Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla noslēguma koncerts, kas 14. martā pulksten 18.00 risināsies "Lielajā dzintarā", būs krāšņs un emocionāli piesātināts fināls, kurā Liepājas Simfoniskais orķestris uzstāsies ar spilgtākajām Ziemeļeiropas mūzikas zvaigznēm – pianistu Rolandu Pentinenu un diriģentu Kristianu Lindbergu (1958) , ar kuru plašākā sarunā tiksimies pie "Klasikas" mikrofona.

Atgādināsim, ka Lindbergs, kurš daudzkārt viesojies Latvijā, ir arī trombonists, kurš tiek dēvēts par 20. un 21. gadsimta izcilāko metālpūtēju, kā arī komponists: 14. marta koncertā pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos viņa Koncerts trombonam un orķestrim "Dzīves spēks". Tāpat programmā būs Lindberga opuss "Tarantula" simfoniskajam orķestrim, ​Roberta Šūmaņa (1810-1856) Koncerts klavierēm un orķestrim un Karla Nīlsena (1865-1931) Piektā simfonija.

Marta Paula Pauliņa: Kristian, jūs jau iepriekš esat bijis Liepājā un strādājis ar orķestri. Mans pirmais jautājums – ko jūs visvairāk atceraties no šīs pieredzes?

Kristians Lindbergs: Es atceros pirmo reizi ar diriģentu Normundu Šnē, kad spēlēju koncertu trombonam ar orķestri „Motocikls”. Biju ļoti pārsteigts par šo diriģentu – es viņu vispār nepazinu, bet Šnē bija viens no labākajiem diriģentiem, ar kuriem esmu atskaņojis šo opusu. Tas bija fantastisks notikums.

Pēc tam mani uzaicināja diriģēt un spēlēt kopā ar Sinfonietta Rīga, un kādu laiku es tur biju arī patrons. Atceros arī, ka mēs gandrīz kopā  sākām veidot festivālu šeit, Rīgā, taču tas galu galā tomēr nerealizējās. Toties es īstenoju lielu projektu ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri.

Bet pavisam nesen esmu pilnībā iemīlējis Liepājas Simfonisko orķestri. Tas ir lielisks orķestris, un viņiem ir arī brīnišķīga koncertzāle.

Jūs esat trombonists, diriģents un komponists. Kā šīs trīs lomas palīdz viena otrai, kad jūs komponējat vai domājat par mūziku? Vai tās savstarpēji palīdz, vai reizēm ir grūti tās apvienot?

Es pats esmu pārsteigts, cik labi tās darbojas kopā. Tās patiešām ļoti labi sader. Kad sāku diriģēt un komponēt, man bija apmēram 40 gadu. Tagad man ir 68. 

Es toreiz ļoti baidījos, ka starp šīm lomām varētu rasties konflikts. Taču patiesībā tās ļoti labi papildina viena otru.

Jo vairāk tu apgūsti diriģēšanas prasmes – kas, manuprāt, ir visgrūtāk iemācāmā lieta –, jo vairāk saproti, kā strādāt ar orķestri un kā patiesi ar to kontaktēties. Pagāja daudzi gadi, līdz tas izdevās. Bet, kad tas ir sasniegts, tad šīs trīs lietas būtībā ir viena – vienkārši būt mūziķim. Tās ir ļoti līdzīgas. Protams, trombonu jāturpina praktizēt tikpat daudz kā agrāk, un laika ziņā tas reizēm var būt grūti, bet tas ir ļoti labi veselībai.

Runājot par koncertu Liepājā – skanēs jūsu skaņdarbs "Tarantula" simfoniskajam orķestrim. Kāds ir šī skaņdarba stāsts?

Stāsts patiesībā ir ļoti vienkāršs. Šo skaņdarbu pasūtīja Štrausa orķestris Zārbrikenē, Vācijā – tam vajadzēja būt kā uvertīrai lielam simfoniskajam orķestrim. Es sāku rakstīt, izmantojot nelielu tēmu obojai, un tad tas pārauga kaut kas nedaudz atgādina tarantellu. Tātad tas ir tāds neliels joks par tarantellu un tarantulu – ļoti indīgu zirnekli. Tātad – tā ir kā "indīga tarantella".

Bet programmā ir arī Liepājas Simfoniskā orķestra pasūtīts skaņdarbs trombonam un orķestrim – pasaules pirmatskaņojums. Tas saucas "El Poder de la Vida" – "Dzīves spēks". Tas ir apmēram astoņas minūtes garš skaņdarbs, kurā es gribēju ielikt enerģiju un tādu kā nelielu cieņas apliecinājumu dzīvei.

Kāpēc nosaukums ir spāņu valodā?

Man vispirms bija ideja par nosaukumu, un es mēģināju to zviedru valodā, bet tas izklausījās ļoti slikti. Tad es izmēģināju arī latīņu un grieķu valodu, bet beigās sajutu, ka "El Poder de la Vida" skan vislabāk.

Latviski tas būtu “Dzīvības spēks”. Programmā skanēs arī Roberta Šūmaņa Koncerts klavierēm un orķestrim. Kāpēc šī mūzika jums kā diriģentam ir īpaša?

Šūmaņa mūzika runā ar manu dvēseli. Es domāju, ka viņš kā komponists bieži tiek nenovērtēts. Es esmu daudz diriģējis viņa simfonijas, un, iedziļinoties partitūrās, redzams, cik meistarīgs viņš patiesībā bija.

Atceros, piemēram, gadījumu ar Ceturto simfoniju – viņš pārrakstīja agrāko versiju, un Brāmss viņu par to asi kritizēja, sakot, ka agrākā versija bijusi labāka. Bet, tajā visā iedziļinoties, es domāju, ka Brāmss kļūdījās.

Bieži arī izsakās, ka Šūmaņa instrumentācija nav tik laba, bet es tam pilnīgi nepiekrītu! Un šis Klavierkoncerts, protams, ir viens no maniem favorītiem. Turklāt es to diriģēšu kopā ar vienu no saviem labākajiem draugiem un arī vienu no maniem mīļākajiem pianistiem – Rolandu Pēntinenu.

Vai tas bija jūsu lēmums – izvēlēties Rolandu Pēntinenu?

Orķestris man piedāvāja diriģēt Šūmaņa Klavierkoncertu, un es teicu – jā, bet tikai tad, ja solists būs Rolands.

Klausoties Šūmaņa koncerta ierakstus, bieži tiek teikts, ka līdzsvars starp klavierēm un orķestri šajā skaņdarbā ir ļoti sarežģīti atrodams.

Jā, tas ir gaumes jautājums. Dažos ierakstos klavieres pat gandrīz nevar dzirdēt. Ierakstu šim koncertam ir ļoti daudz. Protams, klavierēm jābūt dzirdamām, bet dažās vietās tas ir kā kopējs skanējuma maisījums. Tāpēc ir ļoti rūpīgi jāiedziļinās partitūrā un jābūt ļoti uzmanīgam. Mēs arī ierakstīsim šo koncertu manas ierakstu kompānijas izdevniecībai. Tur es pats kopā ar Rolandu veidošu skaņas apstrādi

Tātad jūs esat arī skaņu režisors?

Jā. Pandēmijas laikā man pēkšņi bija daudz brīva laika, tāpēc apguvu šo amatu.

Jūs arī teicāt, ka jūlijā atgriezīsieties Latvijā kāda interesanta trombona projekta dēļ. Vai varat nedaudz pastāstīt?

Jā, tas ir ļoti interesants projekts. Starptautiskā Trombonistu asociācija katru gadu rīko starptautisku trombonu festivālu – tas ir ļoti liels notikums, notiek kopš 1974. gada. Es pirmo reizi piedalījos 1983. gadā. Šoreiz tas pirmo reizi pēc ilga laika notiks Eiropā – parasti tas notiek Amerikā. Kopā ar māksliniecisko vadītāju mēs apspriedām programmu, un es ierosināju, ka Liepājas Simfoniskais orķestris varētu atskaņot festivāla atklāšanas koncertu, jo pats festivāls notiks Rīgā. Mēs spēlēsim Jana Sandstrēma dubultkoncertu "Mūžības atbalsis" ("Echoes of Eternity"). Tas būs ļoti aizraujošs notikums.

Un mans pēdējais jautājums – jūs esat sarakstījis daudz skaņdarbu trombonam. Vai šis instruments joprojām jūs iedvesmo rakstīt arvien jaunus skaņdarbus?

Jā, tas joprojām ir ļoti aizraujoši. Tas ir nedaudz līdzīgi kā ar pianistiem–komponistiem. Paskatieties uz Bēthovenu, Šopēnu vai Šūmani – viņi rakstīja daudz mūzikas savam instrumentam, klavierēm.

Mans instruments ir trombons, un es ļoti mīlu rakstīt šim instrumentam, jo es to pazīstu līdz pašām niansēm.

Patiesībā šobrīd es rakstu solo skaņdarbu konkursam "Christian Lindberg International Solo Competition" metālpūšamajiem un sitaminstrumentiem, kas notiks nākamgad. Sākotnēji tas būs trombonam, bet es to arī pārrakstīšu trompetei, tubai, mežragam un sitaminstrumentiem, jo visi instrumenti spēlēs vienu un to pašu skaņdarbu konkursa pirmajā kārtā.

Tas notiks Zviedrijā?

Nē, Dānijā – Orhūsā.

Tātad visi ir aicināti piedalīties.

Jā, ja esi jaunāks par 35 gadiem, vari pieteikties konkursam. Un vēl interesantāk – astoņi orķestri jau ir apņēmušies uzvarētājam piedāvāt solo koncertu, tostarp arī Liepājas Simfoniskais orķestris.