Pirms pāris dienām paziņoti Dejas balvas nominanti un mūža balvas dejas mākslā saņēmēju vārdi, tālab "Klasikā" uz sarunu aicinām Dejas balvas žūrijas pārstāvi, laikmetīgās dejas eksperti Sintiju Siliņu.  

Mūža balvu dejas mākslā saņems horeogrāfe, dejotāja, dejas pedagoģe Gunta Bāliņu un horeogrāfe, pedagoģe Baiba Rasma Šteina. Dejas balvas nominanti izvirzīti 15 kategrijās un apliecina aizgājušo divu gadu izcilākos sasniegumus dejas nozarē. Balvas pasniegšanas ceremonija notiks 29. aprīlī Vidzemes koncertzālē "Cēsis".

Orests Silabriedis: Atkāpsimies soli atpakaļ uz diskusiju, kas notika pagājušā gada nogalē. Tajā kristalizējās interesantas lietas: piemēram, manīju diezgan kritisku attieksmi pret to, ka varbūt ne visi, kas grib Dejas balvu, ir to arī pelnījuši, un kāpēc mums jābrauc apkārt pa Latviju un jāskatās, ja nemaz nav zināms, kas tur īsti galu galā būs. Tu, šķiet, biji vienīgā, kas aizstāvēja to, ka ir jārāda un jāredz pilnīgi viss, kas notiek.

Sintija Siliņa: Tieši tā, jo ir jāņem vērā, ka Dejas balva ir jauna balva, tā notiek ceturto reizi, un par to ir liels prieks, ka tā nav bijusi viendienīte, ko pieminēju arī diskusijā – ka

deju vajā viendienīšu sindroms, bet tā ir cita tēma.

Varbūt ne visi spēlētāji un arī žanri ar savu kapacitāti nav spējuši tik ātri pielāgoties, taču man ir cerība un faktiski esmu arī novērojusi, ka tas pakāpeniski notiek. Un Dejas balva ir tāds stimulants.

Par profesionalitātes trūkumu šajā jomā tu nesūdzies? Vai tomēr arī gadās kāds paliels diletantisma procents.

Dejas balvas kontekstā to grūti noteikt. Mums ar gudru ziņu un savā ziņā arī ar eksperimentālu ziņu apvienoti četri žanri, jo divi no tiem – skatuviskā tautas deja un mūsdienu deja – darbojas profesionāli tās horeogrāfu, vadītāju un radošo risinājumu ziņā, lai arī izpildītāji nav profesionāli. Tomēr tas neizslēdz iespēju, ka galaprodukts ir vērtējams profesionālā kontekstā.

Bet kas tad ir tie, kas dejo laikmetīgo deju?

Profesionāļi. Laikmetīgajā un arī klasiskajā dejā Latvijā iespējams iegūt augstāko izglītību un arī maģistra grādu, un arī teorētiski spēt sevi uzturēt tādā formā, ka tas nav tikai izglītības apliecinājums. Klasiskajā dejā ir vienkāršāk: mums ir baleta trupa, un tur arī faktiski 99 procenti dejotāju sevi realizē. 

Tas, kas notiek Baltajā namā, tas tad arī ir viss, vai ne?

Tā būtu atsevišķa saruna, un to mani kolēģi žūrijas locekļi – Lita Beiris un Erlends Ritenbergs – arī uzsver, ka ir žēl, ka tā: mums pietrūkst norišu spēlētāju, kas varbūt to variētu, jo Baltā nama baleta trupa var nodrošināt tik, cik tā spēj, tomēr arī baleta pasaulē ir dažādas paaudzes. Man, piemēram, vienmēr

žēl noskatīties un pat domāt, kas notiek pēc tam, kad baletdejotājs sasniedz vecumu, kad viņš praktiski var aiziet izdienas pensijā. Bet ar to jau neizbeidzas mākslinieka fiziskās un mākslinieciskās iespējas!

Tās var transformēties un būt ne mazāk uzrunājošas skatītājiem.

Bet, runājot par laikmetīgo deju, šeit ir milzīgi daudz starptautisko platformu. Tā ir globāla kustība, kurai ir ļoti daudz tīklu, kur var gan sevi trenēt, gan īstenot, gan arī iegūt zināšanas; rezidēt, braukt atpakaļ, veidot darbus rezidencēs, kas ir ārpus Latvijas – ļoti daudz ir tādu iespēju. Un tad varbūt to salikt kopā tepat Latvijā.

Vai joprojām profesionāļu izpratnē ir tā, ka uz laikmetīgo deju vairums publikas skatās ar diezgan lielu neizpratni? Es arī no saviem kolēģiem to esmu dzirdējis: "Es nesaprotu..." 

Kopumā tendence ir pozitīvāka. Arī horeogrāfi un dejotāji, kas strādā laikmetīgās dejas žanrā, ir izpratuši, ka ir jābūt pavadošajai informācijai, un te es nedomāju par skaidrojošo informāciju un par naratīviem, bet gan to, ka nepieciešams iedot kaut kāda veida instrumentus, kā skatītājiem piekļūt [laikmetīgajai dejai]. Nav noslēpums, ka

Latvijas kultūras patērētājs, ja runājam par skatuves mākslu, ir teātra virzīts, naratīva virzīts, skaidra vēstījuma virzīts. Visam jābūt ļoti ātri uztveramam, un abstrakcija ir kaut kas tāds, kas joprojām lēni ienāk un joprojām skaitās margināls.

Bet tā jau laikam ir arī citās mākslas jomās: ja redzi uzzīmētu rudzupuķu pušķi, tu spēj identificēt to ar pušķi uz savas palodzes, bet, ja redzi abstrakciju, drusku jāpiespiežas.

Jā, un tāpēc

man dažreiz ir žēl novērot, ka vizuālajā mākslā un mūzikā laikmetīgais virziens ieguvis savu auditoriju, bet dejā mēs joprojām cīnāmies ar kādām stigmām, par līdzvērtīgu pieņemšanu pašu mākslu vidū.

Gribētos, lai tad, kad saka – laikmetīgs formāts, deja nepaliktu ārpus žoga, lai mēs, politiķu valodā runājot, tiktu aicināti "pie galda" un kā līdzvērtīgi piedalītos diskusijā. Jo pie galda notiek sarunas par svarīgo, un dienas beigās notiek arī lēmumu pieņemšana... Ja mūs tā kā izlaiž, mēs kaut kādā ziņā zaudējam parametru. Jo mūsu parametrs ir unikāls: mūsu instruments ir ķermenis, un ķermenis vienmēr ir politiska vienība. Ķermenim ir milzu potenciāls, turklāt tajā ir ne tikai funkcionalitāte, bet arī abstrakcija. Un tā [laikmetīgā deja], man liekas, ir tāda kā misija mākslīgā intelekta priekšvakarā.

Vairāk – ierakstā.