"Neatliekamajā sarunā" - ieraksti no preses konferences, kas veltīta Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) jaunās sezonas aktualitātēm. Tās atklāj valdes priekšsēdētājs Egils Siliņš un baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis, kurus pēc preses konferences uz individuālu sarunu aicina "Klasikas" programmu vadītāja Inta Pīrāga.

*

Inta Pīrāga: Aivar, preses konferencē minējāt, ka operdziedātājiem pandēmijas apstākļos šķietami bijis vieglāk – viņi varēja muzicēt ar koncertmeistaru, bet dejotājiem ir problēma ar deju grīdu. Vai arī jūs šajā laikā atradāt kādu alternatīvu? Ko lietas labā varējāt darīt?

Aivars Leimanis: Pirmām kārtām, ziedojām vienu skatuves grīdas linoleju, kuru sagriezām un katram dejotājam aizvedām divus metrus. Pēcāk izveidojām 'zoom' platformu – koncertmeistars un pedagogs no teātra baleta zāles uzdeva visiem treniņstundu, un visi mājās trenējās. Tas bija pirmais posms. Kad nedaudz tika mīkstināti ierobežojumi, nācām uz teātri, bet sadalījāmies četrās grupās, kuras nevienā brīdī nesatikās – pa vienām durvīm nāca iekšā, pa otrām gāja ārā. Nedrīkstēja lietot ģērbtuves dušas, zāles tika dezinficētas. Dejā katram bija sava atzīme, lai būtu nevis divu metru, bet gan trīs metru distance.

Toties tā jau bija baleta zāle – varējām lēkt un griezties, darīt visu, kas nav iespējams mājās, virtuvē pie palodzes turoties...

Jums kā baleta mākslinieciskajam vadītājam arī noteikti bija plāns C – ja nu tomēr situācija būs tāda, ka daudz mākslinieku uz skatuves vienlaicīgi nevar atrasties. Vai domājāt par kamerformātu?

Šis projekts transformējās – pirms tam mēs "Divus metrus" gribējām iestudēt kā tiešsaistes izrādi, gribējām to filmēt un rādīt sociālajos tīklos vai televīzijā. Bet radās iespēja, ka varējām to uzvest kā jaunās zāles izrādi, un

mūsu jaunie horeogrāfi Antons Freimans un Elza Leimane to veidos kā humoristisku skatījumu, kāds balets būtu izskatījies, ja pastāvīgi būtu jāievēro šie divi metri...

"Gulbju ezers" pavasarī, šķiet, bija jau gatavs – vai daudz ko nācās tagad transformēt, vai arī esat pieturējušies pie kodola?

Izrāde patiešām jau bija gatava... Tagad pagājis gandrīz pusgads, mūzika skan, un jau izmantojam skatuvi, kas ir retums. Jo parasti mums ir tikai nedēļa pirms pirmizrādes, kad varam izmantot skatuvi, jo visu laiku ir izrādes. Tagad izrāžu vēl nav, un skatuvi maksimāli izmantojam katru dienu, lai dejotāji pierod pie tās.

Ko vajadzētu jums šobrīd visvairāk novēlēt – veselību, stipru imunitāti, bet ko vēl?

Lai viss atgriežas vecajās sliedēs!

*

Inta Pīrāga: Piesardzība ir tas vārdiņš, kas mūs šobrīd pavada ikdienā. Egil, bet vai šajā piesardzības laikā jums izdevies arī sen lolotus sapņus īstenot?

Egils Siliņš: Grūti gan teikt, ka šajos apstākļos būtu iespējams īstenot kādu sapni, jo es tomēr esmu arī operdziedātājs, ne tikai direktors...

Bet man ir prieks par vienu citu lietu – to, ka bijām spiesti uz paredzamo "Simona Bokanegras" jauniestudējumu neuzaicināt viesmāksliniekus, un šī situācija ļāva mierīgi un kārtīgi sagatavoties mūsu pašu solistiem.

Ņemot vērā, ka parasti ir tā, ka solists piedalās sezonas regulārajās izrādēs, kur katru nedēļu ir kāds jauns uzdevums, šāda iespēja - mierīgi apgūt partiju un jaunus uzdevumus ar vokālo pedagogu, visu iedziedāt, ļaut, lai tas nosēžas un tad atkal pēc kāda laiciņa pacelt – tā ir tāda luksusa lieta un pozitīvā nianse šajā aspektā. Arī par atsevišķiem solistiem man ir liels prieks un cerība, ka tas tiešām ļoti labi izdosies.

To jau rāda arī nākamās sezonas plāns – tikdaudz ārzemēs dziedošo latviešu solistu jums izdevies sarunāt! Elīna Garanča, Kristīne Opolais, Inga Kalna, Aleksandrs Antoņenko, Liene Kinča... Un turpat blakus arī daudziem mūsu jaunajiem dziedātājiem beidzot būs iespēja sevi straujāk parādīt.

Prieks, ka jūs to atzīmējat. Tas bija arī mans mērķis, stājoties direktora amatā – domāju arī, ka Latvijas publika gaida un ir pelnījusi, lai šie mākslinieki uzstātos pie mums biežāk.

Tomēr par tiem sapņiem runājot – vai pats esat atvēris kādas jaunas lomas notis?

Pašlaik gatavoju divas lomas – viena, kura šobrīd mazliet paguļ un nobriest, ir Hanss Zakss Vāgnera "Meistardziedoņos" – viena no lielākajām lomām operu literatūrā, kas man 2023. gadā būs jādzied Tokijā.

Otra loma ir Cemlinska "Florentīniešu traģēdijā", kuru dziedāšu Prāgā. Plānots, ka tā būs kopprodukcija un tiks parādīta arī Rīgā. Režiju šim iestudējumam veido pasaulslavenais Kaliksto Bieto.

Bet vai mūsu Baltajā namā arī būs iespēja nākamajā sezonā jūs dzirdēt?

Baidos, ka nē.

Negribas izplūst detaļās, bet noteikumi Operas valdes locekļiem ir tādi, ka apvienot darbu ar amatu sava paša vadītajā teātrī teorētiski ir atļauts, bet viss, kas attiecas ar atalgojumu, izskatās ļoti slikti...

Bet pieņemu – ja nu būs jāglābj kāda situācija, jūs taču neatteiksiet to darīt?

Protams, ka neatteikšu!