Daba ir neuzvarama, neparedzama un lielākoties arī neizprotama. Un tikpat brīnumaina kā daba ir arī mūsu katra jūtu pasaule – tā sevī ietver visdažādākos elementus – mīlestību, pārdzīvojumu, laimi, pārdomas, aizraušanos un iznīcību. Savu skatījumu uz šīm pretrunām koncertuzvedumā “Stihija" 19. maijā Mazajā ģildē piedāvās jauniešu koris “Kamēr…” galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja Jurģa Cābuļa vadībā, ar kuru tiekamies uz sarunu Klasikā. 

Sarunas sākumā, izejot no koncertuzveduma nosaukuma, mēģinām izzināt, kas tad ir paša Jurģa Cābuļa lielākās stihijas.

"Ja teikšu, ka tā ir mūzika, tas nebūs nekas oriģināls (pasmaida), aiz mūzikas nākamā lielā stihija ir sports. Daudz kas ir saistīts arī ar ceļošanu. Vispār pēdējā laikā vērtības mainās, daudz vairāk interesē daba, tas kaut kādā mēra spēcina un tu sāc savādāk domāt par lietām.

Vispār tas ir interesanti tā padomāt, ko tu domāji pirms desmit gadiem, ko tu domā šobrīd un kā tu varētu domāt vēl pēc desmit gadiem. Vērtību skala ir ļoti mainīga."

Diriģents stāsta, ka darbs pie programmas ar nosaukumu "Stihija" bijis ilgs un rūpīgs, nenovērtējamu bagātināšanos devusi sadarbība ar aktieri Juri Strengu.

"Kad izdevās ar viņu sazināties un satikties, viņš bija ļoti ieturēts - noklausījās šo manu ideju, principā pieņēma arī saturiskās lietas, ko biju atradis, jo tos – gan dzejoļus, gan prozas darbus – es meklēju pats, lai salīmētu kopā ar mūziku. Viņš bija ļoti atsaucīgs. Teica, ka viņam vajagot laiku, lai šos tekstus lasītu, lai atrastu savas krāsas. Mēs satikāmies pirmoreiz – koris un Juris – un man liekas, ka tā sintēze bija laba, jo no Jura Strengas puses strāvoja tāda ļoti liela dzīves pieredze.

Es redzēju viņa sazīmētās lapas, kā viņš strādā ar tekstu! Tā tiešām laikam ir tāda vecā skola, un tajā pašā laikā, paskatoties uz kori un kā viņi reaģē uz Juri, es redzēju ļoti lielu pietāti pret šo cilvēku."

Jurģis Cābulis atzīst, ka kopumā koncertprogrammas pēdējā laikā kļūstot aizvien grūtāk veidot. „Gribas ne vien izpausties muzikāli, bet lai arī klausītājam tiktu ļoti liela pievienotā vērtība. Lai viņš vai viņa pēc koncerta var iziet ārā un vēl kādu brīdi padomāt – varbūt ne vien to, kas dzirdēts vai kādi ir iespaidi no skaniskā, bet arī no filosofijas, no satura. (..)

Ir ārkārtīgi liels prieks strādāt ar ļoti intelektuāliem un inteliģentiem dziedātājiem, kādi ir korī „Kamēr” – tajā pašā laikā ļoti prasīgi, nevar atslābt ne mirkli. (..)

Kora darbaspējas ir lielas, un ja visiem tās ir un mēs visi esam tendēti uz konkrētu mērķi, tad lietas arī ļoti ātri un labi padodas. Tā ka šo programmu mēs esam sagatavojuši apmēram triju mēnešu laikā. Protams, vēl ir lietas, kas jāpaslīpē, bet gatavs jau droši vien viss nebūs nekad, tas tiešām nāk ilgi.”

Sarunas turpinājumā pieskaramies programmai "Stihija" izvēlētajiem skaņdarbiem, kuru apgūšana koristiem ļāvusi pacelties jaunā līmenī. (Skanēs Ērika Ešenvalda, Jēkaba Jančevska, Jāzepa Vītola, Ādolfa Skultes un Veljo Tormisa diždarbi.)

Vasaras viducī "kamērieši" baudīs atpūtu, lai pēc tam tiktos tradicionālajā Jūrkalnes nometnē, bet, sākoties jaunajai sezonai, aicinās uz noklausīšanos jaunus dziedātgribētājus.