Komponists Maikls Gordons: Mākslas radīšana ir ļoti spēcīgs politisks žests

"Mākslas radīšana ir ļoti spēcīgs politisks žests," ir pārliecināts Maikls Gordons. Sarunā ar komponistu uzzinām par viņa attiecībām ar dabu, vilcieniem un skaņu, runājam par to, cik vērtīgi vai nevērtīgi ir runāt par mūziku, par tādas mūzikas radīšanu, kas nesakņojas tradīcijā un par mākslinieku balss pacelšanu vai nolaišanu politiskajos procesos.

Ar vairākiem spilgtiem notikumiem augustā tiks atzīmēti pieci gadi kopš kultūras telpas “Hanzas perons” rekonstrukcijas, vispirms aicinot uz komponista Maikla Gordona (Michael Gordon) kamermūzikas koncertu ciklu jeb “Gordoniādi”.

Maikls Gordons ir viens no savas paaudzes pazīstamākajiem un spilgtākajiem komponistiem, ņujorkietis, kolektīva "Bang On A Can All-Stars" dibinātājs kopā ar dzīvesbiedri Džūliju Volfu (Julia Wolfe) un kolēģi Deividu Langu (David Lang). Kā savulaik žurnālā The New Yorker izteicies pazīstamais mūzikas apskatnieks un grāmatas "Viss cits ir troksnis" autors Alekss Ross (Alex Ross), "Maikla Gordona mūzikā savienojas izsmalcināti jaunievedumi ritmikā ar neticamu spēku, iemiesojot pankroka niknumu, frīdžeza nervozo mirdzumu un klasiskā modernisma nepiekāpību".

Četros vakaros – 3., 4., 7. un 8. augustā, koncertos secīgi izskanēs: skaņdarbs četrām elektriskajām ģitārām Amplified, kuru izpildīs Rihards Goba (3. augustā plkst. 21.00); skaņdarbs sešiem sitaminstrumentiem jeb simantrām Timber Guntara Freiberga vadītā "Koksnes seksteta" sniegumā (4. augustā plkst. 21.00); skaņdarbs septiņiem fagotiem Rushes Raimonda Gulbja vadītā "Niedru septeta" lasījumā (7. augustā plkst. 20.00); skaņdarbs astoņiem čelliem "8" mūziķes Dianas Ozoliņas vadītā "Savvaļas okteta" interpretācijā (8. augustā plkst. 20.00).

Signe Lagzdiņa: Kā jūs raksturotu savas attiecības ar vilcieniem?

Šķiet, ka pirmā reize, kad savā mūžā redzēju vilcienu, bija 20 gadu vecumā, kad pārcēlos uz Ņujorku. Līdz astoņu gadu vecumam es dzīvoju Centrālamerikā, Nikaragvā, kur tādu transportu nemaz nebija. Pēcāk savukārt mēs dzīvojām Miami, taču neatminos, ka tur būtu redzējis kādu vilcienu... Bet kāpēc šāds jautājums?

Šāds jautājums tamdēļ, ka mums Latvijā jau piecus gadus pastāv ļoti jauka kultūras vieta, kuras nosaukums ir "Hanzas perons". Latviski "perons" nozīmē vilciena platformu. Un vēsturiski tā patiešām ir bijusi reāla vilciena platforma! Tagad tā ir pārbūvēta par kultūras notikumu vietu, kurā jūsu mūzika tiks atskaņota vairākas dienas pēc kārtas. Vai jūs spējat iztēloties, kā šāda vieta izskatās šobrīd?

Tas izklausās ļoti skaisti un man patīk ideja par mūzikas atskaņošanu tur. Teikšu atklāti, tas nav kas tāds, pie kā esmu pieradis.

Kad domāju par vilcieniem, tad patiešām pirmā asociācija ir Ņujorkas metro vagons. Bet man patīk platformas ideja. Platforma uz ceļojumu vai piedzīvojumu.

Hanzas peronā ienāks arī daba. Es nezinu, vai Miks Magone jums to ir jau teicis, bet latviešu mākslinieks Andris Eglītis radīs jauku atmosfēru ar meža ievešanu šajā platformā. Mežs ienāks pilsētā!

Tā ir jauka ideja. Viens no skaņdarbiem, kas tiks atskaņots, ir darbs perkusionistiem. Tur viņi spēlē uz koka, un tas arī ir vienīgais instruments šajā skaņdarbā - dažāda garuma koka gabali. Es tajā jūtu kaut ko ļoti organisku un ļoti saistītu ar dabas un meža ideju.

Koka gabals galīgi nav tas, kas mums pirmais nāk prātā, domājot par instrumentu ražošanu. Man ļoti patīk šī ideja notikuma koncepcijā par skaņdarba fizisku sasaistītību ar mežu.

Ir daži komponisti, kuri nevēlas runāt savu mūziku vai mūziku vispār, sakot, ka mūzika ir jāklausās. Taču ir arī tādi, ka ar aizrautību runā par to un analizē. Kurš no viņiem esat jūs?

Laikam nebūšu ne vienā, ne otrā pusē. Taču esmu gatavs runāt par mūziku.

Uzskatu, ka runāšana par mūziku ir ļoti ierobežojoša, jo mēs skaņdarbu varam aprakstīt ar visskaistākajiem, tēlainākajiem vārdiem, bet citam cilvēkam, šo mūziku noklausoties, galīgi tā nešķiet.

Un otrādi. Līdz galam tā īsti aprakstīt kādu skaņdarbu mēs nevram un nekad nevarēsim. Tas nozīmē, ka mūzikai ir sava valoda, un mēs joprojām darām visu iespējamo, lai ar vārdiem par to kaut ko pateiktu. Bet dažkārt tas arī palīdz klausītājam iegūt priekšstatu par to, ko komponists domā par darbu un kāda ir darba nozīme vai kā viņiem vajadzētu pieiet šī darba noklausīšanās procesam. Atbildot uz jūsu jautājumu - laikam esmu abās pusēs.

Varbūt jūs varat mums palīdzēt arī iepazīt jūsu mūziku, kas tiks atskaņota "Hanzas perona" lielajā ciklā "Gordoniāde". Kā jūs vispār jūtaties, izdzirdot vārdu "Gordoniāde" un ko varat pateikt par tās skaņdarbiem?

(smaida) Man ļoti patīk, kā tas izklausās! Es ceru, ka tā būs kā ieiešana citā pasaulē. Šie četri skaņdarbi ir daļa no vesela cikla. Šobrīd es strādāju pie piektā cikla skaņdarba. Un ideja, ka tie tiek atskaņoti kopā, ir tieši tā, par ko es vienmēr esmu cerējis un sapņojis. Starp citu, cik zinu,

šī ir pirmā reize, kad visi četri skaņdarbi tiek atskaņoti kopā šādā veidā un esmu ļoti priecīgs un pateicīgs par to.

Katrs no šiem darbiem ir apmēram stundu garš, un katrs pārstāv vienu instrumentu grupu. Piemēram, viens darbs rakstīts četrām elektriskajām ģitārām. "Timber" ir sešiem perkusionistiem, kas spēlē uz koka gabaliem. "Rushes" atskaņo septiņi fagoti, un "8" ir astoņiem čelliem. Un katrā no šiem darbiem ir kaut kas rituālisks, lai gan izpildītājiem ir jākoncentrējas un jāspēlē visu laiku. Tā ir ļoti fiziska spēle un prasa daudz ķermeņa enerģijas no viņiem. Mūzika attīstās ļoti lēni un ļauj klausītājam patiešām ieklausīties un piedzīvot skaņu citādi kā ierasts.

Jūs minējāt, ka komponējat nākamo cikla skaņdarbu. Kam to rakstāt?

Jā, nākamais cikla skaņdarbs veltīts deviņiem tromboniem. Es strādāju pie tā jau apmēram divus gadus un tas ir piedzīvojis diezgan lielas pārmaiņas un interesantus pavērsienus, jo skaņdarbs tiek rakstīts ļoti senā skaņošanas sistēmā. Tāpēc tam būs ļoti atšķirīga skaņa no tās trombona skaņas, pie kādas esam pieraduši.

Vai jums ir kāda sistēma, kā izvēlaties instrumentus saviem skaņdarbiem?

Patiesībā diezgan nejauši. Tos ierosina izpildītāji, kuri ir ieinteresēti spēlēt manu mūziku. Lielākoties viņi nāk pie manis, un es vienkārši skatos, vai viņi ir pietiekami traki, lai vēlētos iesaistīties šādā afērā un apņemties izpildīt skaņdarbu, kas ir stundu garš. Tātad tas nāk no īpašām attiecībām ar mūziķiem, kuri ir ieinteresēti doties šajā ceļojumā kopā ar mani.

Tie nav tipiski ansambļi. Jūs izvēlaties ļoti monohromu tembru paleti. Kāpēc izvēlējāties šo ceļu, kas nesakņojas klasiskajā tradīcijā?

Šie ansambļi kalpo prāta atbrīvošanai no asociācijām ar mūzikas vēsturi. Es domāju, ka kāds, kurš ienāk telpā un redz septiņus fagotistus spēlējam aplī, nav kaut kas, ko viņi ir pieraduši redzēt. Tas nav orķestris, tas nav kaut kas, ko viņi varētu saistīt ar iepriekš bijušu, pastāvējušu. Tātad tas palīdz klausītājam uzreiz nonākt citā telpā. Tā nav skaņa, kuru klausītājs pazīst. Ir iespējams panākt daudz brīnišķīgu lietu, izejot ārpus ierastajām ansambļu struktūrām.

Vai komponēšanas brīžos jūs pats izmēģināt sevis uzrakstīto uz konkrētā instrumenta, vai tomēr dodaties pie mūziķiem un jautājat viņiem par visām instrumenta iespējām?

Es mīlu mūziķus, un man patīk strādāt ar mūziku. Es pavadu diezgan daudz laika, strādājot ar mūziķiem un meklējot instrumentu noslēpumus, kā arī meklējot skaņas, kas mani īpaši piesaista. Daudzi no šiem instrumentiem var izdarīt tiešām neiedomājamo, bet jautājums ir, kā izveidot īpaši unikālu skaņu pasauli. Neviens nezina instrumentu labāk par cilvēku, kurš to spēlē. Un viņi zina arī daudz noslēpumu. Kad mūziķi vingrinās, viņi dara visādas lietas ar savu instrumentu, ko parasti nedarītu, spēlējot [klasisku] skaņdarbu. Viņi zina visas mazās, dīvainās skaņas, ko no sava instrumenta var dabūt ārā. Es teiktu, ka vislabākais variants komponējot ir sadarboties ar mūziķiem, nevis pašam no jauna atklāt divriteni.

Vairāk ierakstā.