Kristians Bezeidenhauts: Biju ļoti nūģīgs pusaudzis – klausījos tikai klasiku

"Man ir ļoti svarīgi zināt, ka publika ir manā pusē. Ja tā nav, ir sajūta, ka neesmu pietiekami labi izdarījis savu darbu," atzīmē pasaulē atzītais vēsturisko taustiņinstrumentu spēles meistars Kristians Bezeidenhauts, kurš 17. janvārī Lielajā ģildē jau trešo reizi tiksies ar kamerorķestri Sinfonietta Rīga.

Bezeidenhauts vienlīdz brīvi jūtas gan pie āmuriņklavierēm un klavesīna, gan mūslaiku klavierēm. Kopš 2017. gada viņam uzticēta Freiburgas Baroka orķestra mākslinieciskā vadība, 2019. gadā Bezeidenhauts bija Leipcigas Baha festivāla rezidējošais mākslinieks un regulāri turpina koncertēt ar ievērojamiem senās mūzikas lietpratējiem, toskait Džonu Eliotu Gārdineru, Filipu Herevēgi, Trevoru Pinnoku un vēl citiem meistariem.

Rīgas koncertam Bezeidenhauts izvēlējies programmu, kas uzskatāmi atspoguļo viņa mākslinieciskās intereses: skanēs viņa iemīļotākā komponista Volfganga Amadeja Mocarta 25. klavierkoncerts, kā arī dižā Baha dēlu darbi, kuros sajūtams “Vētras un dziņu” laikmeta gars.

Dāvis Eņģelis: Šovasar man bija gods runāt ar citu lielisku pianistu – Rūdolfu Buhbinderu. Kad vaicāju viņam, vai pirms kāpšanas uz skatuves, pirms mūzikas atskaņojuma viņam ir kaut kas neskaidrs, kaut kas nezināms, viņš atbildēja, ka viņam viss ir skaidrs, ka nav nekā nezināma. Tas mani nedaudz samulsināja, jo vienmēr esmu domājis, ka skatuve sevī iemieso kaut ko neparedzamu, neizzināmu. To pašu vēlos vaicāt jums: vai ir kaut kas, ko jūs pirms uzstāšanās nezināt?

Kristians Bezeidenhauts: Vienkāršā atbilde ir – jā. Es nevarētu nepiekrist vēl vairāk.

Kad izeju uz skatuves, ir vesels lērums ar mainīgajiem, par ko man nav skaidrības.

Visupirms tas ir brīdis, kad tu dodies uz skatuves un uzreiz sajūti kontaktu ar publiku. Šis kontakts ļoti daudz pasaka priekšā, kāds būs ceļojums atlikušajās divās stundās. Tā ir ļoti sataustāma enerģija. Ir cilvēki, kuri šo enerģiju spēj ignorēt, un tā ir pozitīva īpašība, jo tu vari koncentrēties tikai uz savu darāmo un pārlieku neietekmēties no publikas.

Man savukārt ir ļoti svarīgi zināt, ka publika ir manā pusē. Ja tā nav, man ir sajūta, ka neesmu pietiekami labi izdarījis savu darbu

vai arī neesmu spējis nodibināt pietiekoši labu kontaktu ar viņiem.

Vai jums tā bieži gadās?

Dažreiz. Bet vēl ne tajā brīdī, kad esi uznācis uz skatuves un paklanies. Man ir būtiski izveidot kontaktu ar publiku pirmajās 10-15 minūtēs. Ja tas izdodas, tad uzskatu, ka esmu jau izdarījis teju 75 % darba. Bet dažreiz tas nenotiek. Kaut kāda iemesla dēļ cilvēki nav ar tevi uz viena viļņa. Un tas var ļoti ietekmēt mūziķa spēli.

Kas vēl pirms koncerta jums nav zināms?

Man vienmēr šķitis maģiski, noslēpumaini un grūti izskaidrojami, ka koncertā tu skaņu saklausi pavisam savādāk. Es, protams, nerunāju par akustiku, bet to, kā tu pieredzi un saklausi skaņu, kā tā nonāk tavā ķermenī. Tavas maņas uztver skaņu pavisam citādāk, ja zini, ka cilvēki klausās to, ko tu spēlē.

Un vēl man ir ļoti svarīgi, ka pirms došanās uz skatuves spēju būt pietiekoši mierīgs, lai atrastu to skaņu, kuru tobrīd dzirdu savā prātā. To var ļoti stipri sajust, ja publika zina, ka tu velti lielas pūles, lai šo skaņu atrastu. Jo, manuprāt, jebkurš pretimnācējs uz ielas var apjaust, ka šāds darbs paģēr lielas pūles un koncentrēšanos. Varbūt katrs nevarēs paskaidrot – kāpēc, tomēr spēs apzināties, kāpēc ir tik svarīgi šo skaņu saklausīt. Un, ja uz skatuves es sajūtu šo apzināšanos no publikas, tas man liek justies daudz labāk.

Vairāk un plašāk šeit!