31. maijā Rotko muzeja pagalmā tika svinīgi atklāta Vasaras izstāžu sezona. Tās piedāvājumā ir mākslinieku darbi no Latvijas, Lielbritānijas un arī Ķīnas, kuru pārstāvēja viens no vadošajiem šīs valsts abstrakcionistiem Taņ Pins (Tan Ping) un viņa darbu izstāde “Turpu šurpu: Taņ Pina māksla”. Inta Zēgnere tikās gan ar autoru, gan arī ar izstādes kuratoru no Lielbritānijas Filipu Dodu. Sarunu no ķīniešu valodas tulkoja Enrika Kostamanja.

Izglītojies gan Pekinā, gan Berlīnē, Taņ Pins vairākkārt mainījis medijus, žanrus un tehnikas, pāriedams no kokgriezuma uz akrilu un atkal atpakaļ, no figurālas izteiksmes uz abstrakciju, no deminutīviem uz lielformāta darbiem, no minimālisma uz maksimālismu, no glezniecības uz performanci. Taņ Pins dzimis Čendes pilsētā Hebejas provincē 1960. gadā. 1980. gadā pārcēlās uz Pekinu, kur studēja prestižajā Centrālajā Mākslas akadēmijā (CMA), piederēdams vienai no pirmajām studentu paaudzēm, kuru augstskolas pieredzi neaprāva un neietekmēja Kultūras revolūcija. Astoņdesmitie bija unikāls “atvēršanās” periods Ķīnas kultūrā, kad valstī ieplūda Rietumu mākslas grāmatu tulkojumi un Rietumu laikmetīgās mākslas izstādes. 1989. gadā Taņ Pins ieguva Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienesta (DAAD) stipendiju studijām Berlīnē, kur izglītojās līdz 1994. gadam. Atgriezies Ķīnā, kļuva par vienu no Centrālās Mākslas akadēmijas Dizaina skolas dibinātājiem.

Paldies par iedvesmojošo izstādi, kas atklāta Rotko muzejā, bet kāpēc tāds nosaukums „Turpu šurpu”?

Tā bija kuratora ideja, jo darbi, kas šeit skatāmi, aptver 40 gadus ilgu periodu, sākot no 80. gadiem. Šajā laikā esmu ceļojis starp Pekinu un Berlīni. Esmu bijis Eiropā daudzas reizes, un tas ir iespaidojis arī manu daiļradi. Tāpēc šāds izstādes nosaukums ”Turpu šurpu”.

Jūsu dzimtā pilsēta ir Čende un tur ir tik gleznaina daba, tik daudz kalnu. Vai daba ir iedvesmopjusi izvēlēties mākslinieka ceļu?

Jā, esmu dzimis Čendes pilsēta, un mani visvairāk ir iedvesmojis tas, ka manai mātei, kas bija daktere, brīvajā laikā patika zīmēt, un vēl mani iedvesmoja sarkanās mūra sienas, kas bija uzceltas ap tempļiem.

Jūs vispirms studējāt Ķīnā, Pekinas Centrālajā Mākslas akadēmijā, bet pēc tam 1989. gadā aizbraucāt uz Vāciju, uz Berlīni, kur turpinājāt mācības piecus gadus. Daudzi mākslinieki ir teikuši, ka, ierodoties Eiropā, ir piedzīvojuši kultūršoku, tāpat kā eiropieši to dažkārt ir piedzīvojuši Āzijā. Vai jūs arī piedzīvojāt šādas sajūtas?

Jā, vispirms  es studēju Centrālajā Mākslas akadēmijā Pekinā, bet tad ieguvu Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienesta (DAAD) stipendiju studijām Berlīnē.  Atceros savus pirmos šokējošos iespaidus, piemēram, cik viss ir tik tīrs visapkārt.

Bet jūs pieredzējēt arī Berlīnes mūra krišanu.

Vispirms ierados Bonnā un pēc tam Berlīnē, un tas bija laiks, kad krita Berlīnes mūris.

Bet šī mūra nojaukšana ir simboliska jūsu mākslā, jo jūs nojaucat robežas starp austrumiem un rietumiem, esat uzsūcis labāko  no dažādām tradīcijām.

Pati Berlīnes mūra krišana īpaši neiespaidoja manu radošo procesu, bet pārcelšanās uz Berlīni no Ķīnas, kur mākslā objekti ir konkrēti, reālistiski, ļāva man sajust lielāku radošu brīvību, un tad mani darbi kļuva abstraktāki.

Jūs esat pirmoreiz Daugavpilī.  Kā esat apmierināts ar šo vietu un izstādes iekārtojumu?

Godīgi sakot, pirms ierašanās Daugavpilī, neko nezināju par šo vietu. Vienīgais, ko zināju, bija Marka Rotko vārds, protams. Tāpēc brauciens uz šejieni un vieta, kur dzimis Marks Rotko un kur atrodas viņa darbi, mani patiešām  ļoti iedvesmoja.

Jūsu mākslā mēs varam atrast zināmas paralēles ar Marku Rotko. Ir iespējams saskatīt šīs sakarības, taču katram atšķirīgā veidā.

Ķīnā mums ļoti parīk Marka Rotko darbi. Protams, zinām arī citus abstraktās mākslas virziena pārstāvjus kā Kandinskis vai Mondriāns. Protams, Džeksons Polloks. Taču, ja Polloks ir vairāk vērsts pret pasauli, tad Rotko izsaka sajūtas, ieskatoties savā sirdī. Un tas ir tas, ko mēs mīlam. Domāju, ka mums, māksliniekiem no Āzijas, ir tuvs šis izteiksmes veids.

Rotko pauž savu iekšējo, sirds sajūtu.Un tas jau ir garīgs līmenis, reliģisks līmenis. Ar Marku Rotko ir tā, it kā jūs sēdētu un skatītos pa logu, skatītos caur šīm gleznām uz ainavu. Savukārt mani darbi ir sadalīti blokos. Kad jūs pārvietojaties, tad rodas sajūta, ka gleznas centrs pārvietojas kopā ar jums.

Tādējādi sanāk, ka centru ir daudz atkarībā no jūsu atrašanās vietas. Jūs varat aplūkot manus darbus no dažādām pusēm. Atšķirībā no Rotko man nav viena konkrēta centra.

Man patīk atziņa, ka uz gleznām iespējams ne vien skatīties, bet arī tās lasīt, un jo vairāk tu iedziļinies, jo vairāk dažādas detaļas un sakarības atklāj.Vai jūs tam piekristu?

Ja atrodaties Marka Rotko gleznas priekšā kādu laiku nekustīgi, jūs to it kā vienā mirklī absorbējat, bet maniem darbiem ir svarīga kustība, lai skatītājs turpinātu iet uz priekšu un atpakaļ, aplūkojiot to no cita skatpunkta. Tieši tad tos var sākt lasīt lēnām, atklājot dažādus elenentus. Es domāju, ka tas ir saistīts ar ķīniešu tradicionālo glezniecību, kur, lēnām tritinot rulli, atklāj detaļu pēc detaļas. Tā ir atšķirība.


Londonas Laikmetīgās mākslas institūta bijušais direktors Filips Dods ir kūrējis izstādes daudzviet pasaulē, pārstāvot māksliniekus no Joko Ono līdz Šonam Skallijam un Sjao Ciņam. Producējis filmas par māksliniekiem Stīvu Makvīnu, Demjenu Hērstu un Edvardu Saīdu, sarakstījis vairākas grāmatas un esejas mākslas katalogiem.

Mākslinieks Taņ Pins teica, ka tā  bija jūsu ideja dot izstādei nosakumu”Turpu šurpu”. Kāpēc šāda izvēle?

Filips Dods: Mēs tagad dzīvojam pasaulē, kurā no jauna tiek celtas  sienas vai nu burtiskā vai pārnestā nozīmē. Tramps vēlas uzcelt sienu starp Meksiku un Ameriku. Pastāv arī  metaforiskas sienas starp austrumiem un rietumiem. Bet Taņ Pina radošajā dzīvē ir noticis tā, ka viņš izglītību ieguva gan Pekinā, gan Berlīnē, tātad pārvietojās turpu šurpu. Domāju, ka arī viņa darbos apvienojas gan  austrumu gan  rietumu dimensija. Viņš dodas dažādos virzienos. Un šajā pasaulē, kur ir kari un ierobežojumi, tomēr ir labi, ka mākslinieks radoši strādā tā, it kā šo sienu nebūtu.

Jūs izstādes katalogā minējāt, ka tas ir labi, ka mēs nepaliekam tikai savās „kastēs”, ka tradīcijas un kultūras mijiedarbojas globalizācijas iespaidā. Tas neapdraud savas identitātes saglabāšanu?

Metropoles Mākslas muzejs Ņujorkā rīkoja neordināru izstādi par 16. gadsimta tekstilizstrādājumiem. Apkopojot  daudzveidīgu darbu klāstu no visas pasaules, izrādījās, ka tiem tomēr piemīt vienojoši dizaina elementi, kas atklāj cilvēciskās pieredzes kopīgo dabu, parādot, cik savstarpēji cieši bija saistītas dažādas tautas pasaulē, it īpaši kopš globālās tirdzniecības sākuma.

Izrādījās, ka gobelēnos ir kaut kas kopīgs daudzām kultūrām un tie sniedz unikālu ieskatu tajā, kas padara cilvēkus no dažādām zemes daļām līdzīgus, nevis atšķirīgus. Jau toreiz cilvēki ceļoja, apmainījās pieredzēm

Pamatjautājums ir  - vai iegūstot lielāku, plašāku pieredzi, tu atšķaidi savu identitāti vai arī gluži otrādi bagātini to.

Atskatoties vēsturē, redzam, ka cilvēki ir daudz ceļojuši, arī pārcēlušies uz citām zemēm. Piemēram, lielākās ķīniešu gleznas 16. gadsimtā bija gleznojuši  jezuītu misionāri, kuri bija devušies uz Ķīnu. Es uzskatu, ka jūs varat apvienot dažādas tradīcijas, nepazaudējot savu identitāti, bet gan bagātinot to.

Tad man gribas atgādināt kādu citātu no jūsu iepriekšējās Rotko muzejā rīkotās izstādes, kas bija veltīta Džona Hoilenda mākslai  ar nosaukumu „Uztveres durvis”. Tā bija Viljama Bleika atziņa: “Ja uztveres durvis tiktu attīrītas, viss cilvēkam parādītos tāds, kāds tas ir – bezgalīgs. Jo cilvēks ir noslēdzies tiktāl, ka pasauli skata vien caur šaurām plaisām savas alas sienās.”

Jā, tā tas ir, un es esmu centies šo uztveri paplašināt, veidojot savienojumus un tiltus, lai notiktu šī sastapšanās un bagātināšanās. Arī Džons Hoilends, kas dzīvija Lielbritānijā, mēģināja savienot dažādas tradīcijas, iedvesmojoties gan no Jamaikas, gan Āzijas.

Mākslinieki ir lieliskas personības, kurām  nepatīk  slēgti vārti un žogi. Ja viņi redz vārtus, vieni dodas tiem cauri, bet ja viņi redz žogus, viņi vienkārši lec tiem pāri.

Kā jūs raksturotu Taņ Pina mākslu?

Taņ Pins apvieno gan austrumu, gan rietumu mākslas iezīmes. Kad viņš bija jauns un dzīvoja Ķīnā, viņš sapņoja par Rietumiem, bet kad nokļuva Rietumos, atkal ilgojās pēc  Ķīnas. Viņa darbos savienojas spilgti krāsu bloki un smalkas līnijas, ko iedvesmojusi Ķīnas kaligrāfija. Savukārt krāsu bloki - tas jau ir iespaids no Rietumu tradīcijas. Pats mākslinieks ir sacījis, ka šajā apvienojumā starp līnijām un blīvajiem krāsu blokiem pastāv spriedze, kas izsaka arī spriedzi starp  individuālo un kolektīvo, starp personu un sabiedrību. Taņ Pins to visu saauž vienā darbā – iespaidus no austrumu kaligrāfijas un rietumu blīvajiem krāsu klājumiem.Bet tās nav formālas gleznas. Viņa gleznas atklāj viņa dzīvi.

Kad Taņ Pins auga, abstraktu gleznu radīšana bija politisks akts, tāpat kā Polijā, piemēram, tas bija pazīstamajam māksliniekam Stefanam Gorovskim, kuram lika gleznot darbus padomju sociālistiskā reālisma stilā, bet viņš gleznoja nelielas abstraktas gleznas. Tāda bija viņa pārliecība.

Astoņdesmitajos gados Ķīna radīt abstraktas gleznas – tā jau bija sava veida deklarācija, ka man ir sava dzīve ārpus varonīgās kolektīvās dzīves.

Šajā iestādē  jūs redzat retrospekciju , kurā autors it kā sacītu : „Es negribu izvēlēties starp vienu un otru, es gribu gan to, gan arī  citu. Es gribu būt nevis „tikai”, bet „arī”. Es domāju, ka tas ir viņa spēks - strādāt dažādos žanros.Tāpēc mēs esam likuši ogles zīmējumus blakus akrilam, gleznas blakus performancei. Viņš vienmēr ir izsalcis pēc jaunas izteiksmes. Viņš cenšas „ēst” tik daudz, cik var. Un šeit nav tukšu darbu. Tie visi ir dvēseliski piepildīti un emocionāli. Interesanti, ka savos agrīnajos darbos Taņ Pins izteiksmes līdzekļos ir diezgan minimāls , bet, gadiem ejot, viņa darbi kļūst arvien sarežģītāki un bagātāki. Tā ir sava veida reakcija uz pasaules procesiem, jo mūsu pasaule kļūst aizvien komplicētāka, un mākslinieks uz to reaģē savos darbos.

Kas šobrīd notiek ar abstrakto mākslu? Ir periodi, kad tā piedzīvo uzplaukumu, un ir brīži, kad interese par to mazinās. 

Mums kopā ar mākslinieku Taņ Pinu ir tāda doma - izveidot globālu abstraktās mākslas izstādi, lai parādītu, kas notiek Latvijā , Igaunijā, Indonēzijā, Izraēlā…Tas atklātu abstraktās mākslas daudzveidību, jo šis mākslas veids ir mūsu vienīgā kopīgā glezniecības valoda. Ja jūs esat indonēzietis un skatāties uz Nikolā Pusēna gleznām, vari daudz ko nesaprast, ja nezini Bībeli, franču galma glezniecības tradīcijas un vēl citus aspektus, bet abstraktā māksla mūs vieno izpratnes līmenī.

19. gadsimta nogalē kāds slavens angļu rakstnieks ir sacījis: ” Visi mākslas veidi vēlas līdzināties mūzikai. Visa māksla vēlas būt kā mūzika.”Abstraktā māksla ir vistuvākā šim stāvoklim.

Te var rasties asociācijas ar mūziku. Piemēram, Taņ Pina gleznām ir kaut kas kopīgs ar Bartoku, bet nevis ar Debisī. Te ir zināma stūrainība, melodiskā virzība ,kas tiecas pēc atrisinājuma, bet to nesasniedz. Gan mūzika, gan abstraktā māksla – tās ir universālas mākslinieciskās valodas formas ar ļoti bagātu pieredzi.