"Cenšos sev noteikt laiku, kad mācos partitūras, kad intensīvi strādāju, komunicēju, veidoju programmas. Un tad – pilnīgi pārslēdzos un vairs par to nedomāju. Kādā brīdī sev jāpasaka: "Šodien pietiek! Jāpaņem pārtraukums! Jo rīt viss šķitīs mazliet citādāk." Pretējā gadījumā produktivitāte zūd," intervijā Ievai Zeidmanei atzīst igauņu maestro MIHAILS GERTSS (MIHHAIL GERTS).

9. novembra vakarā pulksten 19 Lielajā ģildē viņš stāsies pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults koncertā "Simfoniskais hits ar Goran Gora", kas šoreiz pievērsīsies operģēnijam Rihardam Vāgneram: skanēs viņa operu uvertīras un simfoniskie fragmenti no operām "Nirnbergas meistardziedoņi", "Tristans un Izolde" un "Tanheizers". 

Ieva Zeidmane:  Kādas ir Jūsu attiecības ar Riharda Vāgnera mūziku? Šoreiz programmā būs simfoniskās lappuses no operām, un tomēr tā būs operas pasaule.

Mihaels Gertss: Jā.

Opera man kā diriģentam bija sākuma punkts, strādāju operā 10 gadus vispirms Igaunijā, tad Vācijā, Hāgenā. Esmu diriģējis vairākas Vāgnera operas, manuprāt, tā ir ļoti kaislīga mūzika, un tas jūtams arī uvertīrās.

Mūzika ir kontrastiem bagāta, skaista, par laimi, šoreiz nebūs operu bezgalgarās hronometrāžas, būsim formā lakoniski.

Vai šīs simfoniskās lappuses kaut kā mainās, ja tiek izņemtas no operas konteksta?

Domāju, ka jā. Pirmkārt,

mēģinājumu procesā mēs tām varam pievērsties daudz pamatīgāk, nekā tas būtu operas mēģinājumā. Spilgtākas kļūst detaļas un mūzika iegūst lielāku brīvību. Tāpēc, koncertorķestra spēlēta, šī mūzika skan citādāk, nekā operas ietvaros.

Man Vāgnera mūzika patīk, bet es saprotu arī cilvēkus, kam nepatīk, kurus biedē operu apjoms, dimensijas un komponista spēcīgais ego. Bet, kā jau tas mēdz būt, ir kādas lappuses, kas uzrunā un aizkustina, un ir tādas, kas atstāj vienaldzīgu.

Bet arī diriģentam, šķiet, vajadzīgs spēcīgs ego, lai vadītu orķestri. Vai reizēm ar šo mūziku neveidojas sadursmes?

Jā, jūs pareizi sakāt – mēdz būt konflikti. Tas ir tāds savāds sajaukums, kas diriģentam nepieciešams: no vienas puses vajadzīgs stingrs mugurkauls un spēja pārliecināt citus – tas noteikti ir saistīts ar ego. Bet no otras puses – ir vajadzīga cilvēcība, nedrīksti sevi uztvert pārāk nopietni, neizcelt sevi par daudz. Jo svarīgākais jau neesi tu, svarīgākā ir mūzika, process un cilvēki, kas spēlē, kā arī tie, kas klausās. Tas ir tāds ambivalents īpašību sajaukums.

Jau minējāt, ka desmit gadus bijāt diriģents operā. Bet jūsu saikne ar operu radusies jau bērnībā, ģimenē, esat burtiski uzaudzis operas vidē.

Tiesa, bērnībā es daudz laika pavadīju operā.

Gluži neapzināti, protams, uzsūcu to operas atmosfēru. Bet nebiju no tiem bērniem, ko ļoti interesēja uz skatuves notiekošais. Man patika skraidīt pa gaiteņiem un brīžiem darīt to, kas nebija atļauts. Bet, protams, es vēroju notiekošo, vēroju diriģentus, un tas uz mani atstāja iespaidu.

Operā jūtos kā mājās, es to saprotu, es izjūtu atmosfēru.

Vērojāt tieši diriģentus nevis dziedātājus uz skatuves?

Jā, mana uzmanība bija pievērsta galvenokārt diriģentiem. Arī dziedātājus, protams, redzēju, bet

skaidri atceros, ka man jau tolaik, diriģentus vērojot bija sajūta – es arī varētu diriģēt.

Tātad ceturtdien koncertā Rīgā skanēs Riharda Vāgnera mūzika, bet dienu vēlāk jūs ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri būsiet Tartu, tur līdzās Vāgneram vēl Brāmss un Pēteris Vasks un tas būs Vanemuines koncertzāles 25 gadu jubilejas koncerts. Kādas jūtas jūs saista ar šo koncertzāli?

Man tas būs ļoti īpašs notikums, jo esmu dzimis Tartu, tur dzīvoju līdz 13 gadu vecumam, kad mēs ar ģimeni pārcēlāmies uz Tallinu.

Atceros – kad koncertzāle tika atklāta, biju zālē klausītāju rindās. Šķiet, tolaik biju kādā septītajā klasē, iespējams, pēdējo gadu dzīvoju Tartu. Protams, tā ir īpaša sajūta, šobrīd atgriezties šajā zālē kopā ar brīnišķīgu orķestri un piedāvāt tik lielisku programmu – tā ir sirdi sildoša sajūta un domājot par koncertu, jūtu dziļu prieku.

Zāles atklāšanas koncertu joprojām atceraties?

Jā, es atceros klavieres, jo tobrīd pats mācījos spēlēt klavieres. Un zālei bija nopirkts jauns Steinway intstruments, tas tika svinīgi ieskandināts. Orķestris spēlēja koncerta otrajā daļā – tas mani tik ļoti neinteresēja. Bet Tartu tagad ir, varētu teikt, manu aktivitāšu centrs, jo pirms trijiem gadiem kļuvu par Tubina festivāla māksliniecisko vadītāju, festivāls katru gadu notiek Tartu un ir veltīts igauņu komponistam Eduardam Tubinam – vienam no 20.gs. lieliskākajiem simfoniķiem. Lai gan Tartu nepavadu daudz laika, par šo pilsētu domāju daudz, teju vai katru dienu.

Dažreiz distancēšanās un skats no malas palīdz skaidrāk apjaust pilsētas tēlu – Tartu krietni atšķiras no Tallinas.

Tā ir! Tikai tāpēc, ka esmu projām no Tartu, jau daudzus gadus projām no Igaunijas, varu pilnībā novērtēt Eduarda Tubina mūzikas vērienu.

Ja būtu palicis Igaunijā un igauņu mūzika būtu mana ikdiena, iespējams, es nejustu tik spēcīgu motivāciju veidot šādu festivālu un pievērsties šādai tēmai.

Koncertā Tartu līdzās Vāgneram būs arī Johannesa Brāmsa Vijolkoncerts.

Šis, protams, ir viens no centrālajiem opusiem un ar nepacietību gaidu atskaņojumu ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertmeistaru Georgu Sarkisjanu. Turklāt koncertu atklāsim ar Pētera Vaska Musica Serena – tas man būs ļoti īpašs notikums, jo tas ir viens no skaistākajiem darbiem, kāds jebkad rakstīts. Formas ziņā lakonisks, bet ietver sevī visu – skaistumu, sāpes, un ļoti iederas šodienas pasaulē.

Pēc tam Tallinā 23. novembrī – pilnīgi cita mūzikas pasaule – Baha orķestra svītas.

Tā ir un vienlaikus arī nav cita pasaule. Jo jau daudzus gadus man bijis sapnis pievērsties šai baroka mūzikai. Mūsdienās daudzi uzskata, ka baroks domāts tiem, kas šajā mūzikā specializējušies. Bet, tā kā es regulāri darbojos ar ģenerālbasu, šo mācību arī pasniedzu Berlīnē, esmu nonācis pie gluži loģiska secinājuma, ka ģenerālbass caurstrāvo itin visu mūzikas vēsturi – gan tonālo, gan arī pat atonālo mūziku. Un savā ziņā Baha orķestra svītām ar Vāgnera "Nirnbergas meistardziedoņu" ievadu ir daudz kopīga. Ir tāda pati kontrapunkta attīstība un faktūra, kas mani ārkārtīgi interesē. Atšķirība, protams, tāda, ka

Tallinā es pats spēlēšu čembalo, tādējādi arī vadot orķestri. Diriģentam tas ir labs uzdevums, jo liek fokusēties nevis uz melodiju, bet gan uz kontrapunktu, basu un harmonisko struktūru. Ko līdzīgu nesen darīju ar Tēlemaņa mūziku Odenzē, Dānijā.

Tā bija laba pieredze, bet Bahs, protams, ir sarežģītāks, kontrapunkta attīstības ziņā intensīvāks, šo atskaņojumu ļoti gaidu. Un man ir sajūta, ka Mālers, Brukners vai Vāgners, noteikti Brāmss – viņi visi nāk no šīs ģenerālbasa skolas, viņi visi domā šajās kategorijās, Ne tikai par melodijām, krāsām, raksturiem un motīviem, bet par balsvedību. Tāpēc esmu priecīgs, ka šogad varu piepildīt savu sapni , kas man bijis jau daudzus gadus – proti, atskaņot Baha svītas.

Vadīt orķestri, sēžot pie čembalo – tā jums ir jauna pieredze?

Jā, tā ir. Esmu pianists, bet čembalo, protams, ir atšķirīgs instruments. Diriģentam tas ir labs vingrinājums, jo čembalo jāspēlē viegli.  Nav jēgas piesitienu forsēt, no tā skaņa skaļāka nekļūs.

Ja gribi, lai skan skaļāk, jāspēlē vairāk nošu. Ja gribi klusāk – mazāk nošu.

Protams, vari pamainīt reģistrus. Bet šādi spēlējot tiek atmests liekais, to es sajutu, spēlējot Tēlemani. Tu spēlē un vari mazliet distancēties no melodiskajām pasāžām, ko spēlē vijoles. Un vari turēt rāmjos struktūru, spēlējot tikai nepieciešamās harmoniskās progresijas, kas patiesībā ir kompozīcijas pamats.

Bet ja kā diriģents vēlaties panākt, lai orķestris skan skaļāk, ir vajadzīgi plašāki žesti.

Jā, tāpēc šis ir vēl viens veids kā sevi izpaust. Kad nesēžu pie instrumenta, protams, fiziskajiem žestiem un izteiksmei ir liela nozīme. Savukārt, kad spēlēju Bahu, man ir tikai divas rokas, lai gan dažbrīd, kad orķestrim tas vairāk nepieciešams, varu savu spēlējamo partiju reducēt, spēlēt tikai ar vienu roku, bet ar otru pievērsties orķestrim, lai vadītu frāzējumu vai kādas posmu maiņas. Taču šī patiesība ir kamermūzika, turklāt lieliski uzrakstīta, tāpēc daudz ko varam izstrādāt jau mēģinājumu procesā. Un diriģenta funkcija, orķestra iekustināšana man pēc tam nemaz nav tik daudz jāpilda. Šis ir aspekts, ko varu mācīties, pārnesot arī uz citu repertuāru. Bieži vien mana ietekme uz orķestri ir mazāka nekā es pats domāju. Un mazāk – ir vairāk. Tādi ir tie vingrinājumi, ko Bahs un baroka mūzika mums sniedz, lai varam šīs mācības izmantot arī citā repertuārā.

Mūziķi nereti saka, ka viņu mīļākais repertuārs ir tas, ko tobrīd atskaņo. Un tomēr – vai jums ir mūzika, kurā jūtaties vislabāk?

Jā, ir. Jau pieminēju Tubina festivālu – tas tapis, pateicoties manai mīlestībai pret Tubina simfonijām. Viņam ir 10 simfonijas, Vienpadsmitā – nepabeigta. Tajās saskatu Mālera, Sibēliusa, daļēji varbūt arī Bartoka simfonisko tradīciju attīstību. Šī mūzika mani dziļi uzrunā, apbrīnoju, cik meistarīgi Tubins attīsta ideju, kas var būt arī pavisam vienkāršs motīvs, bet tas intensīvi caurvij visu simfoniju, līdzīgi kā Bēthovenam.

Tubina dzīve un mūzika mani ārkārtīgi uzrunā un, šķiet, pirmoreiz dzīve varu teikt, ka man IR mīļākais komponists – manu aktivitāšu centrs.

Nav runa tikai par to, ka man viņa mūzika patiktu vairāk, nekā citu komponistu rakstītais. Es arī strādāju ar viņa mūziku daudz vairāk nekā ar citiem. Strādāju ar viņa kamermūziku un simfonijām un dziesmām katru dienu. Lasu viņa vēstules,  dažādus materiālus- tas viss šobrīd ir manu interešu centrā. Visi pārējie komponisti, ar kuriem saskaros kā diriģents, ir tam pakārtoti. Man ir mīļākais komponists.

Bet Tubina mūzika pasaulē nemaz neskan bieži.

Neskan gan. Viņa mūzikas popularizēšana ir viens no maniem mērķiem. Jo uzskatu, ka viņa mūzika ir sasniedzama, ja vien tev ir pareizie līdzekļi. Pat man, ja pievēršos Tubina simfonijai pirmoreiz, ir izaicinājums.  Nevaru teikt, ka momentā uztveru visu, kas šajā mūzikā ielikts. Bet darba procesā, pamazām sāku izprast mūzikas raksturu, kā tā ir komponēta. Un Tartu festivāla laikā es arī klausītājiem piedāvāju nelielus simfoniju fragmentus PIRMS atskaņojam visu simfoniju kopumā, tādējādi varam atvērt durvis uz šo simfoniju pasauli. Un kad šīs durvis ir vaļā, ikvienam zālē vai uz skatuves esošajam rodas savs priekšstats, kāda ir šī mūzika, tajā ietvertās domas. Katrs var atrast savu saikni un tā uzreiz kļūst personiska. Mūzika ir visai melodiska, ritma ziņā intensīva, līdzīgi kā Stravinskis. Harmoniju ziņā – ļoti attīstīta –

Tubins nekad neraksta neko tāpat vien. Viņa harmonijas ir pārdomātās secībās, reizēm tonālas, reizēm – ne, bet vienmēr ir spēcīga virzības sajūta. Tā ir kā milzīgs, meistarīgi uzrakstīts romāns, ar spēcīgu intensitāti un spriedzes mazināšanos, savās simfonijās Tubins ir drāmas meistars.

Es tiešām vēlos dalīties šajā mūzikā, lai to dzird pēc iespējas vairāk klausītāju.

Mūzika jūsos dzīvo visu laiku vai ir arī kādi brīvbrīži?

Brīvbrīži ir un es apzināti cenšos noteikt limitu, jo, piemēram, kad strādāju ar Tubina mūziku, esmu pilnībā ar to pārņemts, tas ir nebeidzams process. Un viss, ko daru, ir kaut kā saistīts ar Tubinu. Bet tas nav labi!

Kādā brīdī sev jāpasaka: "Šodien pietiek! Jāpaņem pārtraukums! Jo rīt viss šķitīs mazliet citādāk."

Cenšos sev noteikt laiku, kad mācos partitūras, kad intensīvi strādāju, komunicēju, veidoju programmas. Un tad – pilnīgi pārslēdzos un vairs par to nedomāju. Pretējā gadījumā produktivitāte zūd.

Kas jums palīdz saglabāt balansu? Ir kādas aktivitātes?

Jā, ir! Man ļoti patīk mākslas vingrošana.

Patīk to skatīties vai pašam ar to nodarboties?

Es ar to nodarbojos un man ir sapnis kādreiz piedalīties kādās amatieru līgas sacensībās. Nu labi, tas varbūt tāds joks. Bet

ir ļoti grūti sākt ar mākslas vingrošanu nodarboties pieauguša cilvēka vecumā. Jo, līdzīgi kā ar mūzikas instrumenta spēli, ja sāc to apgūt bērnībā, viss notiek pašsaprotamāk. Tavs smaguma centrs atrodas tuvāk zemei, daudz ko izpildīt ir vieglāk.

Turpretī – pieaugušajam noturēt līdzsvaru, izpildīt vingrojumus, pārvaldīt ķermeni, būt fleksiblam ir daudz grūtāk.

Bet jūs sākāt ar mākslas vingrošanu nodarboties pieauguša cilvēka vecumā.

Jā, es sāku pirms pāris gadiem, man patīk to arī skatīties. Tā ir izpildītājmāksla, līdzīgi kā mūziķi uzstājas uz skatuves, arī vingrotāji cīnās ar savām šaubām, cenšas saglabāt līmeni, vingrojumus izpildīt precīzi. Tāpēc man šīs sports tik ļoti patīk. Un savā ziņā tas ir ļoti meditatīvi, jo svarīgi ir nevis nokļūt kaut kur ātrāk, bet kontrolēt kustību.  Ja zini pareizo tehniku, tas nav nemaz tik sarežģīti. Bet, lai IEMĀCĪTOS pareizo tehniku, ir daudz jāmācās un tas ir tiešām grūti.

Paldies jums par sarunai atvēlēto laiku – lai veiksmīgi koncerti jau rītvakar Rīgā, piektdien arī Tartu un tad vēl arī citviet. Lai izdodas!

Paldies! Bija prieks šeit viesoties.