28. oktobrī plkst. 19.00 Mazmežotnes muižā dziedātāja Aleksandra Špicberga un džeza ērģelnieks un pianists Atis Andersons aicina uz romantisku koncertu "Ja jūs mīlat mani" (If ye love Me). Tas būs kājūtu un domu ceļojums laikā, kur kopā savīsies senais un mūsdienīgais, pieredze un sapņi, klasika un džezs.

Bet jau šobrīd ar abiem māksliniekiem tiekamies "Klasikas" studijā un runājam gan par to, cik būtiski, veidojot programmas, saglabāt garīgo vertikālo līniju, gan arī to, ko džeza mūziķim dod iedziļināšanās baroka lielmeistaru skaņurakstos. Arī par divām dažādām Hamonda ērģeļu spēles tehnikām un prieka rašanu ikdienā.

Inga Saksone: Šķiet, ka tur, kur programmas kārto Aleksandra, vienmēr jārēķinās ar ekskursiem dažādos gadsimtos – gan tālākos, gan tuvākos, un arī šī jaunā programma vedina mūs ielūkoties gan baroka laikmetā, gan arī laikmetīgākā mūzikā. "Ja jūs mīlat mani, turiet manas pavēles, un es lūgšu Tēvu, un viņš dos citu aizstāvi…" Vai citā tulkojumā: "Ja jūs mīlat mani, izpildiet manus baušļus, un es lūgšu Tēvu, un viņš dos jums citu iepriecinātāju, lai tas paliktu pie jums mūžīgi." Tāds ir jūsu koncerta moto. Kāda būs programmas ievirze?

Aleksandra Špicberga: Vienmēr, kad veidojam programmas, vēlamies saglabāt garīgo vertikālo līniju, kas neļauj mums noiet no pareizā ceļa un aiziet kaut kur pa labi, pa kreisi.

Katrā repertuārā cenšamies saglabāt sasaisti ar garīgo ceļu. Tas ir galvenais – ka nemeklējam tikai dziesmas un mūziku, kas mums vienkārši patīk: katrai dziesmai ir vēstījums, jēga, nozīme.

Un šis citāts mums uzreiz iekrita ausīs. Tas ir Tomasa Tallisa skaņdarbs "If ye love My", un ar to arī mēs iesāksim programmu. Oriģinālvariantā tas ir kora a cappella korālis, bet mēs to krāsojam ar ērģelēm, paši liekam salikumus un jaunas krāsas, kā šo a cappella kora skaņdarbu parādīt citās skaņās.

Pieteikums vedina domāt, ka koncertā varētu skanēt tikai sakrālā mūzika, taču gluži tā tas nebūs, vai ne?

Aleksandra Špicberga: Jā, tā tas nebūs. Programma ir divās daļās: pirmajā vairāk skanēs baroka mūzika, bet otrajā daļā – 20. gadsimta kinofilmu un mūziklu pērles, taču arī šajās dziesmās ir cīņas, ir teksti par to, ka mēs ejam taisnu ceļu, ka mēs nesamierināmies tikai ar kaut ko mazu vai kaut ko uzspiestu, ka mēs tomēr vedam sevi, klausāmies citos, lūdzam un virzāmies uz priekšu. Katrā dziesmā ir maziņš stāsts. Būs gan Leonarda Bernsteina skaņdarbi, gan Maikla Legrāna un arī Džordža Gēršvina dziesma. Tā ka

būs arī romantiskas emocijas, jo mīlestība taču ir galvenais, kas mūsos mājo un ar ko mēs dzīvojam.

Un laikam, Ati, tas arī atbilst Hamonda ērģelēm, ka no vienas puses tās var būt baznīcas instruments, bet no otras puses ir ļoti iederīgas ne tikai džezā, bet pat kino mūzikā!

Atis Andersons: Absolūti! Un īstenībā tas arī ir tas interesantais – ka no baznīcas varam aiziet viscaur citiem gadsimtiem.

Man tas ir pats interesantākais – paplašināt savu redzējumu: pārsvarā spēlēju džeza mūziku, un šī programma mani mudina spert pirmos soļus klasiskās mūzikas virzienā, un tieši izmantojot Hamonda ērģeles! Tas ir tik interesanti – kā to visu tembrāli iekrāsot un spēlēt to, kur viss ir izrakstīts, atrast tajā visu šo skaistumu. Interesanti!

Programmā mums ir arī Bahs, kurš mani izsenis uzrunājis: man šķiet aizraujoši pētīt viņa harmonijas, to, kā viņš ved basu, kā izmanto sekvences. Esmu visā tajā iekšā, un man kā īstam harmonijas entuziastam tas ir aizraujoši – meklēt vēl papildus informāciju. Bahs ļoti daudz māca.

Vai meklējat arī atšķirīgus spēles paņēmienus? Hamonda ērģeles ir pietiekami elastīgas, lai varētu atskaņot gan baroku, gan džezu.

Atis Andersons: Tieši tā, tur jau tā lieta!

Turklāt arī pašam spēlētājam jācenšas būt elastīgam, un īstenībā pret to es arī atdūros... Tieši pēdējā laikā esmu sapratis, ka reāli ir divas dažādas spēles tehnikas, kā spēlējam Hamonda ērģeles.

Pirmkārt, pēc Džimija Smita 50. gadu stilistikas ir ne tikai raksturīgais tembrs, bet tas, kā izmantojamu kāju basu, jo ritmiskajā mūzikā Hamonda ērģelēm jāpilda nedaudz savādāka funkcija – mēs vienmēr esam basisti. Un tad visa kreisā ķermeņa puse principā ir bass. Bet šeit kaut kādā veidā manas iestrādnes koordinācijā ir jālauž – jo var spēlēt arī akordus un atsevišķi vēl ir pedālis. Tur ir diezgan daudz darba. Esmu aizrāvies…

Vairāk – audioierakstā.