27. novembrī plkst. 20.30 Rīgas Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā pirmizrādi piedzīvos Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Operstudijas "Figaro" iestudējums – Eižena d’Albēra muzikālā traģēdija vienā cēlienā "Kains". Par to plašāk stāsta JVLMA Operdziedāšanas klases vadītājs, Operstudijas "Figaro" mākslinieciskais vadītājs un JVLMA simfoniskā orķestra diriģēšanas docētājs Viesturs Gailis, kā arī titullomas atveidotājs Artis Muižnieks, kurus uz sarunu aicinājusi jaunā muzikoloģe, JVLMA 4. kursa studente Marta Liepiņa.

Sarunā ar studijas viesiem – par to, ka operas partitūra Viestura Gaiļa redzeslokā bijusi vairāk nekā divas desmitgades, bet īstais iestudēšanas laiks pienācis vien tagad, par d`Albēra saistību ar Rīgu un to, ka līdz šim radošajai grupai nav izdevies atrast nevienu "Kaina" ierakstu... Visbeidzot – arī par muzikālās valodas paralēlēm ar Vāgneru un Humperdinku.

Eižens d’Albērs (1864, Glāzgova - 1864, Rīga) operu "Kains" komponēja 1900. gadā. Tā pirmizrādīta tā paša gada 17. februārī Berlīnes Karaliskajā operā (šodien - saucas Berlīnes Valsts opera Unter der Linden).

Operas librets veidots kā Vecās Derības 1. Mozus grāmatas 4. nodaļā aprakstītā Kaina grēka, nogalinot savu brāli Ābelu, mākslinieciska fantāzija, un šodien ir aktuāls no visiem aspektiem.

Ja iepriekšējā Operstudijas "Figaro" iestudējumā – Žana Krasa operā "Polifēms" – caur sengrieķu mītu tika runāts par traģiskajām sekām, ko cilvēkam, viņa dzīvei un mīlestībai nodara kara šausmas, šajā operā tiek runāts par šodien visaktuālāko – ticību un neticību, mīlestību un nodevību, dzīvību un nāvi. Tiek runāts par to, cik viltīgi un gudri, ar glaimiem un sagrozītām patiesībām ļaunums iekļūst mūsos. Tikai nedaudz sašķiebjot mūsu domas, tas it kā pašiem ļauj nonākt pie atziņas, ka nonāvēt nozīmē atbrīvot, nonāvēt nozīmē darīt labu un dot mieru. Un tad cilvēks, noliedzis sevī Dievu, kļūst par nomaldījušos zvēru. Un brālis nogalina brāli…

Te ir vieta gan asociācijām par Krievijas iebrukumu Ukrainā, kur ļaunums savā starpā liek karot divām tik tuvām tautām, gan par globālām norisēm, kur redzam tik daudz naida un negāciju. 

Bet opera ir arī par to, ka vara, kas vedina uz ļauno, lai kā tā gribētu sevi uzskatīt par pasaules valdnieci, stāv zemāk par to Avotu, kurš ir Lielais Taisnīgums, Lielā Gaisma, un ko saucam par Dievu. Un Dievs, sevī ietverot visu pasauli un tās esamību, beigās vienmēr uzvar.