Svētdien, 15. maijā, vienīgo koncertu Latvijā sniegs pasaules mūzikas ansamblis no Kanādas Constantinople. Koncerts notiks Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē un skanēs programma TRAVERSÉES ar Senegālas mākslinieku Ablaye Cissoko.

Ansambļa Constantinople mākslinieciskais vadītājs Kija Tabasjans (Kiya Tabassian) ir pazīstams pasaules mūzikas interprets, sitāras virtuozs un atzīts komponists. Ar viņu sarunājās Anete Ašmane.

Kāpēc jūsu ilggadīgā ansambļa nosaukumam dots Konstantinopoles vārds?

Nosaukums ir kā satikšanās punkts starp dažādām tradīcijām, dažādām pasaulēm no rietumiem un austrumiem. Tā vienmēr ir bijusi tikšanās vieta dažādiem māksliniekiem un mūziķiem. Projekts, ko vedam uz Rīgu, ir persiešu un Rietumāfrikas mandinkas kultūru satikšanās. Tas ir skaists projekts, kurā ansamblis „Konstantinopole” satiekas ar koras mākslinieku no Senegālas Ablaije Kisoko.

Kā pirms divdesmit gadiem jums radās ideja izveidot šādu ansambli?

Toreiz es vēl biju konservatorijas students, studēju kompozīciju. Satiku citu studentu, komponistu, kas spēlēja renesanses lautu. Mēs sākām spēlēt kopā, spēlējam franču un itāļu viduslaiku mūziku, persiešu mūziku. Sapratām, ka tas kopā skan ļoti labi, papildina viens otru. Man bija ideja, ka mums šis jāizpēta vairāk. Man kļuva aizvien interesantāk, parādījās dažādi projekti, tā nu tas kļuva par diezgan aktīvu un spēcīgu ansambli. Daudzi mūziķi ir ienākuši un tad devušiem prom dažādu apsvērumu dēļ, bet ansambļa pamatideja ir saglabājusies no pašiem sākumiem – satikšanās vieta dažādu kultūru mūziķiem. Uz katru projektu es uzaicinu kādu citu mūziķi, lai viņš liek galdā savas idejas, un tā mēs veidojas jaunas sadarbības.

Kādas kultūras un mūziku jau esat šo gadu laikā izpētījuši?

Paies ilgs laiks, kamēr nosaukšu visas – to ir vairāk kā 55. Dažreiz programma ir balstīta viduslaiku un renesanses mūzikas manuskriptos, dažreiz balstās tradicionālajā mūzikā. Tā arī var būt sena, bet tikusi nodota mutvārdu veidā. Šo kultūru sastapšanās mūsu redzesloku padara plašāku, ļauj mums, mūziķiem, augt.

Kā jūs izpētāt kultūras un mūziku, ar ko strādāsiet? Tas notiek mājās vai dodaties uz arhīviem, braucat uz konkrēto vietu tikties ar vietējiem mūziķiem?

Tas atkarīgs no situācijas. Dažreiz balstos manuskriptos, tad dodos uz nacionālajām bibliotēkām dažādās valstīs. Esmu pavadījis ļoti daudz laika Parīzes, Londonas un Turcijas nacionālajās bibliotēkās. Dažreiz arī dodos uz konkrēto valsti un tiekos ar mūziķiem, esmu tur tādā kā rezidencē, lai veiktu pētījumus un labāk saprastu mūzikas esenci. Kad man ir jau kāda informācija un elementi, par kuriem runāt, tad, veidojot dialogu, mēs uzreiz varam iet daudz dziļāk par „Sveiki, kā jums iet?”. Tas uzreiz ir īsts dialogs, kur muzikāli varam apspriesties.

Kas šo gadu laikā bijuši jūsu lielāki pārsteigumi un atklājumi, iepazīstoties ar dažādām kultūrām?

Daudz līdzību. Piemēram, vienreiz pētīju Meksikas tradicionālo mūziku no Verakrusa reģiona, tur ir suanhoročo tradīcija, kas ir visai sena, no 16. gadsimta. Gāju uz arhīvu Verakrusā un meklēju ierakstus no 1920., 30. gadiem. Un, klausoties šos ierakstus, pamanīju ļoti lielu līdzību melodiski un akordu secībās ar persiešu mūziku, kā arī viduslaiku spāņu mūziku. Un kad tu saproti, ka ir līdzības tuvo austrumu un Meksikas mūzikai, tas ir pārsteidzoši. Mūziķi vienmēr ir bijuši zinātkāri cilvēki, viņi klausījās viens otru, un viņi arī ceļoja, arī 15. un 16. gadsimtā. Viņi savus muzikālos elementus parādīja citos reģionos. Mūzika tiešām pārkāpj robežas. Bet tā neizdzēš katra identitāti, un tas man ir ļoti svarīgi. Mums katram ir jāpatur savas kultūras identitāti, bet jāizdzēš robežas, jādiskutē par kopīgajām un atšķirīgajām lietām un jāpapildina vienam otru.

Nereti mēdz būt tā, ka apskatām kādu jomu, mums šķiet, ka jau zinām kaut ko par to, bet, rokot dziļāk, saprotam, ka patiesībā gandrīz neko nezinām, jo ir vēl tik daudz, ko apgūt un aplūkot. Vai līdzīgi jums ir bijis ar tradicionālo mūziku, kas var būt ļoti krāsaina un dažāda?

Noteikti, tas ir kā okeāns – tu apskati vienu tā daļu, bet tad pagriez galvu un saproti, ka arī tur un vēl tur ir dažādas daļas. Jā, tas ir mūzikas skaistums, taču šīs sastapšanās ne vienmēr ir vieglas. Dažreiz man ir muzikālā ideja, es veicu pētījumu, satiekos ar mūziķiem, un tad saprotu, ka tas ir daudz sarežģītāk, nekā iepriekš domāju. Tā notiek bieži, bet tas ir skaisti. Līdz ko mums ir labs cilvēciskais kontakts, mēs varam par šo visu runāt, saprast, kur ir kādas neskaidrības, un kā varam vēl labāk sastrādāties. Man ir svarīgi izveidot labas un cieņpilnas attiecības, tā ir viena no veiksmes atslēgām, jo, kad izveidojam jaunu programmu, uzstājamies ar to vairākus gadus. Šie mūziķi kļūst par daļu no ģimenes, un ir patīkami atkal satikties kādā citā pasaules vietā un spēlēt kopā. Tā ir draudzība, kas nāk klāt mūzikai. Tā tas ir arī ar Ablaiji Kosoko, ar ko kopā uzstāsimies Rīgā. Mēs sadarbojamies jau vairāk nekā 10 gadus, un es pat nezinu, cik simtus koncertu esam kopā nospēlējuši. Visa kopīgā ceļošana, būšana uz skatuves un aizskatuvē, viesnīcās un transportā – visi šie ļoti skaistie mirkļi padara sadarbību dziļāku, kas noteikti atspoguļojas arī uz skatuves.