Vakar, 6. novembrī, Lietuvas pilsētā Kauņā tika atklātas Otrās Baltijas Mūzikas dienas, kurās Latviju pārstāv sitaminstrumentu duets Guntars Freibergs un Juris Āzers, kā arī Latvijas Radio koris.

Koncertu programmās izskanēs Alises Rancānes, Santas Bušs, Lindas Leimanes, Annas Veismanes, Andra Dzenīša, Asias Ahmetžanovas, Matīsa Čudara, Raiva Misjuna, Oskara Herliņa, Pētera Vaska, Gundegas Šmites, Krista Auznieka un Mārtiņa Viļuma skaņdarbi.

"Neatliekamajā sarunā" tiekamies ar komponisti, "Klasikas" ierakstu producenti un programmu vadītāju Annu Veismani, kura cieši saistīta ar šī festivāla dibināšanu un rīkošanu. Anna plašāk stāsta gan par Baltijas Mūzikas dienu vēsturi un izvēlēto tēmu, gan šīgada dalībniekiem, koncertiem, pirmatskaņojumiem un Latvijas komponistu dalību. Sarunas gaitā ielūkojamies gaidāmajos koncertos, kuros skanēs latviešu mūzika, īpaši - 13. novembra koncertā Kauņas Valsts filharmonijā, kur notiks pašas Annas jaundarba pasaules pirmatskaņojums. Sarunas noslēgumā - atziņas par Baltijas mūzikas dienu nozīmi, pēctecību un ieskats nākošā gada festivālā, kas gaidāms Rīgā...

Rūta Paula: Pēc dažām dienām tu dosies uz ietilpīgu jaunās mūzikas forumu - uz Baltijas Mūzikas dienām Kauņā. Šī jaunā, būtiskā triju valstu komponistu apvienības sadarbībā balstītā mūzikas tradīcija savu dzīvi sāka pagājušajā pavasarī. Tas bija jauns projekts, kurš vispirms notika Tallinā, vienlaikus ar ikgadējām Igaunijas mūzikas dienām. Festivāla ietvaros notika 20 koncerti un vēl dažādi citi pasākumi. Bija iecerēts mūziķus un visus dalībniekus, arī publiku pulcināt koncertvietās, bet pandēmijas dēļ tas nenotika. Bija pieejami tikai tiešraižu straumējumi visās trijās Baltijas valstīs. Nu festivāls rotē tālāk. Kauņā tas ir jau sacies, vakar izskanēja pirmais koncerts, kurā skanēja arī latviešu mūzika. Bet, pirms pievēršamies šīgada Baltijas Mūzikas dienu notikumiem, ieskicēsim, kā tas viss sākās pirms gada, lai sajūtam to turpinājumu un saiti?

Anna Veismane: Pirmais festivāls notika pagājušajā gadā Igaunijā – Tallinā un Tartu. Bet, kā zinām, tad viss jau sākas ar ideju, un ideja tapa vēl senāk –

tas bija 2019. gads, kad Tallinā notika ISCM jeb Laikmetīgās mūzikas biedrības rīkotais festivāls, kad pirmoreiz tikāmies uz tādu kā prāta vētru: tur toreiz bija visu Baltijas valstu komponistu savienību vadītāji kopā ar tādiem aktīvistiem kā šajā gadījumā es: sēdēju blakus Rolandam Kronlakam, kurš ir mūsu Komponistu savienības priekšsēdētājs, un tad nu mēs divas dienas pavadījām kopīgā sadarbībā – pat vizualizējām, kāds varētu izskatīties šis festivāls. Jo ir skaidrs, ka tādu vajadzēja, un varbūt jau sen.

Igauņi bija pirmie, jo viņiem izdevās iegūt finansējumu šādam festivālam. Šī festivāla bāze katru reizi ir kāds lokālais festivāls, vietējais festivāls. Pērn tās bija Igaunijas mūzikas dienas, šoreiz tās ir Mūzikas dienas Kauņā. Festivāla nosaukums ir Iš arti, ko varētu tulkot kā augšup, tuvāk. Un nākamajā gadā tās būs mūsu Latvijas Jaunās mūzikas dienas, kas pārtaps par Baltijas Mūzikas dienām. Tātad nekas nav tukšā vietā. Faktiski katru gadu pārceļamies no citas valsts un apaudzējam savas mūzikas dienas ar Baltijas mūziku – gan mūziķiem, gan komponistiem.

Festivāla pieteikumā akcentēta vārdu spēle ar tuvplānu, un tā galvenā ideja ir pastiprināti izgaismot dažādas nianses kaimiņvalstu komponistu mūzikā un sajust tuvumu - draudzības un pleca sajūtu. Cik bagāta ir Kauņas festivāla programma? Pēc pieteikuma izskatās varenbagāti, ir vairāki koncerti, un tas viss iet arī diezgan ilgā laika sprīdī.

Koncerti aizsākās vakar ar igauņu kolēģiem, elektroniskās mūzikas ansambli. Šovakar ir jau nākamais koncerts, kurā muzicē Tallinas jaunās mūzikas ansamblis – zinu, ka komponiste Santa Bušs jau devusies turp. Tā ideja ir, ka no katras kaimiņvalsts aicināti divi vieskolektīvi. Latviju pārstāv perkusionistu duets Juris Āzers un Guntars Freibergs – viņi muzicēs svētdien, bet mūsu izcilais Latvijas Radio koris šo festivālu noslēgs – tas notiks 19. novembrī. Visvairāk, protams, pārstāvēti paši lietuvieši, kā jau mājinieki. (..) Kas noteikti ir svarīgi – mēs ļoti, ļoti priecājamies par latviešu komponistu darbiem, kuri skanēs šajā festivālā!

Pastāsti par to aisberga neredzamo daļu: kā top šis festivāls? Kādi komponisti, kāda mūzika nonāk uzmanības lokā, kā tiek izvēlēta tieši šāda programma un izpildītāji? Tā laikam ir tāda liela prāta spēle un šahs.

Jā, tik tiešām – ik pēc divām nedēļām mums ir tiešsaistes sapulces, un bieži vien ir tā, ka katra valsts piedāvā komponistus, piedāvā mūziķus. Citreiz impulss nāk no mūziķu puses – viņi  vēlas, piemēram, sadarboties ar kādu konkrētu komponistu vai viņiem ir padomā pasūtīt kādu jaundarbu. Tāda sadarbība no visām pusēm – gan no uzaicināto kolēģu idejām, gan jauno mūziķu idejām un arī festivāla organizētāju idejām. Tas vienmēr ir kompromiss. Ļoti daudz atkarīgs arī no pašiem mūziķiem – kāds ir viņu ampluā un ar kuriem komponistiem viņi vēlētos sadarboties. Tieši tā, piemēram, sākās mana sadarbība ar Juri un Guntaru, jo iniciatīva it kā nāca no manis, pēc tam no viņiem, bet pēc tam tas viss aizvijās līdz šim festivālam, pat tā īsti to sākotnēji neplānojot.

Juris Āzers un Guntars Freibergs festivāla ietvaros koncertā Kauņas Valsts filharmonijā muzicēs 13. novembrī, kad pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos tavs jaundarbs. 

Skaņdarba nosaukums ir  "Flyby" – vēl mēģinājuma tādā tradicionālā izpratnē nav bijis. Satikāmies augustā, notis izskatījām ar acīm, izpētījām, ka viss ir vietā, bet, kā tas kopā skanēs, noskaidrosim tikai šonedēļ, jo Juris Āzers dzīvo Berlīnē, tamdēļ atbrauks tikai nedēļas beigās, bet Guntaram rīt ir liels koncerts festivālā "Arēna". Bet esmu pārliecināta, ka viņi darīs visu, visu to labāko, jo viņi vienmēr ar ļoti lielu atbildību izturas pret jauniestudējumiem un vispār pret jebkuru iestudējumu.

"Flyby" ir saistīts ar lidošanu – kā "lidojums blakus" vai "lidojumā pietuvoties": nedaudz tas ir ar kosmosu saistīts, ar gravitācijas spēku harmonijas ietekmē – tās it kā plūst un mainās. Grūti to vārdos izsacīt. Man vienmēr ir svarīga tieši poētiskā ideja, pirms vispār rodas jebkādas skaņas, un sarežģītākais šajā gadījumā bija no milzīgā sitaminstrumentu klāsta izraudzīt tieši to, kas der šai idejai, kas bija radusies.

Kad tas bija izdevies, tad jau arī darbs diezgan veikli gāja uz priekšu. Rakstīju šajā vasarā. (..) 

Vai tā būs pirmā reize, kad sadarbosies ar abiem sitaminstrumentālistiem?

Šī ir pirmā reize, un vispār pirmā, kad rakstu tikai sitaminstrumentiem.

Juri un Guntaru iepazinu festivālā "Latvijas Jaunās mūzikas dienas" 2020. gada janvārī, kad vadīju grupas Perpetuum Ritmico koncertu Latvijas Radio pirmajā studijā. Sākumā radās doma rakstīt tieši viņiem, četriem sitaminstrumentālistiem, bet tad kaut kā tas vēlāk pārauga par duetu. Ļoti priecājos! Tas nav viegli, bet ceru, ka būs skaisti.

(..) Domājot par visu festivāla programmu, jāteic paldies festivāla mākslinieciskajam vadītājam Mikolasam Natalevičam un Viltei Žakevičūtei, jo tas ir milzīgs darbs – festivāla koordinācija. Jo paralēli šiem koncertiem būs arī Baltijas valstu pārstāvju tikšanās 15. novembrī, un ļoti daudzi komponisti vēlas būt klātienē. Tas nozīmē naktsmājas, uzņemšanu. Tātad ne tikai mākslinieciskā puse, bet visa praktiskā puse, un tas, ko lietuvieši ir uzņēmušies darīt, ir finansējuma iegūšana no dažādiem fondiem, arī no Baltijas Kultūras fonda un apmaiņas programmām – tā ir nepārtraukta projektu rakstīšana, lai mēs vispār varētu šo komunikāciju uzturēt. Festivālam tas ir ļoti, ļoti būtiski. Tādēļ es tiešām ceru, ka tas izdosies arī turpmāk, jo bet bez finansējuma, protams, neko nevar izdarīt.Vajag entuziasmu, bet vajag arī pārējos komponentus.

Ko, tavuprāt, dod šādas Baltijas Mūzikas dienas, kāda ir to nozīme?

Vairāk pabraukājot apkārt pa dažādiem festivāliem un esot arī ISCM jeb Laikmetīgās mūzikas biedrībā, redzu, ka

mūs kā Baltiju bieži vien uztver kā vienotu veselumu. No vienas puses, mēs paši tā galīgi nejūtamies. No otras puses, katra no mūsu valstīm ir ļoti neliela, tāpēc ir ļoti svarīgi, pragmatiski sakot, apvienot šo tirgu.

Arī vienkārši būt sazobē, zināt vienam otru, jo, kopā darot, esam daudz pamanāmāki, daudz ievērojamāki, un mums ir arī, ar ko dalīties – ar  mūziku, atskaņotājmāksliniekiem.

Domāju, ka pat jau pirmajos divos gados esam daudz, daudz ciešāk satuvinājušies, daudz labāk pazīstam viens otra mūziku un saprotam savas līdzības un varbūt arī kaut kādas ļoti jaukas un apsveicamas atšķirības. Tas ir liels solis ar skatu nākotnē, kā to var attīstīt un domāt uz priekšu.