, lai nezaudētu stila izjūtu, lai priekšnesums būtu dabisks, un vēl - būt šodienīgam, iedzīvinot mūziku, kas sarakstīta pirms 200 gadiem pilnīgi citos apstākļos, pilnīgi citā dzīves ritmā.

Kā šodien pastāstīt cilvēkam, kuram, piemēram, vārds “sekss” ir zināms kopš 6 gadu vecuma, kā pastāstīt par Margarētu, kura par pirmo skūpstu runā tā, it kā tas būtu dzīves gals vai nāves sākums? Tur kopā ir gan filozofija, gan izjūtu smalkums, gan domas skaidrība. Tā skaidrība, kas piemīt gandrīz visām Šūberta dziesmām, lai arī cik tās nebūtu dramatiskas kā “Meža ķēniņš” vai kāda cita.

Mūsu programma ir ļoti interesanta. Mēs šīm dziesmām izveidojām līnīju, ka tie ir ļoti dažādi sievietes tēli.

Viņa alkst pēc mīlestības, viņa skumst par to, ka jaunība paiet pārāk ātri, viņa domā par mūžīgo mīlestību vai nodevību, viņa izmisumā grib tikt galā ar savu dzīvi. Tad seko trīs balādes, “Elenas dziesmas”, no kurām trešā ir “Ave Maria”, un ar to viss beidzas.

Noslēgumā Inna Davidova ieskicē arī šī gada festivāla Winterfest aktualitātes, ko ievadīs šis koncerts, bet noslēgs Viktorijas Mullovas un Reiņa Zariņa uzstāšanās 15. janvārī Dzintaru Mazajā zālē.