Komponists Andris Dzenītis: Šis man patiešām ir ražas novākšanas laiks

"Šis man patiešām ir ražas novākšanas laiks. Varētu likties, ka šobrīd darbojos ļoti, ļoti daudz, bet patiesībā tās vairāk ir jau paveiktas lietas, kas sakrājušās vienkopus tādā "zipfailā", un tad nu tagad tas viss būs un notiks. Tas attiecināms arī uz nākamā gada sākumu, kur būs dažas aizkavējušās lietas no stipri senas pagātnes, kas vienkārši vēl līdz šim nav notikušas. Tad nu beidzot arī kaut kas notiks!" priecājas komponists Andris Dzenītis, ar kuru tiekamies, lai runātu gan par viņa darbu un paša klātbūtni "Baltajā naktī", gan par pirmatskaņojumu birumu un arī jaunajiem albumiem...

Inta Zēgnere: Sen neesi redzēts "Klasikas" studijā, un domāju, ka mums daudzas lietas būs pārrunājamas. Jo sākusies jauna sezona, un arī tavā radošajā dzīvē sakrājies ļoti daudz jaunumu. Gandrīz vai varētu sacīt – tādi ražas svētki. Par albumiem jau zināms: Latvijas Radio koris ieskaņojis tavas dziesmas, arī saksofonu kvartets "Atomos" piedzīvojis savu iemūžinājumu diskā. Bet tas jau arī vēl nav viss. Tūlīt būs klāt "Baltā nakts", kur arī skanēs tava mūzika.

Andris Dzenītis: Jā, man jāpiekrīt, ka šis man patiešām ir ražas novākšanas laiks. Varētu likties, ka šobrīd darbojos ļoti, ļoti daudz, bet patiesībā tās vairāk ir jau paveiktas lietas, kas sakrājušās vienkopus tādā "zipfailā", un tad nu tagad tas viss būs un notiks. Tas attiecināms arī uz nākamā gada sākumu, kur būs dažas aizkavējušās lietas no stipri senas pagātnes, kas vienkārši vēl līdz šim nav notikušas. Tad nu beidzot arī kaut kas notiks!

"Baltā nakts" visupirms būs saistīta ar to, ko daru es pats un ko varu arīpats nedaudz ietekmēt. Tiem, kuri varbūt nezina – šad tad arī pats kaut ko uz skatuves padaru: tās ir dažādas elektroniskās lietas, kas man ir sens hobijs un drusciņ cita skaņu izpratnes puse, nekā klasiskā, akadēmiskā.

Piedalīšos minifestivālā "Space Textures", kas notiek katru gadu, un šogad tas būs Tallinas ielas kvartālā, kur man no pulksten astoņiem vakarā atvēlētas apmēram četrdesmit minūtes, lai izpaustos. Kas tas būs? Es vēl nezinu... Jo mans galvenais princips ir improvizācija un spontāni skaniski atradumi, kas bieži vien izrādās pārsteigums ne tikai klausītājiem un tiem, kurus šāda mūzika interesē, bet arī man pašam. (smejas)

"Woodpecker" projektā esat vairāki. Vai šis tev būs pirmais solo iznāciens?

Nebūt nē, jo īstenībā jau arī "Woodpecker" izauga no manis viena paša, un pamazām apauga ar vienu cilvēku, tad ar citu cilvēku, tad ar diviem cilvēkiem, un tad nu beigās mēs jau esam veseli četri. 

Izskatās, ka "Baltajā naktī" tev būs jāņem palīgā velosipēds, jo arī Mārtiņa baznīcā ir paredzēts kaut kas no tavas daiļrades.

Mārtiņa baznīcā būs tāda kā skaniska vizuāla instalācija, kas ies "uz riņķi", un to varēs paspēt noskatīties no sešiem vakarā līdz pat diviem naktī. Šeit viena no norisēm ir videomākslinieku sadarbība ar komponistiem, šajā gadījumā – ar mani un Lindu Leimani. Manai mūzikai videoinstalāciju veidos Roberts Rubīns. Vēl neko neesmu redzējis, bet man tas bija iemesls atjaunot kādu savu ļoti, ļoti senu elektronisko darbu, kas bija viens no pirmajiem maniem elektroniskajiem darbiem.

To radīju 2002. gadā, vēl mācoties Lietuvas Mūzikas akadēmijā, un tolaik, ticiet vai nē, dolby surround, ar ko šodien sastopamies visos kinoteātros kā ar pašsaprotamu lietu, vēl bija reta parādība. Kinoteātros tas jau bija, bet ne mājās. Tolaik ar manu draugu, nu jau citā saulē mītošo Mārtiņu Tauriņu, pirmo reizi Latvijā modelējām šo dolby surround skaņu, radot skaņdarbu tieši šai apkārt esošajai skaņai.

Tie bija laikam septiņi skaļruņi, kuros skaņa pārvietojas telpā – varam to tīri fiziski izjust. Lietuvā, kā par nelaimi, šis darbs pēc pirmatskaņojuma pazuda tehniskas kļūmes dēļ. Par laimi, mājās biju saglabājis failus, un tā nu es tos šobrīd atjaunoju. Roberts izteica vēlmi, ka viņš gribētu pie šiem trokšņiem dzirdēt klāt arī kaut ko melodisku, un tad nu pievienoju fragmentus no dažiem pēdējā laikā rakstītajiem klavierskaņdarbiem. Iznāk drusciņ kontrasts starp 2002. gadu un 2023. gadu. Tāds tilts.

Tāda būs šī sestdiena. Bet tad paies nedēļa, un 14. septembrī tu atgriezīsies pie savas stihijas – simfoniskā orķestra, jo Liepājas Simfoniskais orķestris sāk savu sezonu, un tās atklāšanas koncertā dzirdēsim tavu darbu, kas saistīts ar Emīla Dārziņa pazudušo partitūru "Vientuļā priede". Tava opusa nosaukums ir "Vientuļā priede. Falsifikācija un epitāfija". Ko tas īsti nozīmē? Cik zinu, no Dārziņa "Vientuļās priedes" saglabājušās tikai lauskas – angļu raga partija, varbūt vēl kaut kas. Kas tas būs, ko no tevis dzirdēsim Liepājā?

Šī laikam ir viena no neparastākajām avantūrām, kādu savā mūžā esmu uzņēmies… Bet

šī doma mani vajāja jau daudzus gadus – zināju, ka ir angļu raga partija, vēl kaut kādā grāmatā uzgāju fragmentu no klarnetes partijas, kas pastāv tikai konkrētajā fotogrāfijā. Man radās ķecerīga doma: vai tad tiešām tā var būt, ka nevarētu mēģināt uzminēt, ko Dārziņš tur ir domājis?!

Protams, no vienas partijas neko nevar uzminēt. Taču šad tad biju ar to saskāries. Ja nemaldos, kāds no latviešu zināmajiem džeza mūziķiem bija izmantojis šo angļu raga partiju kādā savā darbā – improvizācijā vai kompozīcijā. Jā, tā doma mani ilgi vajāja...

Un tad es painteresējos Rakstniecības un teātra muzejā: izrādījās, ka nav jau gluži tā, ka saglabājusies tikai angļu raga partija – uzradās arī klarnetes partija! Tātad bija jau angļu raga partija, pilna klarnetes partija, un arī nepilna pirmās klarnetes partija. Pēc tam izrādījās, ka Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā ir arī fagota partija! Tātad drusciņ jau kaut kādi instrumenti no dažādām grupām.

Tālākais process bija gandrīz vai ezotērisks – zināmā mērā nodarboties ar spiritisma seansu, sēžot pie galda un ar šķīvīti izsaucot Emīla Dārziņa garu. (smejas)

Jo tu jau nevari uzminēt! Mana vēlme bija pamēģināt to šķetināt kā rēbusu – ko Dārziņš būtu varējis domāt augšā un apakšā tiem instrumentiem? Kāda faktūra varētu būt? Sākumā, protams, nekādas cerības īpaši neloloju, bet kaut kā, sākot šķetināt, vismaz vienu otru posmu – jo  dažas partijas tiešām ir pilnas – jutu, ka tiešām drusku skan pēc Dārziņa: klarnetes solo, apakšā stīgas. Trīs ceturtdaļu taktsmērs. Kaut kas līdzīgs "Melanholiskajam valsim" – kaut kāds pizzicato, fermātas, apstājas, pauzes. Kaut kas ļoti radniecīgs! Tas bija brīdis, kad man vēl nebija fagota partijas: biju uzrakstījis pirmo posmu pa savam: darbs sākās ļoti interesanti – vairākiem pūšaminstrumentiem ir tādi mazi trillerīši uz dažām notiņām. Kas tur ir apakšā? Es nezinu, neviens nezina! (smejas) Jo tas ir tāds blakus materiāls. Kad dabūju fagota partiju, sapratu, ka esmu pilnīgi visu salaidis grīstē, jo fagots taču ir bass, tātad harmonijas, kādas biju iedomājies, tur vienkārši nevar būt, tur bijis domāts kaut kas pilnīgi cits. Sāku visu no nulles...

Bet runājot vēl par pašu sākumu: ir dažādas rakstiskas liecības, kur pats Dārziņš izsakās gan par šo darbu, gan kur viņš atspēko uzbrukumu par plaģiātismu, sacīdams – nu, kas gan tur var būt līdzīgs Sibēliusam?! Ja nu vienīgi astoņbalsīgie vijoļu akordi skaņdarba sākumā. Tātad – skaņdarbs sākas ar astoņbalsīgiem vijoļu akordiem! Mums ir šie trillerīši, un mēģinu saprast, kas tā ir par harmoniju – protams, es nezinu, vai tie bija tieši šie akordi. Visdrīzāk jau, ka nē.

Man būtu interesanti dzirdēt, ko Dārziņš teiktu par manām minēšanas spējām... Man liekas, kādās vietās viņš man ir pieskāries ar savu gara maliņu un pateicis: "Nu, labi, šito es tev atklāšu!" 

Vairāk – audioierakstā.