11. aprīlī Lielajā ģildē skanēs kamerorķestra Sinfonietta Rīga sarūpētais koncerts "Haidna simfonija un Panufņika vijolkoncerts", kurā būs īpaša iespēja dzirdēt latviešu jaunās paaudzes skaņraža Oskara Her­liņa opusu Mirage of The Void. Šogad Sin­foni­etta Rīga inter­pretā­cijā tas skanējis vairākās Eiropas kon­certzālēs, taču Latvijā tiks atskaņots pirmo reizi.

Oskars kom­ponē gan eksper­i­men­tālajā, gan akadēmiskajā laukā, īpaši interesējoties par mūzikas ķīmiju un retro elek­tron­iku. Darbā Mirage of The Void jeb "Absolūtās neesamības mirāža" kom­pon­ists apcerējis metafiziskas tukšuma vīzijas. Vārdam The Void jeb absolūtajam nekam viņam ir savs skaidrojums arī no filozofiskā aspekta. "Mirāža, kā zināms, ir optiska ilūzija un mirāžu veidi ir dažādi. Šis veids varētu būt tāds, ar kuru varētu pietuvoties absolūtajai neesamībai." Jautāts, vai šo ideju ietekmējusi viņa filozofa izglītība, Oskars daļēji piekrīt: "Zemapziņā šīs lietas saslēdzas, bet tiešā veidā nē."

Mirage of The Void pirmatskaņojumu piedzīvojis pērn, Lielās ģildes Minsteres zālē, kur to atskaņojis orķestris Sinfonia Concertante. Šogad 22. janvārī tas skanējis Budapeštā, bet 9. februārī - Frankfurtē. Nu pienākusi kārta Lielās ģildes Lielajai zālei. "Domāju, tam piestāv lielas akustikas zāles - piemēram, baznīcas veida akustiskās telpas," domā komponists.

Lūgts raksturot šī opusa skaņuvalodu, autors atklāj, ka darbs tapis vēl studiju laikā, mācoties JVLMA pie Rolanda Kronlaka: "Vispirms bija tehniskās idejas par skaņdarba arhitektoniku un tikai vēlāk tapa gan nosaukums, gan stāsts. Proti, viss sākās kā vingrinājums spektrālajās tehnikās, bet tad nolēmu, ka tas varētu būt ne tikai kompozīcijas tehnikas treniņš, bet varētu izaugt par nopietnu skaņdarbu. Koncepcijas ziņā man bija brīvas rokas, un manā rīcībā bija kamerorķestris Sinfonia Concertante." Normundam Šnē šo kompozīciju parādījis Rolands Kronlaks un Normundam šis darbs tik ļoti iepaticies, ka viņš nolēmis to iestudēt ar Sinfonietta Rīga.

"Šeit esmu izmantojis vairākas specifiskas skaņurindas, bet tas pat nav svarīgi.

Man labāk patīk ideja, ko savulaik paudis Štokhauzens - ka visas mikrodetaļas un sīkumi, ko neviens šķietami nejūt un neuztver, ir kā atomi, kas kopā veido skaņdarbu.

Spektrālisms radies Francijā, un tā pārstāvji nolēma strādāt ne tikai ar skaņu augstumiem un ritmiem, bet iet dziļumā, strādājot ar skaņas tembru, struktūru. Jebkurai skaņai ir virsskaņas un savā ziņā arī Haidns, Bēthovens, Brāmss strādā ar spektru. Bet virsskaņu modelis ir atšķirīgs. Manā gadījumā ir tā, ka nedomāju vairs par akordiem, bet skaņu laukiem. Man spektrālisms nozīmē interesantu instrumentu, ko varu izmantot savā labā. Arī Keidžam skaņa ir vērtība pati par sevi, un spektrālie komponisti tam noteikti piekritīs. Negribētu gan teikt, ka šis skaņdarbs ir tīri spektrāls, jo izmantoti arī citi principi - piemēram, Fibonači skaitļu rinda, daļa muzikālā materiāla iegūta intuitīvi. Lietoju arī vecās polifonās tehnikas."

Oskara Herliņa ceļš uz akadēmisko mūziku ir lielisks un iedvesmojošs piemērs tiem, kuri par mūzikas ceļu vēl tikai sapņo. Savas pirmās kompozīcijas viņš radījis 90. gadu vidū ar datora ZX-Spectrum palīdzību, kļūstot par vienu no pirmajiem 8 bitu estētikas aizsācējiem Latvijā.

90. gadu beigās viņš apguvis elektriskās ģitāras spēli un dibinājis dažādus rokmūzikas ansambļus, kuriem rakstījis mūziku, cenšoties sapludināt atšķirīgus žanrus un veidot eklektisku skanējumu. Vēlāk Oskars apguvis arī trompetes un eifonija spēli, bet 21. gadsimta sākumā paralēli filozofijas studijām Latvijas Universitātē apmeklējis vakara mūzikas skolu ”Rīdze”. Tobrīd Oskaram bijuši jau 24 gadi.

""Rīdzē" apguvu pamatpriekšmetus - klavierspēli, harmoniju, solfedžo, polifoniju, mūzikas literatūru. Kompozīciju mācījos pie Maijas Einfeldes. Šis ceļš nebija viegls, un arī pēc "Rīdzes" absolvēšanas daudz mācījos pašmācības ceļā. Tas prasīja ilgu laiku un daudz darba. Kas vilināja šajā pasaulē? Jutu, ka mūzika ir mans aicinājums, bez tās nevaru iztikt. Katru dienu vajag kaut ko padarīt! Bet pašam savas mūzikas sacerēšana man vienmēr šķitusi ļoti dabisks process."

2000. gadu otrajā pusē Oskars radījis vairākas skaņuplates – mazo albumu bez nosaukuma un albumu ”Skaņdarbi sintētiskajam orķestrim”. Vēlāk devies uz Dāniju, kur Engelsholmas tautas skolā studējis elektronisko mūziku Deivida Mondrupa vadībā. Sekojušas studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pie komponista Rolanda Kronlaka, bet ERASMUS programmas ietvaros arī Stokholmas Karaliskajā Mūzikas augstskolā pie Pēra Lindgrēna.

Šobrīd Oskars strādā par solfedžo skolotāju Latgales priekšpilsētas mākslas un mūzikas skolā, kā arī kompozīciju Ogres tehnikumā, kur audzēkņiem māca sev tuvās elektroniskās mūzikas zinības. Taču kompozīcija, šķiet, ir viņa prioritāšu saraksta augšgalā: šobrīd finiša taisnē ir mūzika Annas Brigaderes lugai "Maija un Paija", ko Valmieras drāmas teātrī iestudē režisors Reinis Suhanovs, palēnām top skaņdarbs arī festivālam "Arēna" un ir arī citas ieceres.

Starp citu, Oskara skaņdarbi guvuši atzinības un godalgas vairākos konkursos (tostarp Elektrochok elektroniskās mūzikas kompozīciju konkursā Esbjergā (Dānijā), Jaunās mūzikas festivāla ”Arēna” kompozīciju konkursos Rīgā, Pētera Vaska fonda inicētajā klaviermūzikas jaundarbu konkursā).