31. maijā Rotko muzeja pagalmā tika svinīgi atklāta Vasaras izstāžu sezona. Tās piedāvājumā ir mākslinieku darbi no Latvijas, Lielbritānijas un arī Ķīnas, kuru pārstāvēja viens no vadošajiem šīs valsts abstrakcionistiem Taņ Pins (Tan Ping) un viņa darbu izstāde “Turpu šurpu: Taņ Pina māksla”. Inta Zēgnere tikās gan ar autoru, gan arī ar izstādes kuratoru no Lielbritānijas Filipu Dodu.

Izglītojies gan Pekinā, gan Berlīnē, Taņ Pins vairākkārt mainījis medijus, žanrus un tehnikas, pāriedams no kokgriezuma uz akrilu un atkal atpakaļ, no figurālas izteiksmes uz abstrakciju, no deminutīviem uz lielformāta darbiem, no minimālisma uz maksimālismu, no glezniecības uz performanci. Taņ Pins dzimis Čendes pilsētā Hebejas provincē 1960. gadā. 1980. gadā pārcēlās uz Pekinu, kur studēja prestižajā Centrālajā Mākslas akadēmijā (CMA), piederēdams vienai no pirmajām studentu paaudzēm, kuru augstskolas pieredzi neaprāva un neietekmēja Kultūras revolūcija. Astoņdesmitie bija unikāls “atvēršanās” periods Ķīnas kultūrā, kad valstī ieplūda Rietumu mākslas grāmatu tulkojumi un Rietumu laikmetīgās mākslas izstādes. 1989. gadā Taņ Pins ieguva Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienesta (DAAD) stipendiju studijām Berlīnē, kur izglītojās līdz 1994. gadam. Atgriezies Ķīnā, kļuva par vienu no Centrālās Mākslas akadēmijas Dizaina skolas dibinātājiem.

Paldies par iedvesmojošo izstādi, kas atklāta Rotko muzejā, bet kāpēc tāds nosaukums „Turpu šurpu”?

Tā bija kuratora ideja, jo darbi, kas šeit skatāmi, aptver 40 gadus ilgu periodu, sākot no 80. gadiem. Šajā laikā esmu ceļojis starp Pekinu un Berlīni. Esmu bijis Eiropā daudzas reizes, un tas ir iespaidojis arī manu daiļradi. Tāpēc šāds izstādes nosaukums ”Turpu šurpu”.

Jūsu dzimtā pilsēta ir Čende un tur ir tik gleznaina daba, tik daudz kalnu. Vai daba ir iedvesmopjusi izvēlēties mākslinieka ceļu?

Jā, esmu dzimis Čendes pilsēta, un mani visvairāk ir iedvesmojis tas, ka manai mātei, kas bija daktere, brīvajā laikā patika zīmēt, un vēl mani iedvesmoja sarkanās mūra sienas, kas bija uzceltas ap tempļiem.

Jūs vispirms studējāt Ķīnā, Pekinas Centrālajā Mākslas akadēmijā, bet pēc tam 1989. gadā aizbraucāt uz Vāciju, uz Berlīni, kur turpinājāt mācības piecus gadus. Daudzi mākslinieki ir teikuši, ka, ierodoties Eiropā, ir piedzīvojuši kultūršoku, tāpat kā eiropieši to dažkārt ir piedzīvojuši Āzijā. Vai jūs arī piedzīvojāt šādas sajūtas?

Jā, vispirms  es studēju Centrālajā Mākslas akadēmijā Pekinā, bet tad ieguvu Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienesta (DAAD) stipendiju studijām Berlīnē.  Atceros savus pirmos šokējošos iespaidus, piemēram, cik viss ir tik tīrs visapkārt.

Bet jūs pieredzējēt arī Berlīnes mūra krišanu.

Vispirms ierados Bonnā un pēc tam Berlīnē, un tas bija laiks, kad krita Berlīnes mūris.

Bet šī mūra nojaukšana ir simboliska jūsu mākslā, jo jūs nojaucat robežas starp austrumiem un rietumiem, esat uzsūcis labāko  no dažādām tradīcijām.

Pati Berlīnes mūra krišana īpaši neiespaidoja manu radošo procesu, bet pārcelšanās uz Berlīni no Ķīnas, kur mākslā objekti ir konkrēti, reālistiski, ļāva man sajust lielāku radošu brīvību, un tad mani darbi kļuva abstraktāki.

Jūs esat pirmoreiz Daugavpilī.  Kā esat apmierināts ar šo vietu un izstādes iekārtojumu?

Godīgi sakot, pirms ierašanās Daugavpilī, neko nezināju par šo vietu. Vienīgais, ko zināju, bija Marka Rotko vārds, protams. Tāpēc brauciens uz šejieni un vieta, kur dzimis Marks Rotko un kur atrodas viņa darbi, mani patiešām  ļoti iedvesmoja.

Jūsu mākslā mēs varam atrast zināmas paralēles ar Marku Rotko. Ir iespējams saskatīt šīs sakarības, taču katram atšķirīgā veidā.

Ķīnā mums ļoti parīk Marka Rotko darbi. Protams, zinām arī citus abstraktās mākslas virziena pārstāvjus kā Kandinskis vai Mondriāns. Protams, Džeksons Polloks. Taču, ja Polloks ir vairāk vērsts pret pasauli, tad Rotko izsaka sajūtas, ieskatoties savā sirdī. Un tas ir tas, ko mēs mīlam. Domāju, ka mums, māksliniekiem no Āzijas, ir tuvs šis izteiksmes veids.

Rotko pauž savu iekšējo, sirds sajūtu.Un tas jau ir garīgs līmenis, reliģisks līmenis. Ar Marku Rotko ir tā, it kā jūs sēdētu un skatītos pa logu, skatītos caur šīm gleznām uz ainavu. Savukārt mani darbi ir sadalīti blokos. Kad jūs pārvietojaties, tad rodas sajūta, ka gleznas centrs pārvietojas kopā ar jums.

Tādējādi sanāk, ka centru ir daudz atkarībā no jūsu atrašanās vietas. Jūs varat aplūkot manus darbus no dažādām pusēm. Atšķirībā no Rotko man nav viena konkrēta centra.

Man patīk atziņa, ka uz gleznām iespējams ne vien skatīties, bet arī tās lasīt, un jo vairāk tu iedziļinies, jo vairāk dažādas detaļas un sakarības atklāj.Vai jūs tam piekristu?

Ja atrodaties Marka Rotko gleznas priekšā kādu laiku nekustīgi, jūs to it kā vienā mirklī absorbējat, bet maniem darbiem ir svarīga kustība, lai skatītājs turpinātu iet uz priekšu un atpakaļ, aplūkojiot to no cita skatpunkta. Tieši tad tos var sākt lasīt lēnām, atklājot dažādus elenentus. Es domāju, ka tas ir saistīts ar ķīniešu tradicionālo glezniecību, kur, lēnām tritinot rulli, atklāj detaļu pēc detaļas. Tā ir atšķirība.

Plašāk - audioierakstā.