"Iepriekš esam diezgan daudz spēlējuši repertuāru ar grumbu pierē, bet šobrīd gribam kaut ko mazliet gaisīgāku, tāpēc šajā programmā Bēthovens un Kreislers ir gaisīgāks, bet Brāmss – līdzsvarošanai," tā intervijā Ievai Zeidmanei teic pianists Daumants Liepiņš, stāstot par programmas izvēli 25. oktobra koncertam, kas pulksten 19.30 izskanēs VEF Kultūras pilī, kamermūzikas koncertu un sarunu cikla Come Prima ietvaros. Koncertam dots nosaukums "Trijatā", un tajā piedalīsies pianists Daumants Liepiņš un viņa māsa vijolniece Madara Liepiņa, bet koncertu vadīs muzikoloģe, Latvijas Radio 3 ”Klasika” programmu vadītāja Liene Jakovļeva.

Daumants un Madara Liepiņi ir atpazīstamību ieguvuši, jauni un talanītīgi mūziķi.  Mūziķu padziļinātajās zināšanās balstītās interpretācijas ir gan tehniski pārliecinošas, gan saturiski un emocionāli piepildītas. Taču šī dueta sniegumam piemīt vēl kāda īpaša nianse, ko spēj radīt vien mākslinieciskās apvienības “māsa un brālis” saspēles savstarpējā izjūta un burvība. 

Ieva Zeidmane: Koncertā spēlēsiet divatā ar māsu, bet programmai dots nosaukums "Trijatā". Vai šajā gadījumā komponists būs tas trešais? 

Daumants Liepiņš: Nosaukums ir intriģējošs, jā, bet uz skatuves mēs būsim trīs – es, Madara un arī Liene Jakovļeva. Arī mūsu programmā ir trīs komponisti – Bēthovens, Brāmss un Kreislers. Arī Bēthovena sonātei ir trīs daļas, tāpat būs trīs skaņdarbi no Kreislera. Tā kā tur to trijnieku sanāk diezgan daudz, tāpēc arī tāds nosaukums.

Vēl vienu trijnieku varam arī koncertu skaitā saskatīt: vispirms Rīga, tad 26. oktobris Krustpils kultūras centrā ar koncerta sākumu pulksten 19.00 un 28. oktobris pulksten 15.00 Baltinavas mūzikas un mākslas skolas kamerzālē. Turklāt Baltinavas koncerta nosaukums ir "Brālis un māsa".

Madara vairāk rīkoja koncertus Baltinavā un Jēkabpilī, un nosaukums – tā jau vairāk bija vietējo cilvēku ideja, ko vairāk uzsvērt. Rīgā ar Madaru jau esam spēlējuši vairākas reizes, bet, braucot uz Baltinavu vai Jēkabpili, publikai, iespējams, interesantāk ir uzsvērt tieši brāļa un māsas aspektu. Protams, esam īsts brālis un īsta māsa, ko mēs arī jūtam, spēlējot kopā – tā sajūta, ka esam nākuši no vienas ģimenes, no vienām asinīm, ir citādāka. Tas aspekts tiešām ir ļoti nozīmīgs, spēlējot kopā.

Kā īsti mainījusies partnerība ar māsu?

Mēs augam un maināmies. Kā jebkurās ilgtermiņa attiecībās, šajā gadījumā - ģimeniskajās attiecībās ar māsu, ļoti interesanti ir vērot pašam sevi, vērot Madaru un skatīties, kā viss attīstās. Tik tiešām katru reizi ir citādāk, jo dzīve mainās, notikumi mainās, un tas neizbēgami ietekmē arī skatījumu uz mūziku kopumā, skatījumu uz mākslu, skatījumu uz dzīvi. Protams, nāk klāt arī profesionālais aspekts, profesionālā pieredze, un arī tā ienes pārmaiņas. Visi šie aspekti tiešām ietekmē! Un nav tā, ka, spēlējot kopā, es katrreiz jau zinātu, kā būs. Katrreiz ir citādāk.

Kopā jūs spēlējat jau kopš bērnības, bet abi esat mācījušies arī ārpus Latvijas robežām. Vai tas turpinās?

Nesen kā uzsāku studijas Madridē, kas ir maģistra programma. Svarīgākā ir pieredzes iegūšana pie profesoriem – ne tik daudz sēdēšana lekcijās. Esmu ļoti priecīgs, ka programma tur ir tāda, kas patiešām arī neliek daudz sēdēt uz vietas un klausīties teorētisko daļu – ir diezgan daudz praktisku lietu ar tiešajām klavieru kontaktstundām, ar ansambļa stundām, ar improvizāciju, seno mūziku. Ļoti interesants kurss, un esmu priecīgs būt Madridē.

Vēl sarunā ar Daumantu - par klavieru lomu kameransambļos un par turpmākajos mēnešos gaidāmajām interesantajām programmām.