"Klasikā" tiekamies ar sitaminstrumentālistiem Guntaru Freibergu un Ernestu Mediņu,  jo 30. jūnijā mākslas centrā "Totaldobže" laikmetīgās mākslas un pasākumu sērijas "Laikmetīgās ceturtdienas" ietvaros notiks sitaminstrumentu ansambļa Perpetuum Ritmico koncerts.

Tajā tiks atskaņoti Nebojša Jovan Živković, Stīva Reiha, Arvo Perta, Uģa Prauliņa, Artura Maskata un Ernesta Mediņa skaņdarbi.

Perpetuum Ritmico ir profesionāls, pastāvīgi koncertējošs sitaminstrumentu ansamblis, kas aktīvi darbojas kopš 2014. gada. Tā sastāvā spēlē sitaminstrumentālisti Mikus Bāliņš, Elvijs Endelis, Guntars Freibergs un Ernests Mediņš. Ansamblis ir uzstājies teju visās Latvijas lielākajās koncertzālēs, kā arī koncertējis Lietuvā, Igaunijā un Vācijā. Savos priekšnesumos Perpetuum Ritmico izmanto dažādas mūzikas stilistikas iezīmes, sākot no tautas mūzikas un populārās mūzikas ietekmes, līdz pat izteiktam avangardam, tādējādi veidojot savdabīgu crossover izpildījuma stilu.

 

Orests Silabriedis: Kurš kuru atrada - Kaspars Lielgalvis no "Totaldobže", vai arī jūs Kasparu? 

Ernests Mediņš: Vispār bija tā, ka pirms kāda laba laika mūs uzrunāja Gints Ozoliņš. Tas bija pandēmijas starpposmā, un tad kaut kā viss noplaka. Tagad jau mēs bez Ginta Ozoliņa dalības esam sakomunicējuši. Nemāku teikt, kāda loma viņam tajā visā bija, bet Gints bija mūsu pirmais pirmais avots, no kura tikām pie šī koncerta.

Kāda ir "Perpetuum ritmico" attieksme pret tādām alternatīvām vietām kā pamestas rūpnīcas, ostas, zemūdens grotas?

Guntars Freibergs: Tas jau gandrīz ir tas, ko mēs tieši darām! Pastāsti, Ernest!

Ernests Mediņš: Uzreiz atmiņā, ka viena no fotosesijām mums bija Daugavgrīvas cietoksnī. Fotografējāmies tajā garajā tunelī, mums bija līdzi arī daži instrumenti, un mēs tur bišķiņ arī patrokšņojām. Tādas alternatīvās koncertvietas vispār ir baigi labā lieta. Tas fons arī iedod savu [noskaņu].

Kas būs 30. jūnija koncertprogrammā? Jums bija pilnīgi brīva izvēle?

Guntars Freibergs: Nu, tur arī bija sarežģīti. Kad Gints Ozoliņš to visu aizsāka, bija kaut kādi programmas uzstādījumi, bet otrajā piegājienā vairs uzstādījumu nebija, un mums tika dota pilnīga vaļa. Programmā skanēs mūsu noslīpētākie dārgakmeņi - Stīva Reiha "Drumming", Uģa Prauliņa darbs, būs arī Ernesta Mediņa, mūsu lieliskā maestro, darbs "Hispanico", kuru savulaik esam uzveduši kopā ar flamenko dejotājām, bet kas lieliski skan arī bez viņām.

Ernests Mediņš: Un vēl Artura Maskata "Tango", kuru esam pilnībā pārlikuši mūsu ansamblim visā garumā! Pirmatskaņojām to spāņu mūzikas koncertprogrammā. Ilona Breģe to pārlikusi arī pūtēju orķestrim - kad piedalījos šajā koncertā, sapratu, ka noteikti šo latviešu tango var pārlikt sitaminstrumentiem. Tā bija varbūt pārdroša uzņemšanās...

Guntars Freibergs: Bet ļoti veiksmīga, jo Arturs Maskats to pirmatskaņojumā noklausījās un akceptēja, ka tā var. 

Kurš no jums tēlo akordeonu? 

Guntars Freibergs: Katrs no mums, uz maiņām. Vairāk tur ir vibrofons, zvani. 

Izklausās diezgan kārdinoši. Daudz to esat spēlējuši?

Guntars Freibergs: Šur un tur. Reizes desmit varētu būt. 

Ernests Mdiņš: Tas ir tiešām sarežģīts darbs, un vienmēr to izmēģinām, pirms atskaņojam. Visu laiku jāuztur formā. 

Guntars Freibergs: Protams, nevajag sagaidīt tieši to pašu skanējumu, kas ir ar orķestri, bet domāju, ka skan tiešām labi.

Vai drīkstam mazliet parunāt par lietām, kas ir arī ārpus šī koncerta? Piemēram, kāda ir jūsu attieksme pret karstumu ārā?

Guntars Freibergs: Nu, lieliska! Jāizbauda tās divas karstās nedēļas Latvijā, jo vairs tik karsts droši vien nebūs. 

Ernests Mediņš: Es arī pilnīgi piekrītu, jo vienmēr ir tā - tad par karstu, tad par aukstu. Nevar izpatikt tam latvietim - man tā šķiet. (smejas) Tas nekas, ka trīsreiz dienā jāmaina drēbes, bet jābauda tā vasariņa.

Guntars Freibergs: No manas puses nianse: esmu par, ja tās ir tikai divas nedēļas. Ja vairāk, tad neesmu par. 

Ieskatoties ārzemju ziņu jaunumos, lasu par nemīlētajiem un nesaprastajiem mūzikas skolotājiem. Jūs abi joprojām esat pedagoģijā iesaistīti. Jūs varētu noraksturot savu pedagoģisko labsajūtu vai nelabsajūtu šajā dzīves posmā?

Guntars Freibergs: Es jūtos ļoti labi. (..) Pirmkārt mani mīl ģimene mājās, bet domāju, ka tāpat mani mīl arī skolā - vadība un skolnieki.

Jūties par kaut ko neapmierināts? 

Guntars Freibergs: Ar karu. Globālie procesi, protams, ietekmē arī paša dzīvi. (..) 

Ernest, un kā ar tevi un tavu pedagoģisko sajūtu?

Ernests Mediņš: Kā lai pasaka... Līdzīgi kā Guntaram - galvenais jau ir būt tādam pedagogam, lai audzēkņi tevi no vienas puses uztver kā draugu, kuru viņš negribētu pievilt, teiksim tā. Atceros savu skolotāju Larisu Puzuli - viņa vienmēr bija tik draudzīga, ka man bija kauns neiemācīties uzdoto. Tā ir draudzība! Un tad, ja neesi kaut ko iemācījies un skolotājs ir vīlies, tev pašam ir tāda vilšanās sajūta... Nevis - ai, nu, nekas, vienalga. Protams, jābūt draugam līdz kaut kādai robežai, nepārkāpjot to karsto līniju, kad tevi jau sāk neuztver nopietni. Bet ja es jūtu šo draudzības saikni, darbs un atmosfēra klasē vai koncertā ir enerģijas apmaiņa. 

Vai "Perpetuum ritmico" vasarā angažēts uz vēl kādiem pasākumiem?

Ernests Mediņš: Būs koncerts Rīgas Domā kopā ar Aigaru Reini 30. jūlijā, septiņos vakarā. Ērģeļmūzikas festivāla ietvaros tas būs tiešām liels koncerts, kurā uzbursim varbūt baznīcai nepiemērotāku atmosfēru. Tie paši tango tur parādīsies, būs noskaņu mūzika, būs ļoti ritmiska mūzika, būs arī divi pirmatskaņojumi - man pašam top jaunarbs, kas paredzēts tieši šim pasākumam. Principā jau gandrīz pabeigts: jāsaliek tikai dinamiskās zīmes. Ļoti virtuozi rakstīts ērģelēm, kas metīsies kopā ar virtuozo sitaminstrumentu skanējumu. (..) Otra pirMatskaņojuma autore ir Renāte Stivriņa. 

Vairāk - ierakstā.