Latviešu simfoniskās mūzikas Lielkoncerta programmā 24. janvārī pirmo reizi uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves izskanēs jaunā latviešu komponista Aleksandra Avrameca (2000) jaundarbs „Ausma”, kas rakstīts Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim un tajā radoši pētīts gaismas un spožuma jēdziens mūzikā.

Ar Aleksandru Avramecu tikāmies „Pa ceļam ar Klasiku”.

ORESTS SILABRIEDIS: Vai esi no tiem komponistiem, kas sēž klāt mēģinājumos un dara nervozus gan orķestrantus, gan diriģentu, skrupulozi sekojot līdzi partitūrai un norādot uz visām viņu kļūdām?

ALEKSANDRS AVRAMECS: Tā laikam var teikt, lai gan šajā gadījumā man palūdza būt klāt. Protams, nekad nevar zināt, bet jācer, ka tas drīzāk ir tāds veiksmīgs dialogs nevis diktatūra. 

ORESTS SILABRIEDIS: Šķiet, ka tas bija Andris Vecumnieks, kurš teica par tavu Mūzikas balvai nominēto opusu, ka Avramecs raksta sarežģīti, bet, kad atver partitūru, tad redzams un saprotams, kāpēc tā ir. Kā ir ar komplicētību – vai tev vienkārši ir sarežģīts raksturs un tāpēc arī partitūras tādas sanāk?

ALEKSANDRS AVRAMECS: Nekad nebiju iedomājies, ka šādi tas ir. Interesants psihoanalīzes ceļš. Taisnība, ka man patīk un interesē daudzslāņainas un daudzšķautņainas lietas mūzikā, varētu teikt, robežstāvokļi starp vienu un citu skanējumu. Tas laikam ir tas, kur man vienmēr sanāk visauglīgākie meklējumi. Tā ka maestro Vecumniekam ir taisnība.

ORESTS SILABRIEDIS: Šajā gadījumā opusam tu esi izvēlējies nosaukumu, kas mazliet atsauc atmiņā Gundegas Šmites simfonisko darbu, ko LNSO pirms kāda laika atskaņoja. Vai ir kāda atsauce, alūzija, vai tev ir pašam savs viedoklis, kas ir "Ausma"?

ALEKSANDRS AVRAMECS: Kad izvēlējos nosaukumu, es iedomājos šo Gundegas Šmites skaņdarbu, bet nē, tā nav ne atbilde, ne reakcija, nekas tāds. Drīzāk tematika sakrīt, bet mana skaņdarba nosaukums "Ausma" – šis vārds ir radniecīgs ar vārdu "Ēosa" tā ka no kaut kādas radniecības izbēgt nevar. [..] Man patīk skaņdarbiem izvēlēties idejas, kas ir visai vienkāršanas, tajā pašā laikā kurām ir daudz satura un daudz iespējama potenciāla. Šajā skaņdarbā "Ausma" ir nevis attēlota kā viena konkrēta rītausma pa dažādiem soļiem, drīzāk izvēlējos nosaukumu kā tēlainu apzīmējumu izgaismošanai, satumšanai, darbojos ar visiem šiem procesiem mūzikā – brīžiem satumst, brīžiem izgaismojas, brīžiem abi vienlaicīgi dažos slāņos. Bet neteiktu, ka ir kāds brīdis skaņdarbā, kad varētu teikt, re, beidzot saule uzlēca! Tas būtu pārāk liels Domažors.