"Tā nav kāda īpaša cilvēku suga, kas pasargāta no naiviem, bērnišķīgiem vai ķecerīgiem jautājumiem. Kristieši ir tādi paši cilvēki kā mēs. Arī pāvests ir cilvēks - tāds pats kā mēs," par 21. novembrī Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādīto Alvja Hermaņa iestudējumu "Baltais helikopters" saka viens no trim šīs izrādes varoņiem - aktieris Kaspars Znotiņš.

Iestudējums vēsta par katoļu baznīcas pāvesta Benedikta XVI atkāpšanos no amata. Ne tik sen - 2013. gadā - šis Jozefa Racingera lēmums it kā viņa veselības problēmu dēļ, katoļu baznīcas vēsturē 600 gadus nepieredzēts, režisoram licis izskatīt arī citas versijas. Izrādē, kurā skan itāļu, angļu, vācu, mazliet poļu un latīņu valodas, un to tulkojumu varam dzirdēt austiņās, Mihails Barišņikovs ir pāvesta Benedikta XVI lomā, Kaspars Znotiņš ir viņa sekretārs, un Guna Zariņa - Māsa Tabiana. Pēc izrādes ģenerālmēģinājuma tiekamies ar Kasparu Znotiņu.

Sandra Ņedzvecka: Vai jūsu varonis ir lasījis, un vai paņems to Heses "Stikla pērlīšu spēli"?

Kaspars Znotiņš: Tas, kā es šodien viņu nospēlēju, manuprāt, paņems to "Stikla pērlīšu spēli", kas ir labs piedāvājums skatuviskās darbības ziņā. Jo es patiesi varētu aiziet projām, paņemot ne tikai savu i-pod un savu dokumentu mapi, bet arī grāmatu, ko manam varonim iedod pāvests. Jā, tas ir labs piedāvājums.

Vakar, piemēram, beigas nospēlēju tā, ka biju ciets kā betona siena, bet šodien manī kaut kas pārlūza, kā vajadzētu būt arī manam varonim.

Jo mans varonis visu lugas darbības laiku ir pietiekami racionāls un mērķtiecīgs, bet pašās beigās viņam pazūd laiks - pazūd pulkstenis, kas viņam nepārtraukti jāpieskata, jo viņš ir atbildīgs par pāvesta dienas režīma precīzu izpildi. Bet vispār - domāju, ka dzīvē Georgs Gensveins noteikti šo grāmatu ir lasījis jau agrāk.

Kā jums šķiet šo lomu spēlējot - vai tie ir viņa, Georga, jautājumi pāvestam?

Nē, šis tēls nav tik ļoti konkrēts Georgs Gensveins, kurš tiešām ir pāvesta sekretārs jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. Šis tomēr ir tāds sakopojums no žurnālistu jautājumiem, no paša Alvja Hermaņa jautājumiem Benediktam. Šajā gadījumā viņš vairāk ir kā izmeklētājs, kurš mēģina saprast un noskaidrot, kurā brīdī pāvests pieņēmis lēmumu atkāpties, ja izdotos šo brīdi atrast, varbūt varētu vēl ko mainīt.

Tāda krimināla luga savā ziņā... Bet vai pie pāvesta kalpot varētu būt nonācis cilvēks, kurš jautā - kāds Viņš izskatās, šis Dievs?

Īstenu kristieti nodarbina visi tie paši jautājumi, kas cilvēku, kurš par Dievu tikai domā, bet nepraktizē baznīcas rituālus. Arī Svēto Terēzi no Lizjē, īsteni ticīgu meiteni, kura karsti mīlēja Jēzu un kura visu savu īso dzīvi bija veltījusi lūgšanām un garīgai pasaulei, dzīves beigās nodarbināja visvienkāršākie un arī visķecerīgākie jautājumi attiecībā uz Dievu. Bet katoļi to skaidro ļoti vienkārši - tas ir velns, kas tādos brīžos izmanto cilvāka vājumu un kārdinājumu.

Arī pats Georgs Gensveins vienā intervijā, kad viņam jautā, vai viņš ir kādreiz šaubījies par Dieva eksistenci, saka - nē, neesmu šaubījies, bet es ar Dievu esmu strīdējies ļoti daudz un stipri, bet pēc tam sapratis, ka vienkārši tie jautājumi un argumenti, ko viņam izvirzu, nav īstie.

Īsi sakot - tā nav kāda īpaša cilvēku suga, kas pasargāta no naiviem, bērnišķīgiem vai ķecerīgiem jautājumiem. Kristieši ir tādi paši cilvēki kā mēs. Arī pāvests ir cilvēks - tāds pats kā mēs.

Jums ar Gunu Zariņu ir labi zināms, kā mijiedarbojas "iekšiņa" un "āriņa". Cik daudz šai izrādei palīdzēja "āriņa", ko izveidojusi Kristīne Jurjāne?

Tas, ko izdara Kristīne... Tu ieej īstā telpā, kuru varētu arī filmēt tuvplānā. Jo tur viss atbilst realitātei - protams, mūsu izdomātajai, bet tas atbilst arī īstenajai realitātei no Romas. Daudzas detaļas ir piemeklētas, sameklētas līdzīgas vai identiskas. Tur viss ir tā, kā ienākot pāvesta privātajos apartamentos. Protams, pāvesta guļamistaba nav kopā ar televizora telpu, nav kopā ar vannas istabu un viņa sekretēru - Kristīne to saspiež vienā telpā tīri dramaturģisku iemeslu dēļ, bet, protams, sutana veidota pēc īstas sutanas parauga, kolārs - baltā strīpiņa mācītāja apkaklē - arī ir tāds pats. Krekli, starp citu, pirkti Polijā,  priesteru veikalā.

Vai jums bija itāļu valodas skolotājs?

Jā, Džulio Lobello, Latvijas Universitātes mācībspēks. Bet nu - to jau dara vienkārši. Ierunā diktofonā, un mēs mēnešiem staigājām ar tekstiem, kamēr tie kļūst par tik pierastiem.

Jautājums par saspēli ar Mihailu Barišņikovu, kurš pirms tam Jaunajā Rīgas teātrī spēlējis solo. Kāda veidojas jūsu trio saspēle?

Viņš ir ļoti precīzs - gan mizanscēniski, gan tekstuāli, un mēs kā partneri arī.

Jā, tas ir kā dejā, kur ir dejas soļi - ja precīzi to neliksi, tu vari nenoturēt savu partneri, vajadzīgajā brīdī nenoķert viņu. Šī līdzība darbā ar Mišu ir jūtama. Tas ir ļoti interesanti, satraucoši un iedod pat tādu kā ķermenisko un dramaturģisko valodu, kādā es eksistēju šajā izrādē.

Man ir ļoti precīzi jāstrādā. Protams, ir vietas, kur varu  improvizēt... (..) Izrunājam visus jautājumus, saskarsmē Mihails viņš ir vienkāršs, kluss un mierīgs partneris.

Vai kādā no mēģinājumiem viņš ir arī atteicies no alus?

Viņš ir atteicies no lielākiem kausiem... Tādā ziņā viņam drusku taisnība - YouTube kanālā jau var redzēt, ka pāvests dzer no drusku mazākiem kausiem, nevis kā Bavārijā - no tiem milzīgajiem. Viņš nomainījis kausus uz mazākiem.

Tik un tā izskatās pietiekami eksotiski - kā, vai tad pāvests arī dzer alu?! Jā, tā ir, paskatieties YouTube.

Alvis Hermanis daudzviet teicis, ka šī izrāde ir viena no triloģijas - divas pārējās izrādes vēl top, un mani neatstāj doma, ka šī ir diptiha otrā daļa. Otrā pēc "Pakļaušanās".

Jā, tā arī var. Jūs varat to pielikt pie "Pakļaušanās". Tas tomēr ir ambivalenti. Alvis Hermanis - un ticu viņam! - izrādes veido tā, ka to var iztulkot gan kā padošanos, gan veidu, kā turpināt, veidu, kā atrast dzīves serdi. Tas ir ambivalenti, tas ir katra skatītāja ziņā. Tur gan viņš ļauj skatītājam pašam pieņemt savus lēmumus, un neturiet Alvi aizdomās, ka viņš kaut kādu ļoti konkrētu un spēcīgu vēsti tur ieliek.

Viņš tikai rosina domu vārīšanos, kas skatītājā, vēlams, notiek viņa izrādēs.