20. septembrī Rīgas Latviešu biedrības namā uz savas 70. jubilejas autorkoncertu aicina klarnetists un komponists Alvils Altmanis.

Koncerta programmā būs pirmatskaņojums "Koncertskaņdarbam" flautai un klavierēm (Dita Krenberga un Agnese Egliņa), Hommage a Bach klarnetei solo (Guntis Kuzma), Sonata quasi stilizatta obojai un klavierēm (Pēteris Endzelis un Agnese Egliņa), "Trīs iespējamas noskaņas" mecosoprānam, klarnetei un klavierēm (Laura Grecka, Edmunds Altmanis un Mārtiņš Zilberts), "Serenāde Fransuāzai" flautai, akordeonam un divām koklēm (Andis Klučnieks, Artūrs Noviks, Anda Eglīte un Ieva Mežgaile), kā arī Divertisments flautai, klarnetei, čellam un klavierēm (Dita Krenberga, Mārtiņš Circenis, Diana Ozoliņa un Agnese Egliņa).

Anna Veismane: Vai tas bija tavs mērķis un ideja - šajā koncertā parādīt dažādos laika posmos sacerētu mūziku?

Alvils Altmanis: Mērķis ir parādīt, ko esmu pa šiem gadiem sarakstījis, un esmu ļoti priecīgs par to, ka, uzrunājot visu šo mūsu vadošo mūziķu plejādi, nebija neviena, kas atteiktos piedalīties šajā koncertā! Domāju, ka gadiem nav nekādas nozīmes, jo tikpat labi sonāti obojai varēju sarakstīt tagad, bet jaundarbu flautai - senāk, jo droši vien kāds padomās - o, paskaties, tolaik viņš darbojās atonāli, bet tagad pēkšņi parādās tonāla mūzika...

Daudzi no šiem darbiem nekad nav ieskaņoti. Vai arī tas bija motīvs, kāpēc izvēlējies tieši šos darbus?

Jā, ar "Klasiku" tā arī runājām, ka tas būtu ļoti labi, ja šajā koncertā tiktu iekļauti darbi, kas nav ieskaņoti radio un savā veidā ir jaundarbi. Faktiski lielākā daļa būs darbi, kas skanēs tikai otro vai trešo reizi un tos nav palaimējies ierakstīt radio. Jaundarbs ir tikai svīta flautai. Bet, manuprāt, arī agrāk rakstītie darbi ir pietiekoši mūsdienīgi.

Tu saki, ka neviens no mūziķiem nav atteicis - domāju, ka tas ir likumsakarīgi, jo tavu mūziku Latvijā spēlē gana daudz izcilu mūziķu. Toskait Guntis Kuzma vairākkārt atskaņojis savu mūziku, un esi viņam veltījis skaņdarbu. Vai arī Hommage a Bach veltīts tieši viņam?

Šajā gadījumā skaņdarbs ir veltījums klarnetei kā instrumentam - tas ir diezgan sarežģīts darbs, kas bieži tiek atskaņots konkursos kā obligātais skaņdarbs. Guntim pateicībā par to, ka viņš daudzus manus darbus ir atskaņojis un arī diriģējis, esmu sacerējis kvintetu klarnetei un stīgu kvartetam. Bet ir arī daudzi citi veltījumi - Edmundam, piemēram, ir veltīts Concertino, bet cienījamajam kompozīcijas profesoram Romualdam Kalsonam - Obojas sonāte, jo tieši viņš savulaik bija "vainīgs" pie tā, ka man nācās rakstīt šo sonāti studiju laikā... Oriģinālversijā tā ir Sonāte obojai un čembalo, kas pārlikta klavierēm - lai tā būtu pieejamāka atskaņošanai.

Tu runā par pieejamību - lai tava mūzika skanētu ne tikai ļoti augsti profesionālā vidē, bet arī skolās, akadēmijā, vidusskolās, jo pats esi praktiķis, kurš ilgus gadus lieliski spēlējis klarneti. Tev tas ir būtiski, lai tavu mūziku var sākt spēlēt jau bērnībā?

Kaut pirmajā klasē! Patiesi, ilgus gadus pats esmu bijis profesionāls izpildītājs - vēl tagad man ir tā laime uzvilkt baltu kreklu un kāpt uz skatuves. Arī tas nāk no profesora Kalsona, jo viens no viņa ieteikumiem bija - vienmēr padomāt par izpildītāju: ja izpildītājam būs ērti, labi un interesanti, tiks arī klausītājam!

Vairāk un plašāk - ierakstā.