Kristians Lindbergs: Vislabāk komponēšana padodas lidmašīnā

31. Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla viesis ir trombonists, par izcilāko 20. gs. metālpūtēju nodēvētais Kristians Lindbergs. Viņš arī komponists un diriģents, un jau vairākkārt Lindbergu esam satikuši uz Latvijas skatuvēm. Kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri viņš spēlēs solo pats savā Trombonkoncertā Black Hawk Eagle un diriģēs divus citus lieldarbus: Mečislava Veinberga Trompetes koncertu (tajā solists būs Sergejs Nakarjakovs) un Žana Sibēliusa Otro simfoniju.

Pēc orķestra mēģinājuma ar Lindbergu telefonzvanā sarunājās Dāvis Eņģelis.

Komponists Džons Adams teica, ka viņš apskaužot kolēģus, kuri spēj komponēt ceļojot, tas nav viņam pa spēkam. Turpretim esmu dzirdējis, ka Jērgs Vidmanis – protams, arī atskaņotājmākslinieks un diriģents – atrod laiku kompozīcijai pat vissaspringtākajās dienās. Vai jūs komponējat, kad ceļojat?

Pilnīgi noteikti. Vislabāk komponēšana padodas lidmašīnā. Vai atpūtas stūros. Kad ceļoju, uzlieku austiņas, un mani netraucē ārienes trokšņi. Esmu ar sevi un savu datoru. Tas man ir pa spēkam.

Trombonkoncerts Black Hawk Eagle līdzīgi kā citi jūsu darbi, piemēram, Ero Arctica, iedalīts vairākās daļās, un katra no šīm daļām iedalīta vēl mazākās formas vienībās. Vai tas kā saistāms ar jūsu kompozīcijas tehniku, kurā darbs top no 24 sākotnējiem ideju impulsiem? Vai varat par to vairāk pastāstīt?

Jā, pavisam noteikti. Parasti sāku ar 24 maziem, maziem motīviem. Tad, pārlieku sevi nekritizējot un ļaujoties plūsmai – ziniet, kritiskais prāts sāk darboties, un jūs vēlaties uzrakstīt labāko skaņdarbu pasaulē. Es tikai rakstu, skatos, kas sanāk, cenšos būt atvērts. Kad 24 idejas gatavas, pamazām ņemu pa vienai nost. Atliek tikai sešas. Tās veido skaņdarba blokus. Un no tā es veidoju darba struktūru. Šim darbs patiesībā ir reducēts no izvērstāka opusa Golden Eagle.

Ir tā, ka no Jana Sandstrēma “Motociklkoncerta” esmu atvasinājis koncerta struktūru, ko izmantoju citos darbos. Tam ir lēns ievads, ātrs posms, kadence, lēns posms, otra kadence un ātrs fināls. Tā ir pamatstruktūra maniem koncertiem, manuprāt, tā sniedz klausītājiem labu dramaturģiju.

Pieļauju, ka šī struktūra savā ziņā atspoguļo, ko jūsu izpratnē nozīmē rakstīt koncertu mūslaikos, 2023. gadā. Bet vai varat par to vairāk pastāstīt? Kas notiek ar jūsu muzikālo iztēli, kad sākat darbu pie koncerta? Cik tālu vai tuvu esat no agrīnajiem koncertu paraugiem, toskait Leopolda Mocarta Koncerta alta trombonam, paša pirmā trombonkoncerta?

Tas ir pavisam citādāk, nekā agrīnie paraugi. Arī Paganīni, Lista, Rahmaņinova koncerti – tie savā ziņā salauza sistēmu, gāja pret straumi. Arī es esmu centies izlauzties no žanra robežām, bet šī struktūra, to esmu izmantojis arī savā Klarnetkoncertā un Trompetes un Tubas koncertos. Tas vienkārši strādā. Arī zelta griezums šajā uzbūvē parādās, pat ja pie tā nepiedomā.

Dramaturģija ir ļoti svarīga koncertos. Nupat diriģēju Lista Pirmo klavierkoncertu, Rolands Pentinens spēlēja solo. Lists šo koncertu pārrakstīja septiņas reizes. Ir aizraujoši, kā šis koncerts kļūst par darbu, ko visi vēlas noklausīties.

Varbūt, pirms rakstīšu nākamo koncertu, vairāk pastudēšu Listu. Bet esmu ļoti apmierināts ar Black Hawk Eagle koncertu, pat vairāk, nekā ar oriģinālo Golden Eagle. Tas ir blīvāks, esmu aizvācis vietas, kurām tur nebija jābūt.

Man palikusi prātā viena epizode no Black Hawk Eagle. Trombons noslēdz pirmo kadenci ar garu multifoniju zemā reģistrā, no kuras zemās stīgas pārņem impulsu tālākajam posmam. Un bieži vien šajā darbā mūzika attīstās šādos enerģijas pārtrveres impulsos. Vai varat vairāk pastāstīt par mūzikas materiālu?

Šo koncerta daļu sauc High altitude (“Tālu augšup”). Es dodu nosaukumus arī nelielajām idejām kompozīcijas procesa iesākumā, un idejām, kas paliek darbā, parasti ir diezgan labi nosaukumi. Es iztēlojos ērgli, kas uzlidojis augstu, un lido augstāk, augstāk. Teju līdz saulei, kas to iznīcina. Tā bija pamatideja. Līdzīgi esmu darījis citviet.

Viens tubists man teica: “Tu allaž cel uz augšu tonalitātes gluži kā Eirovīzijas dziesmu konkursā.” Nezinu, no kurienes tas nāk.

Atminu Lonija Grendāla 1924. gadā komponēto Trombonkoncertu, tam piemīt šāds muzikālā materiāla pieaugums, paaugstināšanās, un man tas ļoti patīk.

Lūdzu, pastāstiet par Veinberga Trompetkoncertu un Sibēliusa Otro simfoniju. Kā jūsu skatījumā šie darbi sapas?

Ikreiz, kad atgriezies pie Sibēliusa Otrās, redzi, kas tas ir par darbu. Neticami. Tajā ir pilnīgi viss. Viņš tolaik bija apmeties Itālijā. Viņš sēroja par mirušu bērnu, kas aizgāja tikai gadu vecs. Viņa ģimene teica – tu nevari palikt Somijā šajā tumsā, tev jādodas uz Itāliju. Viņš šo laiku aprakstīja kā visbriesmīgāko, bet arī kā vislaimīgāko savā dzīvē. Mūzikā ir skumjas un tumsa, bet arī gaišā puse. Tā ir satriecoši laba mūzika.

Veinberga koncertu izvēlējās Sergejs, zinot, ka programmā būs mans koncerts un Sibēliusa Otrā. Ļoti sevišķs opuss. Ļoti oriģināls, citāds Trompetkoncerts. Arī grūts orķestrim un solistam, bet Sergeja virtuozitāte sniedzas pāri visam. Būs lieliski.

Vēlējos noslēgt sarunu ar vērojumu. Klausījos jūsu mūziku, diena kā citas dienas, visai nopietns noskaņojums, bet, kad Trombonkoncertā “Ero Arctica” sāka skanēt “Zaķu polka”, tas uzreiz lika man pasmaidīt, diena kļuva mazliet gaišāka.”

Paldies. Man bija ļoti jautri, kad rakstīju šo mūziku. Vijolēm daudzviet jāsit ritms pa korpusu, un orķestru koncertmeistari ar saviem Stradivāri instrumentiem man saka – to tu vari klauvēt pats.