No 9. maija līdz 22. novembrim Itālijā notiks jau 56. Venēcijas mākslas biennāle - viens no svarīgākajiem mūsdienu mākslas notikumiem pasaulē.

Tā norit katru otro gadu, ik reizi pulcējot vairāk nekā pusmiljonu apmeklētāju. Katrai valstij sniedzot iespēju veidot savu nacionālo ekspozīciju, biennāle ir kļuvusi par starptautiskās kultūraprites krustpunktu, un kopš 1999. gada te pārstāvēta arī Latvija. 56. Venēcijas mākslas biennālē Latvijas paviljons atvēlēts videomāksliniecei Katrīnai Neiburgai un gleznotājam Andrim Eglītim - spilgtiem un pamanītiem vārdiem, diviem prestižās Purvīša balvas laureātiem.

"Katram māksliniekam ir sapnis nonākt šajā Olimpa kalnā, jo Venēcijas biennāle neapšaubāmi ir viens no augstākajiem atskaites punktiem mūsdienu mākslas norisēs. Šoreiz atklātā konkursā par Latvijas paviljona sagatavošanu uzvarēja Laikmetīgās mākslas centrs - organizācija, kurai ir krietna pieredze plašu starptautisku projektu organizēšanā," uzsver Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese un tuvāk raksturo projekta radošo komandu, kas ir gana plaša un jau iepriekš sevi lieliski pierādījusi.

Latvijas paviljona pasūtītājs ir Kultūras ministrija. "Mēs neraugāmies uz šo pasākumu tikai kā uz svētkiem profesionāļiem, bet gan kā uz pasaules mēroga valsts reprezentācijas iespēju, tāpēc kvalitatīva Latvijas pārstāvniecība šajā pasākumā ir ārkārtīgi nozīmīga. Arī Kultūras ministrija no savas puses daudz darījusi, lai jau otro gadu pēc kārtas varētu parādīt savus māksliniekus pēc iespējas stratēģiski labākā vietā: mūsu ekspozīcija jau atkal atradīsies šīs mākslas biennāles centrā," norāda LR kultūras ministre Dace Melbārde, vienlaikus uzteicot arī sadarbības partneru devumu, kas ir lieliska platforma laikmetīgās mākslas muzeja tapšanai Latvijā.

56. Venēcijas mākslas biennāles Latvijas paviljona darbs ar nosaukumu Armpit būs tēlnieciski veidota būvju sistēma, kas caurausta ar videostāsta fragmentiem. Kā atklāj Solvita Krese, vērienīgā apjoma dēļ ekspozīcija vispirms tiek būvēta un marķēta Latvijā. Tad to dekonstruēs, nogādās Venēcijā un atkārtoti uzcels Latvijas paviljonā.

Latvijas paviljona mākslas darbs veltīts pašdarbniekiem ar zelta rokām, kuri savās garāžās nododas jaunradei un eksperimentiem, nepretendējot uz augstās mākslas statusu. Stāsta Latvijas paviljona kurators Kaspars Vanags: "Pirmā inspirācija šai instalācijai nāca no mākslinieces Katrīnas Neiburgas, kad viņa saskārās ar interesantu kopienu, faktiski Latvijas kultūrantropoloģisku parādību - vecajām padomjlaiku garāžām, kas kļuvušas par kopdarba telpu cilvēkiem, kuri tās pielāgojuši savām radošajām aktivitātēm. Pārsvarā tie ir vecākās paaudzes inženieri, kuri neoliberālisma reformu rezultātā pametuši slēgtās rūpnīcas un darbojas savās mājas laboratorijās.

Manuprāt, šāda koncepcija ir ļoti interesanta: Venēcijai, kura ir augstās mākslas Meka un uz pjedestāla ierasti ceļ veco romantisma laikmeta priekšstatu  par mākslinieku kā ģēniju, piedāvāt ikdienas jaunrades procesu.

Latvijas paviljons Venēcijā šogad būs veltīts ikdienas dzīvē sastopamām jaunrades formām. Šie vīri mājas laboratorijai pielāgotās garāžās un lauku sētās iekārtotās darbnīcās pierāda, ka mūsu attieksme pret tehnoloģijām un industriāli sarūpēto lietu pasauli nedrīkst būt pasīvi patērnieciska. Zināt, "kas lācītim vēderā", ir brīvības garants, kuru uzturēt mūsdienās kļūst arvien grūtāk. Tā ir vēlme atgriezties pie taustāmās realitātes. Andris Eglītis teju pastorālā aizrautībā nodarbojas ar ikdienas jeb šķūnīšu arhitektūru, savā ziņā realizējot bērnības sapni par koka mājām un štābiņiem."

Kaspars Vanags arī skaidro Latvijas paviljona nosaukuma rašanos: "Paviljona nosaukums ir... "Paduse", kuru, ņemot vērā starptautisko kontekstu, esam nosaukuši par Armpit. No vienas puses, paduse ir vīrišķās slodzes simbols - proti, grūtā darbā sasviedrētā paduse, bet no otras puses - paduse, ko ikdienā arī epilējam un dezodorantējam, vienlaikus nozīmē māju un drošības sajūtu."

Bet kā īsti tapusi paviljona mākslinieciskā iecere? Par to stāsta Katrīna Neiburga: "Garāžām uzdūros pavisam nejauši - filmējot gluži citu darbu. Kāds vīrs iepazīstināja ar sevi, savu garāžu, tajā topošajiem darbiem un draugiem. Pārliecinājos, ka šī ir visīstākā vīriešu pilsētiņa, kur aiz katrām garāžas durvīm paslēpies vīrietis, kurš nodarbojas ar kaut ko interesantu. Sapratu, ka tajā jāiekļūst iekšā. Ar dažādām laipnībām un viltu man arī izdevās..."

Domājot jau konkrēti par Venēcijas biennāli, pagājušā gada rudenī Katrīna ar mediju starpniecību vērsusies pie sabiedrības, aicinot atsaukties pašdarbniekus, kas būtu ar mieru izrādīt savas garāžas un darbnīcas. Uz sludinājumu atsaucās desmitiem šādu mājas darbnīcu inovatoru un viņu ģimenes no visas Latvijas. Māksliniece kopā ar operatoru līdz šim apbraukājusi un intervējusi 18 no tiem.

"Katru dienu devos kā ekspedīcijā, jo tas nav vienkārši - tuvoties vīriem vietā, kur viņi jūtas brīvi, laimīgi, netraucēti. Beigās mēs ļoti sadraudzējāmies, jo bija sajūta, ka viņi to vien gaidījuši, kad kāds atnāks un pajautās, ar ko tad viņi šeit nodarbojas un izprašņās arī par to, ko viņi domā par dzīvi. Tas ir fenomens: kamēr sieviete spēj darboties ar simt lietām reizē, vīrietim nepieciešama norobežošanās, aiziešana projām."

Rezultātā par mākslas darba iedvesmu un estētisko atsauci kalpo videoformātā fiksētās sarunas ar vīriešiem, kuri brīvo laiku pavada savam vaļaspriekam iekārtotajās darbnīcās un radošajā nošķirtībā. Savukārt Andris Eglītis pašrocīgi izveidojis tēlniecisku būvju sistēmas instalāciju, kas veido šī savdabīgā vīriešu mikrokosmosa "atlējumu" un kurā projicēti Neiburgas videoinstalāciju fragmenti. "Kad saņēmu uzaicinājumu veidot ekspozīciju, biju jau sācis būvēt dažādas struktūras - kaut ko pa vidu arhitektūrai un tēniecībai, jo mani ļoti interesē racionālā un estētiskā jautājuma fenomens, arī virtualitātes un realitātes attiecības. Mūsdienās tieši estētikas principi dominē pār visu pārējo, un tā notiek arī garāžā: jā, vīriešiem tam visam ir arī racionālais attaisnojums, tomēr visa pamatā ir iztēle, sapņi un estētikas pasaule," pārliecinājies mākslinieks.

Darbnīcas dunu mākslas darbā veido muzikāla kompozīcija, ko radījuši mūziķi Andris Indāns un Shipsi jeb Jānis Šipkēvics, sadarbojoties ar Rīgas Doma skolas zēnu kori un vīru kori Gaudeamus.