Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) gadu noslēgs ar tradicionālajiem Vecgada koncertiem, kurus pēc ilgāka pārtraukuma atkal diriģēs LNSO galvenais diriģents Andris Poga.

No 2021. gada viņš kļūs par Stavangeras simfoniskā orķestra māksliniecisko vadītāju, taču par to Poga vēl pagaidām plašāk runāt nevēlas. Viņš no sirds priecājas par piecām brīvajām Ziemassvētku brīvdienām, jo gandrīz katra nedēļa nākamgad viņam aizritēs citā pasaules malā.

Inga Žilinska: 5. decembrī tu viesojies pie Oslo Filharmonijas simfoniskā orķestra – turklāt šis datums zīmīgi sakrita ar Marisa Jansona pavadīšanu pēdējā gaitā Sanktpēterburgā. Kādas tev bija sajūtas, viesojoties pie šī kolektīva, kuru Mariss Jansons faktiski izveidoja un ilgus gadus arī vadīja?

Andris Poga: Svētdienas rīts – 1. decembris – nāca ar skumjo ziņu, un jau nākamajā dienā man bija jādodas uz Oslo, kur jau no rīta sākās mēģinājumi. Protams, sajūta bija diezgan duāla. Šī nebija pirmā reize, kad viesojos pie Oslo orķestra, tāpēc zināju, kurp es braucu un kāds ir šis kolektīvs. No otras puses – viņiem diriģenta istabiņā ir visu galveno diriģentu portreti ar datumiem, no kura līdz kuram gadam katrs ir šo kolektīvu vadījis. Visiem šie periodi ir atšķirīgi – trīs gadi, pieci, astoņi. Mariss ir vienīgais, kurš šo orķestri vadījis 23 gadus.

Arī orķestra mūziķiem, no kuriem liela daļa viņu ļoti labi atceras, jo savas profesionālās gaitas Oslo viņš pārtrauca tikai 2000. gadu sākumā, tā bija ļoti emocionāla nedēļa, kas iesākās ar orķestra direktores uzrunu kolektīvam norvēģu valodā. Tā bija emocionāla un izvērsta – par Marisu Jansonu, viņa darbību Oslo.

Visa nedēļa aizritēja, cienot tradīcijas, kuras Mariss Jansons savulaik šeit ieviesis – vēl jo vairāk tāpēc, ka mūzika, kuru mēs atskaņojām, bija lielā mērā saistīta ar repertuāru, ko viņš savā laikā diriģēja koncertos Oslo: tā bija svīta no Prokofjeva baleta "Romeo un Džuljeta", ko savulaik Mariss tika ierakstījis ar Oslo orķestri – iedvesmai to arī noklausījos pirms mēģinājuma sākuma. Protams, sajūta, ka tu diriģē koncertu, bet vienā skatuves flangā ir liela Marisa Jansona bilde, uz kuru neviļus pamet acis, jo tu komunicē ar orķestri... Tajā brīdī pārņēma sajūta, ka šajā komunikācijā ir vēl kāds iesaistītais, kurš nav klātesošs, bet kurš ir virs mums. Orķestris ar milzīgu atsaucību uzņēma manu ierosinājumam Marisa piemiņai veltīt Jāzepa Mediņa "Ārijas" atskaņojumu. Zibenīgā ātrumā tika sadabūtas notis – personīgs paldies Līgai Pētersonei, kura pameta savus ikdienas darbus un skrēja uz orķestra ofisu, ieskenēja visas orķestra balsis un stundas laikā atsūtīja pa e-pastu. Bibliotēkas personāls Oslo tās ļoti operatīvi sagatavoja, un jau nākamā rīta mēģinājumā mēs izmēģinājām šo skaņdarbu. Mediņa "Ārija", kā jau lielākā daļa latviešu simfoniskās mūzikas paraugu, ir rokrakstā.

Liels bija mans pārsteigums un respekts, ka Oslo mūziķi pēc šīm rokraksta notīm, pēc kurām 21. gadsimtā gandrīz vairs neviens orķestris nespēlē, absolūti bez kļūdām šo skaņdarbu nospēlēja – un ne tikai notis, bet nāca klajā ar savu skaņas un frāzējuma piedāvājumu – tas bija neizsakāmi aizkustinošs brīdis.

Kāds ir šī orķestra skanējums?

Orķestris ir ļoti elastīgs atkarībā no tā, ko viņi spēlē. Atceros, iepriekšējā reizē pie viņiem viesojos ar Brāmsa un Šostakoviča mūziku. Atkarībā no tā, ko viņi spēlē, viņi atrod jaunas krāsas skaņas veidošanā, ļoti labi pārzina stilistiku, strādā uzmanīgi un ansambliski. No daudzajiem orķestriem, ar kuriem man izdevies sastapties uz skatuves, Oslo orķestris ir viens no tiem retajiem, kurš koncertā spēj spēlēt ar 250% atdevi. Saku to bez pārspīlēšanas, jo tādu atdevi no ikviena mūziķa – no katra stīdzinieka, kaut viņš sēž pie pirmās vai pēdējās pults, no katra pūtēja, solista – no pilnīgi visiem mūziķiem – to negadās bieži piedzīvot, un tas ir tiešām brīnišķīgi. Šis orķestris tik tiešām ir pērle.

Varu tikai kārtējo reizi atkārtot to pašu, ko Mariss Jansons atkārtoja ilgus gadus – ka šādas klases orķestris pelnījis adekvātu koncertzāli, kas Oslo diemžēl joprojām ir problēma. Manā viesošanās nedēļā bija saruna ar orķestra vadību, kas atzina – jauna koncertzāle esot plānā, bet tā netiks finansēta no valsts vai no pilsētas, bet tā būs privātā iniciatīva, un šobrīd ir sarunas par to, ka tas varētu notikt pēc gadiem pieciem, sešiem. Bet tās nebūs orķestra mājas jeb rezidences vieta.

Arī mums Rīgā jau gadu desmitiem samilzusi šī problēma. Skumji, bet – mēs neesam vienīgie.

No aiznākamā gada būsi Stavangeras orķestra galvenais mākslinieciskais vadītājs. Kā būs ar mūsu orķestri? Līdz tam jūs strādāsiet kopā, bet vai pēc tam mēs redzēsim tevi Rīgā tikpat bieži?

Šis jautājums vēl nav atbildams šodien. Uz to varēšu atbildēt, bet pēc kāda brīža.

Vairāk un plašāk šeit!