Pirms šī vakara operas iestudējuma "Salome" pirmizrādes Latvijas Nacionālajā operā tiekamies ar komponistu Kristu Auznieku, lai pārrunātu šo Riharda Štrausa operu sīkāk un smalkāk, apspriestu viņa mūziku kopumā, kā arī uzzinātu iespaidus, esot klāt jaunā operas iestudējuma ģenerālmēģinājumā.

"Skaistums nemainīgi paliek [Riharda Štrausa] vērtību priekšgalā, bet ir brīži, kuros neglītuma forma ir nepieciešama. Šis droši vien ir tas ekspresionisms, kas pieprasa visai dažādus rīkus," par operas mūziku teic Krists Auznieks.

Savukārt lūgts raksturot savu operu klausīšanās pieredzi, Auznieks pieticīgi atbild: "Es vēl tikai mācos. Šķiet, ka visa līdzšinējā operu pieredze man ir, tā teikt, smacējoša vai drīzāk pārņemoša, jo šī bezgalīgā zīmju interpretācija, kas notiek galvā... Es jūtu, ka man prāts ļoti aktīvi darbojas. Bet noteikti ļoti, ļoti aktīvi to skatu kā cilvēks, kurš ir rakstījis operas un libretus, domājot par to, kā viss tiek strukturēts. Mēģinot uzbūvēt lielo bildi arī mūzikā, ko tas nozīmē – kāpēc šeit tika izdarīta tieši šāda izvēle. Tātad ejot tam cauri vairāk kā komponists. Mani tiešām interesē, vai nu kā kaut kas ir panākts vai kāpēc tas šeit notiek un kādu funkciju šajā kontekstā izpilda. Tātad mēģināt to visu laiku skatīt kā tādu spēli, kurā ir pārbīdāmi elementi, un redzēt, kā katrs no viņiem kalpo, bet pat meistardarbos mēs reizēm atrodam kaut ko, kas varbūt pietiekami labi nekalpo vai ko es darītu citādi. Kā tas iet dialogā ar režiju – vai tā palīdz vai tā mūs aizved pilnīgi citur, vai tā pieprasa mums pārskatīt zīmju sistēmas, kā Alvja Hermaņa piemērs lūdz mūs to darīt."