28. janvārī Lielajā ģildē notiekošā Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta programmā iekļauts arī Jāņa Mediņa 1947. gadā komponētais Otrais koncerts čellam un orķestrim. Solists kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Aināru Rubiķi būs Briseles filharmonijas orķestra  čellu grupas koncertmeistars kopš 2016. gada Kristaps Bergs.

Mūziķu ģimenē uzaugušais Kristaps Bergs skolojies pie izciliem čella spēles meistariem dzimtajā Rīgā (Diana Ozoliņa, Eleonora Testeļeca, Ligita Zemberga) un Vīnē (Reinhards Latzko, Heinrihs Šifs), plūcis laurus vairākos konkursos un koncertējis daudzās nozīmīgās koncertzālēs, tostarp Ņujorkas Kārnegija zālē, Losandželosas Volta Disneja zālē, Vīnes Musikverein un Konzerthaus, Amsterdamas Concertgebouw, Londonas Karaliskajā Alberta zālē un Royal Festival  Hall, Tokijas Suntory Hall u. c. Pateicoties privātam sponsoram, Kristaps spēlē uz īpaša Lorenco Ventapanes 1836. gadā būvēta instrumenta.

Kristapam veltītais Artura Maskata Otrais čellkoncerts pērn tika pirmatskaņots koncertzālē "Cēsis", bet nu viņam bija iespēja iepazīt Jāņa Mediņa darbu:

"Mana vēsture ar šo koncertu ir pat diezgan gara, jau vairākus gadus.

Covid-19 pandēmijas laikā mana bijusī pasniedzēja Diana Ozoliņa paziņoja, ka viņai ir šīs notis un savulaik šo koncertu spēlējusi ar JVLMA orķestri. Notis uz Latviju ir atceļojušas caur Kanādu no Austrālijas un nebija tādā veidolā, lai varētu aiznest orķestrim, nolikt uz pultīm un viņi spēlētu, jo notis rakstītas ar roku, tās ir vertikāli liekamas un šķiramas un vispār ne gluži kā mūsdienās pieņemts. Kādu brīdi visi par šo Mediņa darbu uztraucāmies, un Arturs Maskats saprata, ka to būtu ļoti skaisti atskaņot lielkoncertā. Liels paldies par šo uzaicinājumu, man ir liels gods. Un arī nedaudz bail. Nu, ne gluži bail, bet teiksim, kā ir – vēl nekad mūžā neesmu atskaņojis kaut ko, ko kāds cits iepriekš īsti  nebūtu spēlējis. Pieredze ar Artura Maskata Čellkoncertu bija atšķirīga, jo līdz šim manā pieredzē skaņdarbam vienmēr ir bijis kāds ieraksts, kaut kāda vēsture.

Tagad saprotu, ka jaunie čellisti visticamāk klausīsies manu Jāņa Mediņa koncerta ierakstu. Liekas kaut kā dīvaini. Bet dzīvē viss kas jāpiedzīvo!

Čellkoncertā ir ļoti interesanta, man nepierasta muzikālā valoda. Sākumā nesapratu, vai vairāk gribu ieklausīties harmoniskajā pasaulē vai ļaut melodijai sevi vest. Klausījos Jāņa Mediņa daiļradi, lai saprastu, kāda ir viņa mūzikas valoda un izteiksmes līdzekļi. Šis čella koncerts ir ļoti īpatnējs. Pēc tā, ko lasu partitūrā un notīs, tur ir ļoti daudz iespēju. Ir daudz epizožu ļoti augstā reģistrā, kas nav ērti. Kas interesanti – šajā koncertā Mediņš ļoti mīl kvintoles. Nezinu citu darbu latviešu mūzikā, kurš būtu tik pilns ar kvintolēm, pat galvenajā tēmā. Mums, latviešiem, vairāk patīk uz divi, trīs, četri. Es ilgu laiku pavadīju pie čella domājot, kas tad būs tas mans, kā es veidošu šo Mediņu, un sapratu, ka tas ir kaut kas tāds, ko nekad neesmu spēlējis. Man ļoti patika tehniskais izaicinājums – tāds veselīgs ikdienas sports. Daudz visādu tehnisku lietu, daudz oktāvu, dažādas virtuozas pasāžas. Ir vietas, kurās komponists norādījis tik ātru tempu, ka domāju – vai tajā kaut zilbi  varēs saprast? Nezinu, ko viņš ir domājis – vai to, ka virtuozitāte un ātrums panāks to efektu? Ir ļoti, ļoti interesanti.