Reportāžas turpinājums no Baha festivāla Leipcigā, kur Intas Pīrāgas ceļi krustojās ar latviešiem.

Iepriekšējā reportāžā varējāt iepazīt festivāla radošo komandu, bet šoreiz par to, ar ko bija nodarbināti tur sastaptie latvieši, kuru ceļi turp veda jau atkārtoti, un šajā ziņā absolūtā līdere ir klavesīniste, Baha kamermūzikas festivāla Rīgā izveidotāja un organizētāja Aina Kalnciema. Līdzās viņas viedoklim uzklausām arī kora "DeCoro" diriģentus Kristiānu un Pēteri Vaickovskus, dziedātājus Zani Šmiti, Eliju Rudoviču un vācu tenoru Tobiasu Hungeru.

"Mana sadarbība ar Baha festivālu Leipcigā sākās 2003. gadā, un kopš tā laika šeit parādos katru gadu... Mani jau visi šeit atpazīst," stāsta Aina Kalnciema. "Ļoti daudzi no māksliniekiem bijuši arī Rīgā, manā Baha kamermūzikas festivālā, un tā ir it īpaši jauka tikšanās. Protams, visi mākslinieki vēlas spēlēt, visi grib braukt uz Rīgu, piesola ļoti skaistas programmas, taču viena no problēmām, protams, saistīta ar finansējumu..."

Intas Pīrāgas ceļi Leipcigā vairākkārt krustojās arī ar Latvijas Universitātes kamerkori "DeCoro" un tā diriģentiem Kristiānu un Pēteri Vaickovskiem. Tā kā Baha festivāls 10 dienu garumā notiek divos līmeņos – profesionālajā un amatierkoru līmenī, "DeCoro" saņēma uzaicinājumu sniegt solokoncertu ar a cappella programmu koncertā Friedensgebet ("Lūgšana par mieru") 10. jūnijā Svētā Nikolaja baznīcā.

14. jūnija rītā Paula Gerharta baznīcā kopā ar vācu solistiem un Saksijas baroka orķestri, ko diriģēja Pēteris Vaickovskis, skanēja garīgās mūzikas programma ar Baha kantāti Am Abend aber desselbigen Sabbats. Korim bija arī dažas īsākas uzstāšanās publiskajā telpā, tajā skaitā arī Leipcigas vēsturiskajā stacijas ēkā.

Ina Pīrāga: Kā jūs atradāt ceļu uz Leipcigas Baha festivālu? Kā tas viss sākās?

Kristiāna Vaickovska: Tas sākās 2018. gadā. Dziedājām Rīgas Domā ar Vitu Kalnciemu pie ērģelēm, un sakrita tā, ka koncertā bija klāt Aina Kalnciema. Un Aina Kalnciema, protams, ir ļoti svarīgs cilvēks visā šajā stāstā, jo viņai jau bija ilgstoša sadarbība ar šo festivālu. Festivāla direktors aptaujāja paziņas un draugus par amatieru koriem, kuri dzied seno mūziku, un Latvijā šādu koru nav daudz – mums tā mūzikas tradīcija ir savādāka. Taču mums bija ieraksts, ko nosūtījām uz Leipcigu: tur tos ļoti rūpīgi izvērtē. Uz Baha festivālu Leipcigā mūs uzaicināja 2020. gadā, bet, ņemot vērā pandēmijas apstākļus, iecere tika atlikta uz vēlāku laiku. 

Mēs šeit esam jau otro reizi. Tas mums ir ļoti, ļoti liels gods.

Šajā festivālā skan ne tikai Baha mūzika, bet arī mūsdienu komponistu darbi.

Pēteris Vaickovskis: Jā, tas ir sava veida tilts, kā senā mūzika reflektē ar mūsdienām, ar mūsu laiku aktuālo mūziku, jo Johans Sebastiāns Bahs savā laikā bija absolūts novators, tāpēc viņu neuztvēra viennozīmīgi. Patiesībā diezgan noraidoša bija attieksme pret viņa kompozīcijām. Tiesa gan, kā ērģelnieks un klavesīnists viņš bija atzīts, tur nebija divu domu, bet kompozīcijas tika uztvertas ļoti diskutabli."

Baha kantātes atskaņojumā piedalījās arī lielisks solistu kvartets, kura vidū bija tenors Tobiass Hungers. Viņš neatteica īsu interviju arī "Klaskai". 

Inta Pīrāga: Kāda bija sajūta dziedāt kopā ar latviešu kori un latviešu diriģentu?

Tobias Hungers: Tā vienmēr ir aizraujoša pieredze – dziedāt kopā ar mūziķiem, kuri ierodas Leipcigā. Mēs jutāmies ļoti ērti, brīnišķīgi. Domāju, ka muzikāli bijām uz vienas stīgas, ļoti labi sapratāmies. Tas sniedza prieku un gandarījumu, un mums bija lieliska uzstāšanās.

Kas jums ir Baha mūzika? Visa dzīve?

Tobiass Hungers: Jā, protams, tā ir dzīve... Uzaugu baznīcas vidē, bet ne Leipcigā. Savu dzīvi nevarētu iedomāties bez Baha mūzikas! No muzikālā un reliģiskā viedokļa tas ir absolūti brīnišķīgs sabiedrotais, kam vajadzētu būt katra cilvēka dzīvē.

Arī diriģents Pēteris Vaickovskis ir ļoti aizrāvies ar Baha mūziku.

Inta Pīrāga: Tomēr latviešu kultūrā mēs neesam ar to auguši kopā, drīzāk ar tautas dziesmām. Bet, ja mācās un koncentrējas, vai ir iespējams viegli saprast Bahu?

Tobiass Hungers: Es tā domāju, un vienmēr esmu fascinēts, kad redzu, kā tas attiecas uz valstīm un cilvēkiem. Te, protams, pastāv valodas barjera, bet mūzika arī ir valoda.

Un mūzikas valoda ir neticami spēcīga!

Domāju, ka ir brīnišķīgi to piedzīvot un paņemt līdzi. Vienmēr priecājos, ka varu muzicēt kopā ar cilvēkiem, kuri nav no šīs tradīcijas, kopā to piedzīvot un dalīties ar viņiem savā ceļojumā. Tā ir brīnišķīga dāvana.

Vairāk – audioierakstā.