26. augustā koncertdārzā "Pūt, vējiņi!" Liepājas Simfoniskais orķestris kopā ar ģitāristu un komponistu Kasparu Zemīti, kā arī dziedātājiem Renāru Kauperu, Daumantu Kalniņu un Elzu Rozentāli sastapsies simfoniskā sarunā ar vienu no izcilākajiem latviešu komponistiem – Imantu Kalniņu. Pie LSO diriģenta pults stāsies Ainārs Rubiķis, bet koncerta īpašā viešņa būs aktrise Rēzija Kalniņa.

Intervijā ar Kasparu Zemīti sarunājamies par to, kur slēpjas ģitāras solo sarežģītība vienkāršajā Imanta Kalniņa rakstītajā "Pūt, vējiņi!" melodijā, par klasiskās un elektriskās ģitārspēles atšķirībām, Imantu Kalniņu un ģitāru, par savu kompozīciju apkopošanu un kārtošanu izdošanai, kā arī jubilejas koncerta programmu, kurā skanēs gan paša Kaspara Zemīša oriģinālmūzika, gan labi pazīstamas un publikas iemīļotas Imanta Kalniņa dziesmas: "Viņi dejoja vienu vasaru", "Akāciju palags", "Dūdieviņš", "Elpo" un vēl daudzas citas...
 
Inga Saksone: Tavs jubilejas gads joprojām aktīvi turpinās, un nu laiks pienācis doties uz Liepāju. Par šo programmu domājot – kas bija svarīgākais, varbūt atšķirīgākais no citām tavas jubilejas programmām?
 
Kaspars Zemītis: Sarunu ar Liepājas Simfonisko orķestri un Gunti Kuzmu sākām ar to, ka jānosvin... Man jau patīk tas apzīmējums – "jubilejas gads". Katrs gads taču ir jubilejas gads! (smejas)

Guntis prasīja – kas ir tas, ko tu gribi? Es teicu – gribu parādīt to, kas ir man, un paskatīties, vai ar to būs gana. Un Guntis teica – ar to varētu būt gana, bet, ja mēs uztaisām šādu sarunu, tad tā buķete būs vēl krāšņāka. Doma par Imantu Kalniņu – nebija jau variantu...

Protams, ka Imants ir ģēnijs un viņam blakus manu mūziku ir sarežģītāk piedāvāt, bet, manuprāt, šajā koncertā tas tiešām būs izdevies – manus ģitārista sapņus un idejas salikt kopā ar to, ko Imants ir uzrakstījis, ko ir vērts spēlēt un ko arī klausītāji grib dzirdēt. Kaut vai Imanta Kalniņa mūziku no kinofilmas "Pūt, vējiņi!" Tas ir katra ģitārista sapnis – nospēlēt ar orķestri šo elektriskās ģitāras solo... Iepretim tam ir tapis mans jaundarbs – svīta "Gadalaiki" ģitārai un orķestrim. Apzināti rakstīju divas daļas elektriskajai un divas daļas – klasiskajai ģitārai, lai mazinātu to lielo nodalījumu, kāds tām abām mēdz būt.  Tu taču nebūsi dzirdējusi apzīmējumu "klasiskais saksofons" un "roka saksofons" vai "klasiskās klavieres" un "džeza klavieres". Man gribējās to ģitāras lietu aktualizēt un parādīt, kas ir tas, ko es daru.

Tātad stilistiski tu tās abas šajā skaņdarbā nenodali?

Man tās vienkārši ir jāapmaina. Biju spiests uzrakstīt mazas interlūdijas orķestrim, lai varu nomainīt ģitāru vai, piemēram, pārskaņot stīgu, kas arī ģitārai ir bieži lietots paņēmiens. Bet stilistiski, manuprāt, es tās nenodalu. Man tas ir viens instruments. Tas, ka tehniski ir ļoti lielas atšķirības – tam gan es piekrītu; man pašam tas vienmēr bijis lielais vilinājums – ka šie instrumenti var dzīvot kopā. Būdami radniecīgi instrumenti, tie spēj parādīt visu krāšņo buķeti, ko ģitāra spēj.

Vai ir kas tāds, ko var klasiskā ģitāra, bet nevar elektriskā?

(..) Daudzas arpēdžiju lietas, kuras ārkārtīgi labi padodas klasiskajai ģitārai, elektriskajai ģitārai ar mediatoru padodas sarežģītāk – četri pirksti uz ģitāras spēj vairāk.

Elektrisko ģitāru, protams, tu vari uzgriezt, cik skaļi gribi, vari pielikt klāt vēl kādu skaistu efektu, lai skaņa roķīgi dzied pāri orķestrim, vēl jo vairāk Liepājā – to visu var uz elektriskās. Bet klasiskās ģitāras intimitāte, maigums un dziedājums – tas, manuprāt, dvēselei pieskaras visīpašāk.

Ja elektriskā ģitāra ir vairāk uz enerģiju un aktivitāti vērsta, tad klasiskajā ģitārā cilvēki novērtē un izbauda skaņas samtainumu.

Vai nākotnē tev nebūtu vēlme uzrakstīt dubultkoncertu šīm divām atšķirīgajām ģitārām?

Vispār tu tikko mani iekārdināji, jo es visu laiku domāju par to, kā tas varētu būt… Domāju, ka noteikti!

Nesen runājāmies ar Jāni Šipkēvicu jeb Shipsea. Viņš saka – esot apņēmies iemācīties pateikt "nē" lietām, kuras var izdarīt citi. Un es viņam saku – Jančuk, tas ir tieši tas, ko es nemāku! (smejas) Es, ja man kāds zvana, saku – baigi  forši, darām, darām! Jo es kaut kā jūtu, ka man tas ir jādara.

Tāpēc arī šajā jubilejas gadā esmu tik priecīgs, ka pieķeros lietām, kuras ir jādara man – citi tās manā vietā nedarīs, un nu tu man esi iedevusi ideju, par kuru man tagad būs jāfunktierē un droši vien, ka arī jādarbojas. (smejas)

Bet runājot par Imanta Kalniņa "Pūt, vējiņi!" – tu saki, ka tas ir ģitāristu sapnis… Zinu arī, ka tad, kad programmā iekļauta šī mūzika, tiek meklēti ģitāristi, kuri to varētu nospēlēt kopā ar orķestri, un vienmēr ir lielais izaicinājums – vai būs labi? Kas šajā mūzikā ir tik sarežģīts? 

Nav nekā sarežģīta! Notis tur ir vienkāršas. Īstenībā sarežģītāk Imants uzrakstījis starpspēlēs to akordu pavadījumu, kas varbūt nav tik ģitārisks, un es šur tur arī labskaņas labad pamainu salikumu. Melodija ir ārkārtīgi vienkārša, bet tā jānospēlē dziedoši, un tam draiva daudzumam katrā oktāvā, kurā Imants to ierakstījis, jābūt perfekti aprēķinātam, lai tas nebūtu vienkārši tā, ka visiem izbliež ausis. Tam jābūt tajā dinamiskajā līmenī, kādā orķestris to veido. Un elektriskajam instrumentam tas ne tuvu nav parocīgi! Esmu pāris reizes spēlējis un vienmēr diriģents saka – te apakšā paņem mazāk… Bet man katra klusāka skaņa var izdzist! Taču vienlaikus tā jāpiesātina ar draivu... Tur ir, ko ņemties, lai instruments labi dziedātu un būtu vienotā ansamblī ar orķestri. Paņemt un "iebliezt" tā, ka "izsit korķus" – tas ir OK, to te var izdarīt. (smejas)

Arī tev pašam ir kompozīcija "Pūt, vējiņi!"

Ar to bija tik interesanti!

Pirms "simt gadiem" kāds kolēģis man bija palūdzis uzrakstīt variācijas par latviešu tautasdziesmu, jo viņa audzēknis brauca uz Igauniju, lai piedalītos konkursā. Biju tās aizmirsis: pat nezināju, ka man tādas ir. Un tad Miks Akots, būdams vēl mazs puika, piedalījās kādā televīzijas šovā. Prasu viņam – kas tas tāds ir, ko tu spēlē? Viņš saka  – tā taču ir tava aranžija! (smejas)

Nolēmu, ka man arī pašam vajag tās ieskaņot. Un es tās arī ierakstīju. Tagad ir tās lielās "ziepes": var gadīties, ka manā datorā ir vēl ļoti daudz nošu, par kurām pats nezinu, tāpēc to, kas uzrakstīts, drošības pēc sūtu saviem kolēģiem – var gadīties, ka viņi to uzspēlē, un es esmu priecīgs, ka redzu to materiālu [apritē]... Jubilejas gadā esmu sācis lēnā garā savas notis likt kopā. Sazinājos ar Andri Sējānu un "Musica Baltica", jo sāku domāt: pag, man ir "Mesa", man ir vēl viens cikls Rīgas Doma zēnu korim un ģitārai, ir vēl diezgan daudz mūzikas, kuru lēnā garā sāku sūtīt Andrim. Viņš saka – rediģēsim, sakārtosim, izdosim, lai tā mūzika ir pieejama. Ej nu zini, varbūt, ka kādam kaut kas interesē, jo gan kora mūzika, gan ģitāras mūzika ir tie lauciņi, kas mēdz būt interesanti – cilvēki skatās un pēta, kur ko var atrast. 

Bet runājot par koncertprogrammu – kuri vēl no taviem darbiem skanēs Liepājā?

No maniem instrumentālajiem darbiem būs viens solo skaņdarbs bez orķestra, ko pirms pāris gadiem veltīju savai sieviņai – tāda romantiska vasaras noktirne. Tad vēl četrdaļīgais jaundarbs.

Vēl būs arī "Tumša nakte, zaļa zāle", kas ir mana aranžija ģitārai, nu jau papildināta ar orķestri. Jo man bija tā laime šo darbu ierakstīt kopā ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" un Māri Sirmo, kurš mani izprovocēja paskatīties uz ģitāras mūziku mazliet savādāk.

Vēl būs skaņdarbs "Vētra klusumā", kam bija jau uztaisīta kamerorķestra versija, ko nu papildināju ar pilnu orķestri, jo Guntis Kuzma teica – jāraksta lielam orķestrim, lai mēs varam izbaudīt visas krāsas. Bet pārējā mūzika – vairākas manas dziesmas un Imanta Kalniņa dziesmas – aranžējis Emīls Zilberts. Iepriekš ar viņa aranžējumiem iepazinos tad, kad Sigvards [Kļava] mūs uzrunāja programmai "Imants un Ziedonis". Kad redzēju, kā Emīls to dara, kā viņš aranžē, kā viņš jūt ģitāru, kā viņš jūt mūziku, ļoti biju priecīgs, ka varējām viņu piesaistīt arī Liepājas koncertprogrammai. Un jau šobrīd redzu, cik Emīls meistarīgi to dara... Es pats šobrīd ne tuvu neesmu tik meistarīgs ar rakstīšanu orķestrim – cenšos vienkārši ieraudzīt, kā ģitāra varētu dzīvot kopā ar orķestra mūziku. Ir viena lieta, par kuru mēs ar Emīlu daudz runājām: es savā mūzikā cenšos orķestri taisīt tik caurspīdīgu, lai ģitārai nav jācīnās pēc elpas. Emīls savukārt raksta bagātīgi. Un es viņam teicu - ja tu kaut kur vari atļaut ģitārai būt, tad ļauj. Tas ir tas ģeniālais, piemēram, Rodrigo "Aranhuesas koncertā" – tur Rodrigo māk gan masīvi parādīt varenu orķestra skaņu, gan arī visu laiku saglabāt intimitāti, ko sniedz ģitāras skanējums un ļauj orķestrim to atbalstīt, piepildīt, izkrāsot un bagātināt.

Vairāk – audioierakstā.

Atgādināsim, ka Kaspars Zemītis 50. jubileju ar īpašu koncertu Mūzikas namā "Daile" svinēja 14. februārī. Tam sekoja vēl daudzi citi jubilejas projekti. Savukārt "Klasikā" uz lielo jubilejas sarunu Kasparu jau 28. janvārī aicināja Liene Jakovļeva.