Ģertrūdes ielas teātrī 28. decembrī notikusi ķermeniskas pieredzes "Mans līgums ar krēslu" pirmizrāde. To veidojusi horeogrāfe Sintija Siliņa sadarbībā ar dramaturgu Evartu Melnalksni, dejotāju Agnesi Bordjukovu, scenogrāfu Rūdolfu Bekiču, skaņu mākslinieku Maksimu Šenteļevu un kostīmu mākslinieci Kitiju Geidāni.

"Iekšējās spriedzes izrāde "Mans līgums ar krēslu" ir ķermeniska pieredze, kas risina ķermeņa un krēsla magnētiskās attiecības. Tās skatītas dažādos slāņos – fizioloģiski, horeogrāfiski, sociokulturāli un politiski. Cilvēks sastāv no aptuveni 206 kauliem, 360 locītavām un 650 muskuļiem, taču lielākoties iespēja tos aktīvi lietot paliek neizmantota, pavadot dažādas ikdienas situācijas sēdus stāvoklī," vēsta izrādes apraksts.

Konceptuālā un vienlaikus poētiskā izrāde "Mans līgums ar krēslu" rosina sava ķermeņa stāvokļu novērošanu ikdienas situācijās un fizisku apzinātību. Izrādē dejo un darbojas dejotāja Agnese Bordjukova un ar saviem ķermeņiem par līdzdalībniekiem – līdzsēdētājiem kļūst arī paši skatītāji. Izrādes mākslinieki rosina pievērst uzmanību savam ķermenim un tam, kā mēs ar to rīkojamies ikdienā un noteiktās sociālās situācijās, kā, piemēram, teātra izrāžu laikā.

Pēc Ģertrūdes ielas teātra otrizrādes 29. decembrī aizkulisēs Anna Mara Burve tikās ar horeogrāfi Sintiju Siliņu, dramaturgu Evartu Melnalksni, skaņauduma radītāju Maksimu Šenteļevu un dejotāju Agnesi Bordjukovu.

Sarunā - par cilvēku un tā attiecībām ar savu ķermeni, par ķermeni un tā attiecībām ar krēslu, par krēsla vēsturi un demokrātisku pieeju izrāžu veidošanai.

Anna Marta Burve: Kā jūs teiktu, kurā vietā spektrā atrodas šī izrāde raugno tā, cik tā ir improvizatoriska un publikai interpretējama, un cik tā ir konkrēta un izdomāta?

Sintija Siliņa: Izrādei ir konkrēta struktūra, un ir arī konkrēts garums. Varbūt atklāju tādu kā oderi, jo ir brīnišķīgi, ka minat par sajūtu, ka robežas ir ļoti atvērtas.

Lai iedotu kaut kādu pieredzi, izrādei tomēr jābūt ļoti uzmanīgi vadītai. Jāatrod pietāte pret šo pieredzi, ļaujot tai būt dažādai un neliekot justies slikti par to, ka kādam ir cita veida pieredze.

Anna Marta Burve: Vai domājāt par to, ka tad, kad skatītājs atnāk, viņš var apsēsties krēslā un īstenībā pats veidot savas kustību horeogrāfijas?

Sintija Siliņa: Pirmā daļa ir veidota pēc konkrēta uzdevuma un tā ir introspektīva, tāpēc man laikam ir maza ticība, ka tā kļūtu ekstraspektīva, notiktu kāda kustība. Tādi lielumi kā „silst pēdas”, „domas klejo” – tiem ir fizikāls raksturs, pat savs darbības vārds, bet tiem piemīt arī sava iekšējā vērojuma daba.

Atnākot uz izrādi otrreiz, robežas ir daudz plašākas, bet pirmo pieredzi mēs gribējām iesākt pakāpeniski – iekšējais vērojums, redzēt ārpusi un iekšpusi vienlaikus.

Anna Marta Burve: Agnese, kā ir dejot ar tik statisku priekšmetu kā krēsls? Neskatoties uz to, ka cilvēkam ir kauli un locītavas un krēslam – stangas, man kā skatītājam tas radīja viļņu ilūziju. Kā jutāties sākumā un kā ir tagad, pēc otrās izrādes?

Agnese Bordjukova: Domāju, ka to ilūziju spēj radīt muskuļu darbs un vibrāciju plūsma, kas ķermenī notiek visu laiku. Arī sastapšanās mirklī ar statisku objektu ir iespējams radīt šo ilūziju – to ievibrēt, atdzīvināt.

Džons Keidžs ir teicis, ka lai kādu objektu atdzīvinātu, to vajag set into vibration [ievibrēt], un tad ķermenis, kas ir dzīvs, to noteikti vari izdarīt.

Kontaktējoties ar objektu, ir savas atšķirības – viņš īsti nedod pretī „savu”. Viņam ir materialitāte, viņš var krist – to ir jāspēj paredzēt un kontrolēt. Sākumā laiks tiek veltīts, lai izpētītu objekta materialitāti, tad mēs zinām, kas ir lielumi, ar ko darboties, un tad jāpieņem atbilstošākie lēmumi, kā šo materiālu un pieredzi radīt kinestētisku.