"Klasikā" tiekamies ar skandināvu uzlecošo zvaigzni Amāliju Stālheimu, kura ir aizrautīga laikmetīgās mūzikas interprete – viņas čella spēle fascinē ar iekšējo intensitāti, vienlaikus aicinot piedzīvot klusumu aiz notīm. 7. novembrī pulksten 19 LU Lielajā aulā viņa uzstāsies kopā ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga diriģenta Normunda Šnē vadībā.

Amālijas bērnība, uzaugot komponista ģimenē, kur viesistaba nereti pārtapa par radošu laboratoriju, ir dziļi iespaidojusi čellistes muzikālo identitāti. Stālheimai čellkoncertus veltījuši jau septiņi mūsdienu komponisti, tai skaitā zviedru skaņu arhitekts Andress Hillborgs, kura veltījumu klausīsimies šajā koncertā. Šī mūzika ir plūstoša kā zemūdens straume, ar pārsteidzošu jutīgumu komponistam ievedot klausītājus hipnotizējošā un vibrējošā skaņtelpā. Tam pretim Haidna asprātīgā simfonija "Lācis" ir piesātināta ar majestātisku spēku un rotaļīgumu, bet Riharda Štrausa svītā pēc Moljēra lugas "Pilsonis muižniekos" uzdzirkstī omulīgs humors lempīgām deju stundām, tūļīgām zobencīņām un uzpūtīgiem skroderiem. 

Ieva Zeidmane: Parunāsim par Andersa Hilborga čellkoncertu. Tas rakstīts čellistam Nikolasam Altštetam, bet jūs nu jau vairākus gadus šo darbu visai bieži atskaņojat. Vai tas pieskaitāms jūsu iecienītākajiem koncertiem?

Amālija Stālheima: Noteikti. Fantastisks skaņdarbs! Pirmo reizi to spēlēju pandēmijas laikā 2022. gadā, kad man negaidīti nācās aizvietot Altštetu. Man bija 19 vai 17 dienas laika, lai šo koncertu apgūtu, 10 no tām pavadīju karantīnā, pilnīgā izolācijā. Bija ļoti dīvaina sajūta, bet tas arī bija labi, jo nedrīkstēju nekur doties, tāpēc varēju netraucēti vingrināties. Tas bija Stavangerā, Norvēģijā. Kopš tā laika esmu šo koncertu tik daudz atskaņojusi, ka tas man kļuvis ļoti tuvs.

Vai šo darbu varētu saukt par skaņu ainavu?

Jā, viņš rada pilnīgi unikālu skaņu ainavu.

Sākumā svārstījos, vai piekrist spēlēt šo koncertu, jo man toreiz bija tik maz laika, lai to apgūtu. Bet tad noklausījos koncertierakstu un uzreiz piekritu. Jo šī mūzika uzrunā līdz sirds dziļumiem. Domāju, ka tā tas ir ne tikai man, bet daudziem klausītājiem. To ir grūti vārdos aprakstīt, tāpēc es spēlēju čellu...

Brīnišķīga mūzika, komponists šajā darbā apvieno it kā senas tradīcijas, senas formas, koncerts sākas gluži vai ar kādu gregorisko dziedājumu, tad vidū ir tāda kā filmu mūziku, var just džeza un blūza ietekmi, skan gandrīz vai rokenrols, ļoti ritmiska, spēcīga mūzika, un tad noslēgumā - himna. Es teiktu, ka šis ir īsts meistardarbs.

Tomēr jūtams ziemeļniecisks kolorīts, tādas skandināviskas krāsas.

Domāju, ka jā. Kaut man vienmēr bijis grūti vārdos aprakstīt, kas tad ir tas skandināviskais. Šeit Rīgā, tā mazliet no malas skatoties, jūs to noteikti labāk varat formulēt. Bet noteikti šajā mūzikā brīžiem jūtams tas ledainums, vēsums. Tomēr, kad iepazīsti šo mūziku tuvāk, saklausi dziļu stāstu.

Pārlūkojot instrumentāciju, redzam, ka liela daļa koncerta rakstīta tikai stīgām.

Jā, ir apjomīgs duets kopā ar orķestra solo čellistu, kas orķestrī Sinfonietta Rīga ir lielisks. Mums ir šis duets, tad, protams, iesaistās arī citi instrumenti, nozīmīga loma ir klavierēm un klarnetei. Bet

centrā ir divu čellu duets, cenšoties atrast vienam otru. Mans solo čells reizēm kaut kur aizbēg un sadara trakas lietas, taču atkal atgriežas un beigās abi čelli atkal satiekas.

Vai tiesa, ka šajā koncertā čella zemā do stīga tiek izmantota tikai atsevišķos dramaturģijas atslēgas brīžos?

Jā, tiesa, bet tie ir svarīgi brīži. Reizēm kāds posma noslēgums rezultējas ar zemo do un to pastiprina orķestra basa instrumentu zemais reģistrs. Tāpēc skan spēcīgi, iespaids ir līdzīgi kā kinoteātrī, kur ir šī aptverošā stereo skaņa. Mazliet negaidīti, bet ļoti spēcīgi. Pārējā laikā solo čellam ir visai daudz augstā reģistra, turklāt komponists daudz izmanto norādi Senza vibrato - "bez vibrato". Varētu šķist, ka spēle bez vibrato rada vēsu, blāvu vai garlaicīgu noskaņu. Bet šeit tā nebūt nav! Komponists rada... nu, jā - komponists ir uzrakstījis, bet ORĶESTRIS rada tik ļoti īpašu ainavu, kur viss šķiet tik tīrs. Un šo noskaņu radīt - tas ir vislielākais izaicinājums.

Kaut gan koncertā, protams, ir arī ārkārtīgi virtuozi posmi. Esmu to vingrinājusies daudz, ir jātrenējas katru dienu. Te ir līdzīgi kā ar pienu - ja vairākas dienas to atstāsi uz galda, tas sabojāsies!

Vienmēr pirms šī koncerta atskaņošanas ir daudz jāstrādā. Bet lēnie posmi ir tik trausli! Pat vismazākā svārstība, novirze sabojās noskaņu. Tāpēc vissvarīgākais ir klātesamība. Ir jābūt tur, tajā mirklī, visu laiku. Un to var apgūt tikai mēģinājumos.

Andersu Hilborgu mēdz dēvēt par skaņu arhitektu. Piekrītat šādam apzīmējumam?

Jā, tas ir lielisks apzīmējums! Arī citos Hilborga skaņdarbos varam dzirdēt, ka viņš lieliski pārzina orķestri, tā skanējumu un krāsas.

Tas ir pats svarīgākais, lai varētu darboties kā skaņu arhitekts. Viņš pārzina visas sastāvdaļas: kas orķestrī ir pamats, kuras ir rotājošās dārglietas, kur ir logs ar krāsām, ko rada saules gaisma? Jā, es tiešām piekrītu, ka Hilborgs ir skaņu arhitekts, tas ko viņš paveic, manuprāt, ir apbrīnojami.

Cik labi komponists pārzina čella specifiku? Viņš rakstījis koncertus dažādiem instrumentiem: gan pūšaminstrumentiem, flautai, klarnetei, gan stīgām, gan arī sitaminstrumentiem. Kā viņš apietas ar čellu?

Dažviet komponists čellu izmanto līdz galējai robežai, pārbaudot šī instrumenta iespēju maksimumu. Interesanti, jo Anderss Hilborgs ir ārkārtīgi jauks, ļoti dāsns cilvēks. Bet viņš ļoti labi zina, ko vēlas savā mūzikā un ar lielu apņēmību to arī panāk.

Protams, ja nu tu tiešām teiksi, ka to, ko viņš ir uzrakstījis, uz čella nospēlēt nav iespējams, viņš klausīsies. Bet noteikti pārbaudīs tevi: pamēģini vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz! 110. tajā reizē patiešām varbūt izdodas un viņš saka: "Nu re, ir iespējams!" Hilborgs nav čellists.

Bet esmu ar viņu kopā strādājusi daudzos mēģinājumos, sadarbojoties ar lieliskiem orķestriem, ar Gēteborgas simfonisko, Helsinborgas simfonisko orķestri. Un komponists vienmēr ar orķestrantiem runā daudz. Jā, arī pūtējiem viņam ir, ko teikt, bet īpaši daudz un detalizēti viņš norādes dod stīdziniekiem. Iespaidīgi! Viņš nav stīdzinieks, bet tomēr tik labi pārzina šos instrumentus, zina, kā šos mūziķus vadīt.

Tātad galu galā šajā koncertā jums nebija nekā neiespējama?

Nu vairs nav. Tomēr katru reizi šo darbu spēlējot, ir grūti posmi. Bet

tagad man bijusi lielāka pauze, kādus sešus mēnešus neesmu šo darbu spēlējusi, mana dzīve ir mainījusies, esmu kļuvusi par mammu, tagad pie šī darba atriežoties, uz to skatos citām acīm, tāpēc esmu visai daudz ko pamainījusi.

Dažādas detaļas: aplikatūru, lociņa grupējumu tā, kā man tagad šķiet atbilstošāk. Man tagad ir arī cits čells, kas skan, dzied citādāk, tāpēc prasījās šo to pamainīt.

Tātad tagad vairs nespēlējat 17. gadsimta čellu?

Nē, iepriekš spēlēju 1687. gada Frančesko Rudžjēri instrumentu, tagad man ir 1783. gada Gvadanīni, ko man aizdevis Norvēģijas fonds Dextra Musica, iepriekš šo instrumentu spēlējis Mstislavs Rostropovičs. Čells man nepieder, bet drīkstēšu to spēlēt līdz mūža beigām.

Kā šis jūsu visai senais instruments sader ar mūsdienu mūziku un mūslaiku krāsām?

Domāju, ka lieliski, manuprāt, tas ļoti labi sader kopā. Patiesībā man prātā nav nākusi doma, ka tas varētu nesaderēt. Šim instrumentam piemīt tik daudz krāsu, turklāt es domāju, ka Andersa Hillborga mūzika ir ļoti skaidra, tīra. Bet tieši tāpēc arī ir nepieciešamas noteiktas prasmes, lai piešķirtu mūzikai krāsas, jo īpaši situācijās, kad nedrīkst lietot vibrato. Komponists raksta senza vibrato, un tev jāzina, ko darīsi. Lociņš jālieto citādi. Čellam jāskan savādāk, jāmeklē atšķirīgs veids, kā radīt krāsas, lai viss koncerts neskanētu vienādi. Protams, ir arī posmi, kuros drīkst spēlēt vibrato, bet, ja tev ir tāds instruments kā Gvadanīni, ko es spēlēju šobrīd, tas jau pats par sevi dod 300 000 iespēju mainīt skanējuma krāsas. Tas ir lieliski. Komponists arī  izmanto arī dažus efektus, piemēram, uzsitienus pa čella korpusu un Bartoka pizzicato. Protams, publika vienmēr mazliet uztraucas par manu instrumentu, bet es visu kontrolēju.

Vai jūs esat mūziķe, kurai patīk atklāt sava instrumenta galējās robežas? Jūs diezgan bieži spēlējat laikmetīgo mūziku, ir arī septiņi mūsdienu komponistu koncerti, kas rakstīti tieši jums. Jums patīk pārbaudīt instrumenta iespējas?

Jā, es domāju, ka tā ir viena no svarīgākajām lietām, ko daru kā mūziķe - man patīk sadarbība ar komponistiem. Arī mans tēvs ir komponists, tāpēc es jau kopš bērnības esmu bijusi līdzās mūzikas rakstīšanas procesam. Un šķita gluži dabiski turpināt šādā virzienā. Arī mūsdienās ir interesanti komponisti, kuru mūzika ir ļoti atšķirīga. Anderss Hillborgs ir pavisam citāds nekā, piemēram, Līsa Štraiha, ar kuru es arī daudz sadarbojos. Visi šie laikmetīgie komponisti dodas pilnīgi atšķirīgos virzienos, bet viņi raksta, manuprāt, ļoti interesantu mūziku. Ļoti skaistu. Ne vienmēr viegli klausāmu, tomēr brīžiem ļoti skaistu. Viņi mazliet attālinās no tā pling-plong skanējuma. Skandināvijā mēs sakām pling-plong, kad runājam par tādu nesakarīgu laikmetīgo mūziku. Un man šķiet ļoti svarīgi parādīt klausītājam, ka mūsdienu laikmetīgā mūzika nav tikai pling-plong. Protams, ir arī tādi skaņraži, kas izmanto daudz efektu, un šāda mūzika dažkārt ir daudz grūtāk uztverama, tā ir eksperimentālāka, bet arī tas var būt ļoti interesanti. Un tad ir skaņraži, kas vairāk balstās melodijās un harmonijās. Un man tieši tas patīk visvairāk. Man ļoti tuvs ir Dvoržāks un Elgārs, jo man patīk melodijas un tīras harmonijas.

Vai jūtaties kā daļa no radīšanas procesa, atskaņojot šo laikmetīgo mūziku? Jo neviens cits pirms jums šos darbus nav atskaņojis.

Jā, tas ir ļoti īpaši. Un es arī izjūt milzīgu atbildību. Es uztveru ārkārtīgi nopietni, kad pasūtu kādu darbu vai kad esmu pirmatskaņotāja. Jo

agrāk, varbūt pirms 20, 30, 40 gadiem, laikmetīgo mūziku spēlēja tad, ja nespēja nospēlēt, piemēram, Dvoržāka koncertu. Vismaz tāds priekšstats, manuprāt, pastāv mūzikas pasaulē.

Un man šķiet svarīgi, ka es kā soliste, kas ceļo pa pasauli, spēlējot lielos, tradicionālos koncertus, arī parādu, ka laikmetīgā mūzika ir ļoti augstā līmenī un tiek atskaņota vislabākajā kvalitātē. Tā ir cieņa pret mūziku. Ja laikmetīgo mūziku nespēlē labi, protams, cilvēki būs skeptiski. Tāpēc es daudz laika veltu partitūras izpētei un vienmēr esmu ciešā kontaktā ar komponistiem.

Jo es esmu sava instrumenta eksperte. Es nemāku rakstīt mūziku, bet es zinu, kā kas skanēs, atskaņots uz čella. Ja ko iebilstu, komponisti parasti ieklausās, līdz šim neesmu saņēmusi kategorisku "nē".

Ceru, ka tā arī turpināsies. Es sadarbojos ar jauniem komponistiem un arī ar tiem, ar kuriem jau esmu pazīstama. Domāju, viņi to novērtē. Viņi apzinās, ka ir tie, kas raksta mūziku, bet es esmu tā, kas to atskaņo. Un mums ir jāatrod dialogs, kurā mēs abi jūtamies ērti.

Jūs arī liekat Dvoržāka koncertu tieši blakus laikmetīgai mūzikai vai jums nepieciešams laiks, lai pārslēgtos no viena uz otru?

Nē, man nav vajadzīgs laiks, lai pārslēgtos. Parasti es spēlēju paralēli. Pirms Andersa Hillborga koncerta mēģinājuma ar Sinfonietta Rīga es iesildījos ar Haidna Domažora čellkoncertu. Tā ir arī sava veida atgriešanās pie čella spēles pamatiem.

Jāatzīst, es nekad nespēlēju gammas. Nedrīkstētu jau tā teikt, bet es neciešu gammas.

Tā vietā spēlējat Haidnu.

Jā, tā ir, un Haidna koncertā jau ir tik daudz gammu.

Jūs esat spēlējusi arī sava tēva mūziku. Tā ir īpaša sajūta, vai arī tas ir grūti?

Jā, tas ir pavisam citādāk.

Man ir ļoti tuvas attiecības ar ģimeni, tostarp  ar tēvu. Protams, tās ir tēva un meitas attiecības. Taču, kad kopā strādājam, tad kaut kas mainās, esam komponists un atskaņotājmāksliniece. Tiesa, mēs tik labi pazīstam viens otra sejas izteiksmes, mīmiku.

Ja esmu mazliet skeptiska vai kaut mirkli vilcinos, tēvs to uzreiz pamana. Un arī otrādi - es uzreiz jūtu viņu. Tāpēc, manuprāt, tas ir ļoti īpaši, arī jautri un ļoti patīkami. Tad mēs varam arī ceļot kopā, strādāt kopā un pavadīt daudz laika viens ar otru. Īsta greznība. Man tas ir kā liels pluss.