Katrīna Paula Felsberga: Brīdī, kad mūzika ir uzrakstīta, tā pieder mums visiem

"Man patīk, ka skaņdarbi tiek pārlikti dažādiem sastāviem. Zinu, ka ir komponisti, kas to īsti neatbalsta, bet man vairāki autori personīgi ir teikuši – jā, spēlējiet droši, jo brīdī, kad mūzika ir uzrakstīta un uzlikta uz papīra, tā ir dzimusi, un tā pieder mums visiem," uzsver dziedātāja Katrīna Paula Felsberga. 19. jūnijā Rīgas Domā viņa kopā ar saksofonistu Aigaru Raumani un ērģelnieku Aigaru Reini sarūpējusi koncertu "Francijas atbalsis. Aizmirstās dziesmas".

Programmā būs gan Kārļa Lāča, Fransisa Pulenka un Kloda Debisī mūzika, gan Morisa Ravela, Andra Vecumnieka un Romualda Jermaka skaņdarbi. 

Inga Saksone: Tu nesen ieradies no Romas un tūdaļ dosies uz Berlīni. Bet tagad prieks par to, ka esi Latvijā un Rīgas Domā būs iespēja tevi dzirdēt kopā ar saksofonistu Aigaru Raumani un ērģelnieku Aigaru Reini koncertā ar poētisku nosaukumu "Francijas atbalsis: aizmirstās dziesmas". Cik siltas ir tavas attiecības ar Franciju?

Francijā esmu bijusi kādas divas reizes, diemžēl franciski vēl pagaidām nerunāju, tā ir mana lielā sāpe, bet plāns ir šo valodu iemācīties. Man ļoti garšo kruasāni un fondī, un Eifeļa tornis ir skaists! (smaida)

Tā kā man liekas, ka man vēl ir iespēja ar Franciju nodibināt attiecības.

Līdzās Klodam Debisī, Fransisam Pulenkam un Morisam Ravelam skanēs arī latviešu komponistu mūzika – Kārlis Lācis, Romualds Jermaks, Andris Vecumnieks. Tā būs mūzika ar franciskām noskaņām?

Tāda tieša kopsaucēja starp latviešu un franču komponistiem tematiski gluži nav, bet, mūsuprāt, mūzikas valoda viena otru ļoti labi papildina, jo, kā jau bieži mēdz gadīties, latviešu komponisti mēdz būt nedaudz melanholiskās noskaņās, ļoti apcerīgi...

Tā nav tikai garīgā mūzika, kas skanēs šajā koncertā, tie būs arī tādi darbi, kurus nav ierasts dzirdēt baznīcā. Bet kopā ar Debisī un Pulenku – tas vienkārši ļoti skaisti kopā veidos jauku piedzīvojumu vakara garumā.

Vairākas dziesmas rakstītas balsij un klavierēm, bet šajā gadījumā tava balss skanēs kopā ar ērģelēm – pieļauju, ka varētu mainīties gan dziesmu noskaņojums, gan arī varbūt pat vēstījums.

Jā, pilnīga taisnība, un tas vienmēr ir arī zināms izaicinājums – pārlikt to, kas oriģināli rakstīts klavierēm, uz ērģelēm, bet man šķiet, ka tādā veidā, piemēram, Debisī cikls "Aizmirstās dziesmas" iegūst plašumu.

Protams, jāņem vērā arī Rīgas Doma unikālā akustika: tas būs nedaudz cits priekšnesums, jo šeit nav iespējams koncentrēties uz mazām detaļām un filigrānām dinamiskām gradācijām, drīzāk uz ērģeļu krāsu un balss plašumu. Man šķiet, tas būs izaicinājums un ļoti interesants piedzīvojums arī mums, mūziķiem.

Piemēram, Romualda Jermaka poētiskais opuss "Es nosalušiem kokiem lūdzu piedošanu" ir arī dažādos sastāvos rakstīts un dažādi pārlikts. Šajā gadījumā to atskaņosiet visi trīs?

Jā, būsim visi trīs, būs ērģeles, būs saksofons un būs balss. Bet

man patīk, ka skaņdarbi tiek pārlikti dažādiem sastāviem. Zinu, ka ir komponisti, kas to īsti neatbalsta, bet man vairāki autori personīgi ir teikuši – jā, spēlējiet droši, jo brīdī, kad mūzika ir uzrakstīta un uzlikta uz papīra, tā ir dzimusi, un tā pieder mums visiem.

Tas ir jauki, ka skaņdarbi izskan pēc iespējas biežāk un dažādos un interesantos sastāvos.

Šajā vakarā sastapsies vairākas valodas: latīņu, franču, latviešu. Ar vokālistiem esam runājuši par to, kas notiek ar balsi brīdī, kad jādzied citā valodā? Cik viegli ir pārslēgties?

Tas arī tāds treniņa jautājums. Latviski dziedāt man ļoti patīk, lai arī tā dziedāšanai nav vispateicīgākā valoda, jo mums ir ļoti daudz līdzskaņu un šņāceņu. Blakus noliekot itāļu valodu, ir skaidrs, kāpēc itāļu valodā ir tik daudz operu, jo daudz vienkāršāk ir dziedāt ar patskaņiem. Franču tekstu mācījos kā tādu dzejolīti, jo tā ir pilnīgi cita valodas sajūta, un arī tas, ka franču valodā ir pieci "e" varianti. Šī koncerta dēļ nedaudz uzfrišināju savas IPR zināšanas – tas ir universālais fonētikas alfabēts, ar kuru var pierakstīt pilnīgi visas valodas skaņas pasaulē – tieši  izrunu. Man nācās iemācīties pat dažus jaunus izrunas paveidus, kas noderēs arī nākotnē. (..) Franču valoda ir ļoti maiga, mīksta. Bet tas ir tik skaisti – dziedāt dažādās valodās.

Tikko pabiji Romā – un tev bija iespēja pirmatskaņot kādu darbu. 

Jūnijā man bijuši desmit pirmatskaņojumi! 

Cik savlaicīgi tu saņem to notis?

Jāsaka, ka šajos abos projektos komponisti bija ļoti centīgi. Rahmaņinova villā mums bija kopā ar Artūru Oskaru Mitrēvicu darīšana ar studentiem. Bet Romā bija pirmatskaņojums skaņdarbam, kura autors ir itāļu/šveiciešu komponists bija Oskars Bjanki. Viņš arī laicīgi atsūtīja notis. 

Bet nu – daži no šiem skaņdarbiem bija ļoti tehniski izaicinoši un arī ritmiski izaicinoši, sēdējām ilgu laiku, lai atšifrētu un vienkārši izskaitītu. Esi pats sev diriģents. (..) Zem apzīmējuma "mūzika" var palikt ļoti, ļoti daudz ko, un tas ir interesanti, un tas ir arī ļoti izaicinoši, un tas izaicinoši arī balsij – dziedāt dažādus žanrus un jāsāk jau arī domāt, cik daudz tās robežas var testēt, jo nu tiešām – lēkāt pa žanriem... Tā ir tāda mazliet staigāšana pa naža asmeni, var arī nokrist... Bet es vēl nekrītu! (smejas)

Helēna Sorokina arī "Klasikā" nesen stāstīja par saviem pētījumiem, par pierakstu iespējām un par to, cik dažādi komponisti pieraksta un ne vienmēr to var atšifrēt. Vai ir tā vienkārši uzreiz uzķert?

Nē, un es pilnīgi piekrītu Helēnai… Vienkārši tas dažādais pieraksts un tas, ka nav vienotas sistēmas. Kad biju Romā, strādājam ar šo jaundarbu, kas bija balsij un trompetei, un ļoti ilgu laiku pavadījām, vienkārši ejot cauri nošu materiālam un īpaši trompetistam, kurš spēlēja trompeti ar divām taurēm un divreiz vairāk skaņu iespējām: tā man bija īsta meistarklase trompetes spēlē, jo tās skaņas, ko trompetists Marko Blauss no Nīderlandes dabūja ārā no trompetes – tas bija patiešām ārprātīgi… Brīžiem pat nešķita, kas tas nāk no instrumenta!  Un to pierakstīt, kaut ko tik novatorisku un netveramu – tas ir ļoti grūti. Oskars arī savās notīs ļoti precīzi visu pieraksta un izmanto arī daudz emocionālu īpašības vārdu. Tāds teatrāls bija tas viss mūsu uzvedums.

Kā komponisti tevi atrod? 

Ar Oskaru satikāmies nedaudz vairāk nekā pirms gada, kad es pirmatskaņoju vienu citu viņa skaņdarbu vienā festivālā. Braukšu pie viņa arī šogad, tā būs kamermūzikas meistardarbnīca nedēļas garumā, kurā veidojam programmu ar daudziem pirmatskaņojumiem un jau eksistējošām dziesmām, bet varbūt tādām mazzināmākām. Kad Oskars man pagājušogad rakstīja skaņdarbu, satikāmies Berlīnē, tikāmies kādas divas stundas pa divām reizēm, un viņš man prasīja – nu, rādi, ko vari! Un es - būdama jauna un naiva - parādīju ar’! (smejas) To es viņam arī teicu  ka viņš izmantojis VISAS iespējas. Ekstrēmi. Bet tā ir arī tā priekšrocība, ka varam sadarboties ar komponistiem, kas ir dzīvi un blakus esoši – ka varu viņiem pateikt: klau, šis tomēr nestrādās, šis ir par skaļu, par ātru, tādu lēcienu nevar tik ātrā tempā uztaisīt. Un man ir paveicies, ka visi komponisti manī arī ieklausās, respektē un, ja nepieciešams, maina nošu materiālu.

Un tagad par notikumu, kas notiks jau Jāņos, Berlīnes "Konzerthaus", kur tev būs iespēja muzicēt ar Ivetu Apkalnu, kura ir arī rezidējošā ērģelniece šajā koncertnamā. Un Līgo vakarā, gods kam gods, tiek piedāvāta latviešu mūzika – Alfrēds Kalniņš, Pēteris Vasks, Jāzeps Mediņš un Pēteris Plakidis, noslēgumā arī Vivaldi "Gadalaiku" vasaras daļa. Kopā ar jums būs arī lietuviešu akordeonists Martins Levickis un čellists Taneli Turunens.

No Ivetas tas man ir tik ārkārtīgi liels pagodinājums, ka viņa mani uzaicināja uz šo īpašo koncertu, jo šis ir viņas priekšpēdējais koncerts rezidences laikam Berlīnes "Konzerthaus", kas ildzis, ja nemaldos, trīs gadus. Uz šo koncertu viņa aicināja savus Berlīnes draugus, ko viņa satikusi tieši tur, un mums abām pat īpaši nenorunājot bija skaidrs – ja uzstājamies Līgo vakarā Berlīnes "Konzerthaus", tad mums ir vienkārši jāatskaņo latviešu mūzika! Vaska dziesmas ir ārkārtīgi pārpasaulīgas un sirdij man ļoti tuvas, ko esmu dziedājusi kopā gan ar klavierēm, gan ērģelēm. Un tad Plakida cikls "Trejžuburis", kas man likās tāds neklasiskāks – viņš tik labi iet vidusceļu, ne gluži popmūzika, ne gluži akadēmiskā. Un tad, protams, kopā ar čellistu – Mediņa "Sapņojums", lai tad arī vācieši dzird, kas mums par skaistu vokālo kamermūziku!

Ar prieku gaidīsim tevi atkal mūsu Nacionālajā operā, kad tiks atklāta jaunā sezona. Un prieks par tavu iznācienu "Mīlas dzērienā". Kādas bija sajūtas tev šajā iestudējumā?

O, tas bija brīnišķīgs piedzīvojums! Prieks, ka mani uzaicināja Latvijas Nacionālās operas cilvēki uz šo jauniestudējuma laiku, jo tas ir ļoti īpaši, ka mēs tomēr tādā turbulentā pasaulē varam izbaudīt absolūtāko luksusu, ka piecas nedēļas mēs mēģinājām dienu no dienas, sešas dienas nedēļā, kas ir arī milzīgs izaicinājums – laikam šīs sarunas centrālais vārds ir "izaicinājums" (smejas). Bet tas tiešām ir izaicinoši gan mentāli, gan arī fiziski – visu laiku būt formā, nākt, darīt un dziedāt, bet man šķiet, ka uzvedums ir izdevies ārkārtīgi pozitīvs, viegls, spridzīgs. Visas trīs reizes, kad dziedāju izrādi, cilvēki beigās bija vienkārši priecīgi. Jaukas atsauksmes dzirdētas. Man ir liels prieks par to! Bet nākamsezon atgriezīšos citā lomā! (noslēpumaini smaida) 

Un kad būs tava nākamā uzstāšanās reize Latvijā?

Koncerti būs jūlija beigās un augustā.