"Klasikā" tiekamies ar dziedātāju Mariju Valmieru un taustiņinstrumentālistu Tomu Mikālu, jo 23. jūlijā pulksten 20 kultūrtelpā "M/Darbnīca" skanēs veltījums vienai no spilgtākajām 21. gadsimta mūzikas personībām: pirmo reizi Latvijā Eimijas Vainhausas (1983-2011) leģendārā mūzika atdzīvosies uz skatuves desmit izcilu Latvijas mūziķu izpildījumā. Marija Valmiera kopā ar pieredzējušiem Latvijas mūziķiem izpildīs viņas leģendārākās dziesmas. Nejaušas sakritības dēļ koncerts notiks Eimijas nāves dienā – talantīgā dziedātāja no dzīves šķīrās tieši 23. jūlijā.
Koncertā līdz ar Mariju un Tomu piedalīsies arī koncerta mākslinieciskais vadītājs, ģitārists un komponists Matīss Čudars, Monta Kurme (bekvokāls), Māra Vidiņa (bekvokāls), Artūrs Strautmanis (sitaminstrumenti), Toms Valmiers (bass), Toms Rudzinskis (altsaksofons), Reinis Puriņš (trompete) un Kristaps Lubovs (tenorsaksofons).
"Eimija Vainhausa vienmēr man šķitusi ļoti, ļoti iedvesmojoša savā vokālajā skanējumā, kas bija ļoti atšķirīgs no citu dziedātāju snieguma, kā arī ārkārtīgi svarīgi ir tas, ka es pati nāku daļēji no džeza pasaules – tāpat arī Toms Mikāls," atklāj Marija Valmiera..
"Eimija spēja paņemt mūziku no piecdesmitajiem un sešdesmitajiem gadiem un ietērpt to tā, lai viņas laikabiedri spētu to uztvert un tā atkal kļūtu par populāru mūziku – tādu, kāda tā bija piecdesmitajos, sešdesmitajos gados.
Tas veido tādu kā tiltu starp divām pasaulēm – starp mūsdienu jaunieti un viņa vecākiem. Eimija spēja senāku gadu mūziku pielāgot mūsdienām. (..) No pagātnes viņa iespaidojās ne tikai muzikāli, bet arī vizuāli. Tāds rokabili stils – viņai patika siet lentītes ap galvu, uzkasīt matus, veidojot augstas frizūras, lai gan apģērba ziņā viņa ietekmējās arī no divtūkstošajiem gadiem. Arī man šis stils ir tuvs un mīļš."
Vaicāts, vai Eimija bija dziedātāja, kurā varētu iemīlēties, Toms Mikāls prāto: "Protams, un ne viens vien to arī izdarīja, bet, kā jau mēs zinām, viņas dzīvesstāsts ir traģisks. Kad mācījos Holandē, konservatorijā bija džeza nodaļa un tur bija Ņujorkas programma: sabrauca cilvēki no visām pasaules malām, un man bija tas gods mācīties kopā ar Eimijas pēdējo basistu – franču izcelsmes mūziķi. (..)Viņš stāstīja, kā bija koncertēt kopā ar Eimiju.
Bijuši koncerti, kuros viņa atver muti un vienkārši ir paradīze – tu pat vairs nespēlē savu instrumentu, tas pats spēlē, un viss notiek neticamā līmenī. Un bijuši koncerti, kuros viņa nespēj nostāvēt: turas pie mikrofona un pilnīgi neko nevar nodziedāt.
Viņā valdīja mūžīga iekšējā cīņa, kas kaut kādā ziņā definēja arī skanējumu."
"Arī dziesmu tekstos izpaužas viņas skarbais dzīves ceļš un pieredze. Tāpēc bija mācīties šo mūziku. Man bija jānokļūst viņas sajūtās, un nav viegli tām ļauties," neslēpj Marija Valmiera.
Vai Eimija kādos dzīves mirkļos varēja un mācēja būt laimīga? "Es domāju, ka jā," prāto Mikāls. "Man gribētos domāt, ka bija brīži, kur viss saslēdzās. Kā jau māksliniekiem, viņai bija jūtīgāka uztvere pret apkārt notiekošo – līdz ar to vairāk tiek uztvertas negatīvās lietas un netaisnība, kas valda pasaulē. Un tas viss tiek laists caur sevi. No tā rodas skaista māksla, bet tas paņem kādu daļu no tevis. Jutekliskums, kas tiek maskēts ar skarbumu. Disonanse, no kuras izriet traģiskais."
Atbildot uz jautājumu, vai Eimija Vainhausa ir tas cilvēks, ko gribētu satikt un parunāties, Marija Valmiera atbild apstiprinoši: "Ja vien tas būtu iespējams, ļoti gribētu iepazīt viņas personību, jo aiz skarbuma patiesībā slēpās sirsnīgs un mīļš cilvēks. No otras puses –
no viņas var mācīties drosmi pastāvēt par sevi, savām idejām, tās attīstīt un novest līdz galam to, ko neviens cits nedara. Var smelties iedvesmu no uzdrošināšanās."
Eimija Vainhausa nodzīvoja īsu mūžu – vien 27 gadus. Vai viņa izdarīja to, ko viņai bija lemts izdarīt, vai arī daudz vēl palika nepateikts? Toms Mikāls uzskata, ka tas ir sarežģīts jautājums. "Esmu daudz par to domājis. Bijuši apbrīnojami mākslinieki, kas izdarījuši to, kas viņiem jāizdara, un tad vienkārši aizgājuši. (..) Par šīm lietām nevar runāt, neapzinoties kādu augstāku spēku vai lietu kārtību. Gribas atbildēt – jā, viņa izdarīja visu, kas bija jādara, un devās tālāk."
"Piekrītu Tomam," saka Marija Valmiera.
"Viņa izdarīja to, ko viņai vajadzēja izdarīt, un viņa paveica daudz. Pat vairāk, nekā iespējams."
Vienmēr būs aktuāls mūžīgais jautājums: ja gribi uz skatuves līdz galam atkailināties, vai sevi noteikti jānoved līdz bezdibenim vai tomēr nē… "Pazīstu kolēģus un arī no savas pieredzes varu teikt: kad iekulies nepatikšanās, rodas vislabākās dziesmas un tu spēlē labāk nekā jebkad, jo tev ir jātiek prom no tā, ko esi savārījis, un vieta, kur vari paslēpties, ir mūzika," prāto Toms Mikāls. "Esmu novērojis, ka māksliniekiem tas notiek neapzinātā līmenī – viņi speciāli tā kā sabojā attiecības un pēc tam rodas kaut kas muzikāli skaists... Protams, ir arī cilvēki, kuri dara citādi, bet kopumā tā ir interesanta izpausme, kurai nav sakara ar konkrētu raksturu. Kad tev viss ir kārtībā, ļoti līdzsvaroti un labi, es neteiktu, ka tā ir radošākā sajūta… Bieži vien, kad noticis kāds sāpīgs pārdzīvojums, rodas ļoti spēcīgas lietas."
Marija Valmiera papildina kolēģa teikto: "Jebkura dziesma ir kādu sajūtu izpausme. Bet vai nepieciešams novest sevi līdz bezdibenim? Bezdibenis, aizliegto vielu lietošana – tā ir bēgšana no jušanas. Citādāk ķermenis nespēj tikt galā.
Atbildot īsi uz šo jautājumu – nē, sevi nav jānoved līdz bezdibenim, bet sev ir jāļauj just, lai varētu radīt."
Taujāta, vai dziedot Eimijas dziesmas mēģina arī iemiesoties pašā Eimijā, vai drīzāk tas ir skats no malas un viss tiek darīts tā, lai godinātu Eimiju, dziedātāja teic, ka otrais variants esot pareizais: "Cieņpilni izturos pret Eimijas mūziku un godinu viņu ar savām interpretācijām."
Koncerta mākslinieciskais vadītājs ir ģitārists Matīss Čudars. Viņš ir tā ass, ap kuru visi pulcējas.
"Matīsu uzskatu par mūziķa etalonu, uz ko gribu tiekties," neslēpj Toms Mikāls.
"Pazīstu viņu jau no mūzikas vidusskolas laikiem, kad braucu uz džeza nometnēm. Esam kļuvuši par labiem draugiem, viņš vienmēr ir ļoti mani iedvesmojis gan ar to, kā viņš pieiet mūzikai, gan ar savu muzikalitāti, izpratni un ļoti plašu redzējumu. Matīss ir spējīgs augstvērtīgi darboties daudzos un dažādos žanros. Es viņu bezgalīgi cienu un esmu ļoti pagodināts un priecīgs, ka ir iespēja kopā ar viņu sadarboties."
Matīsu un pārējos mūziķus uz sadarbību šajā projektā uzrunājusi Marija Valmiera. "Esmu ārkārtīgi pateicīga un sajūsmināta par iespēju šo programmu izpildīt tieši ar šiem mūziķiem. (..) Man mazliet patīk jokot, ka uz vienu dienu būšu Marija Vainhausa, jo dienu iepriekš, 22. jūlijā, ir mana vārdadiena, un jau nākamajā dienā ir Eimijas piemiņas koncerts, kas nejaušas sakritības dēļ notiek viņas nāves dienā."
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X