No 22. līdz 26. aprīlim Liepājā norit skaņu mākslai un dzīvajai programmēšanai veltīts festivāls “Skaņas dienas”, kas pulcē vairāk nekā 100 skaņu mākslas un dzīvās programmēšanas entuziastu no sešām Eiropas valstīm. Viņi piedalās radošajās darbnīcās RTU Liepājas akadēmijas Mākslas pētījumu laboratorijā, bet festivāla noslēgumā norisināsies plašai publikai pieejama koncertu un diskursīvu notikumu programma Tipogrāfijas radošajā kvartālā.
Šī gada festivāla centrālā tēma ir dzīvā programmēšana un algoritmi audiovizuālajā mākslā. Centrālais notikums būs Latvijā pirmais algoreivs – dzīvās elektroniskās mūzikas ballīte. Tā ritmisko elektronisko mūziku un hipnotizējošās vizualizācijas mākslinieki ģenerēs, rakstot datorprogrammu kodu reāllaikā.

Plašāk - sarunā ar skaņu mākslinieci Kristu Dinteri.

Par mūziku nereti runājam kā par skaņu mākslu, bet festivāls šos abus jēdzienus netraktē kā sinonīmus. Ko saucat par skaņu mākslu?

Krista Dintere: Par skaņu mākslu sauc mākslu, kurā skaņa ir materiāls, līdzeklis, ar kuru izteikt idejas.

Mēs aicinām māksliniekus, kuriem skaņa ir izteiksmes veids, nevelkot ļoti striktas robežas starp to, vai žanriski to sauc par skaņu mākslu vai nē.

Vai tas, ko mākslinieki dara, ir vairāk mūzikas vai vizuālās mākslas pusē - šajās dienās mēs šīs robežas daudz nevelkam, bet galvenais vadmotīvs ir tas, ka skaņa ir medijs, kas vieno šīs dienas.

Ar ko, manuprāt, skaņu māksla atšķiras no mūzikas - bieži vien tas ir veids, kā klausīties šos darbus. Ja mēs domājam par mūziku, bieži vien tās ir koncertveida uzstāšanās vai performatīvi darbi, savukārt skaņu mākslai piederas arī dažādi laikā nelineārāki piemēri, kā skaņas instalācijas, kur laika nogrieznim ir mazliet cita loma.

Skaņas instalācijas mēs par mūziku nesauktu, kamēr ir ļoti daudz skaņu mākslinieku, kuri tomēr uzstājas ar dzīvajām performancēm, ko varētu saukt par mūziku.

Šogad festivāla tēma ir dzīvā programmēšana un algoritmi audiovizuālajā mākslā. Izskaidrojiet nespeciālistiem, ko dara dzīvā programmēšana un algoritmi!

Šogad kā festivāla vieskuratoru uzaicinājām vācu mākslinieku Patriku Boržā (Patrick Borgeat), kurš ir kompjūtermūzikas speciālists, programmētājs, bet arī radošais programmētājs. Viņš pārstāv jomu, ko sauc par dzīvo programmēšanu. Tas ir performances veids, kur ar programmēšanas procesu tiek veidota mūzika vai vizualizācijas - datora programmēšanas kods kļūst par veidu, kā veidot mūziku vai vizuālo materiālu.

Dzīvā programmēšana ir diezgan jauns žanrs, radies ap 2010. gadu.

Tā mazliet nodalījās no klasiskās elektroakustiskās mūzikas kā žanrs, kurā mūziķi un mākslinieki, kuri veido elektroniski mūziku ar datora palīdzību, varēja, no vienas puses, arī atpūsties, jo dzīvās programmēšanas žanrā ir iespējams veidot mūziku arī reiviem un deju pasākumiem - ritmiski elektonisko mūziku. Bet tas ir arī ļoti izaicinošs žanrs, jo prasa diezgan lielu meistarību un pieļauj kļūdu iespējamību. Ja klasiskā elektroakustikā ir pierasts, ka viss ir ļoti nostrādāts un ir ļoti smalki izstrādātas kompozīcijas, kuras atskaņos pa daudziem skaļruņiem, tad

dzīvā programmēšana ir tieši tāda pati kā dzīvā mūzika - tā pieļauj impovizāciju, tā pieļauj arī kļūdas. Tā ir dzīva.

Tā pavisam vienkārši - dzīvā programmēšana saistās ar to, ko saprotam ar dzīvo mūziku.