Pirms šī vakara operas iestudējuma "Salome" pirmizrādes Latvijas Nacionālajā operā tiekamies ar komponistu Kristu Auznieku, lai pārrunātu šo Riharda Štrausa operu sīkāk un smalkāk, apspriestu viņa mūziku kopumā, kā arī uzzinātu iespaidus, esot klāt jaunā operas iestudējuma ģenerālmēģinājumā.

Anna Marta Burve: Man, klausoties Rihardu Štrausu, it īpaši "Salomi", bieži vien ir radusies tāda milzīga, pat smacējoša sajūta. Vai tev arī tā ir? Kā viņš to panāk?

Krists Auznieks: Smacējoša laikam ne. Es dievinu to sajūtu mūzikā – tā ir triumfāla sajūta, vismaz komponistam, ka mūzika ir tik pārņemoša, ka nav iespējams vairs domāt neko citu. Man tā ir gandrīz reliģiski ekstātiska pieredze. Bet varu iedomāties, un šeit tas kļūst pavisam interesanti, zinot viņa politiskos uzskatus, vai šajā gadījumā mēs varam to pieredzēt arī kā kaut ko daudz mazāk skaistu? Kā mēs vienu un to pašu fizikālo, fizisko pieredzi varam redzēt, ka kaut kas pārņemošs var vienlaikus būt ekstātisks un „smacējošs” atkarībā no tā, kādu zīmju sistēmu mēs tajā ieliekam.

Anna Marta Burve: „Smacējošs” var nozīmēt dažādas lietas, jo, no vienas puses, tas var nozīmēt, ka es vairs nespēju izturēt un šo skatīties un klausīties, no otras puses, mans gadījums, – smacējošs tādā ziņā, ka skaņa, kas nāk uz mani, es to sajūtu kā tādu dūmu mākoni, kas mani apņem, un man tas patīk. Tas ir ļoti dažādi.

Krists Auznieks: Noteikti tā ir orķestrācija, kurā ir ļoti liels uzsvars uz metāla pūšamajiem instrumentiem. To dinamiskais diapazons vienkārši fiziski to dara, ka mēs šo skaņu jūtam jau kā vibrāciju. Noteikti tās ir arī perkusijas un to loma, jo Štrausa orķestrācijā, kurā vienlaikus izmantota dažāda stilistika – viena no tām ir tāda pulsā balstīta mūzika, ko mēs tik daudz tādā mākslas mūzikā neredzam. (..) Tas mums atgādina kaut ko pavisam pirmatnēju, droši vien tādu kā cilvēka sasaisti ar deju, ar rituālu. Jā, tas var būt arī pavisam smacējoši, ka ir kaut kāds pulss, kas vienkārši iet uz priekšu un aug, līdzīgi kā Ravela "Bolero", kurš pakāpeniski mūs ved tālāk un tālāk, bet šeit tas ir sakompresēts daudz īsākā laikā. Un tad ir arī atsauce uz mūziku, kas noteikti nav mūsu mūzika, vienalga, kas mēs esam. Mūzika, kas nāk no citurienes – tajā ir palielināti intervāli, skalas un gammas, kas noteikti nav rietumu gammas.

"Taču skaistums nemainīgi paliek [Riharda Štrausa] vērtību priekšgalā, bet ir brīži, kuros neglītuma forma ir nepieciešama. Šis droši vien ir tas ekspresionisms, kas pieprasa visai dažādus rīkus," rezumē Krists Auznieks.

Savukārt lūgts raksturot savu operu klausīšanās pieredzi, Auznieks pieticīgi atbild: "Es vēl tikai mācos. Šķiet, ka visa līdzšinējā operu pieredze man ir, tā teikt, smacējoša vai drīzāk pārņemoša, jo šī bezgalīgā zīmju interpretācija, kas notiek galvā... Es jūtu, ka man prāts ļoti aktīvi darbojas. Bet noteikti ļoti, ļoti aktīvi to skatu kā cilvēks, kurš ir rakstījis operas un libretus, domājot par to, kā viss tiek strukturēts. Mēģinot uzbūvēt lielo bildi arī mūzikā, ko tas nozīmē – kāpēc šeit tika izdarīta tieši šāda izvēle. Tātad ejot tam cauri vairāk kā komponists. Mani tiešām interesē, vai nu kā kaut kas ir panākts vai kāpēc tas šeit notiek un kādu funkciju šajā kontekstā izpilda. Tātad mēģināt to visu laiku skatīt kā tādu spēli, kurā ir pārbīdāmi elementi, un redzēt, kā katrs no viņiem kalpo, bet pat meistardarbos mēs reizēm atrodam kaut ko, kas varbūt pietiekami labi nekalpo vai ko es darītu citādi. Kā tas iet dialogā ar režiju – vai tā palīdz vai tā mūs aizved pilnīgi citur, vai tā pieprasa mums pārskatīt zīmju sistēmas, kā Alvja Hermaņa piemērs lūdz mūs to darīt."