Jērgs Vidmanis: "Sinfonietta Rīga" ir ļoti īpašs orķestris manā dzīvē...

"Klasikā" tiekamies ar Rīgas publikas nu jau sirsnīgi iemīlēto Jērgu Vidmani, kurš Latvijā atgriežas ar trīskāršu vērienu.

9. oktobra vakarā LU Lielajā aulā viņš atklāsies visā savā daudzpusībā – kā komponists, klarnetists un diriģents. Ornamentāli krāšņi veidotajā programmā – no Vīnes klasiskas līdz pat mūsdienām – arī Sinfonietta Rīga mūziķiem būs iespēja uzmirdzēt gan kā spilgtiem kamermūziķiem, gan just un muzicēt kā vienotam orķestra organismam. 

Vidmaņa kamermūzikas opusi spēj pārsteigt un valdzināt ar savu nerimtīgo enerģiju, teatrālo saspēles azartu un virtuozitāti. Līdztekus dzirkstoša prieka, cildenuma un gaiša majestātiskuma piesātinātajai Vīnes klasiķu Mocarta un Bēthovena mūzikai Šāndora Vereša agrīnā modernisma lappuses. Programmas noslēgumā – melanholiskā sapņotāja Roberta Šūmaņa "Uvertīra, skerco un fināls", ko pats meistars dēvēja par "sava veida simfoniju bez lēnās daļas".

"Klasika" piedāvās šī koncerta tiešraidi. 

Dāvis Eņģelis: Jērg, paldies, ka atvēlējāt laiku sarunai ar radio "Klasika". Drīz uz skatuves atkal satiksieties ar Sinfonietta Rīga. Kas ir pirmais, kas nāk prātā, domājot par šo koncertu?

Visupirms esmu ļoti priecīgs par atkalsastapšanos ar Sinfonietta Rīga, tas ir ļoti īpašs orķestris manā dzīvē, un es ļoti novērtēju mūsu cilvēciskās attiecības. Domāju, nebūs pārspīlēts, ja teikšu, ka esam nodibinājuši brīnišķīgu, māksliniecisku draudzību. Tieši to gaidu visvairāk.

Tātad skanēs simfoniskā mūzika, bet koncerta centrā būs kamermūzika no dažādiem gadsimtiem. Tā arī ir pamatdoma – dot iespēju šiem brīnišķīgajiem mūziķiem kamermuzicēt, kaut patiesībā, arī spēlējot orķestrī, mēs patiesībā spēlējam kamermūziku.

Vai sanāk, ka Mocarta Uvertīra ir visagrāk rakstītais darbs?

Jā, tas tiesa, bet Bēthovena Septets top īsi pēc tam, tas ir agrīns darbs. Tas ātri kļuva populārs, pat Bēthovens vienubrīd teica: man šis darbs vairs nepatīk. Jo pārāk populārs. 

Tas ir lielisks darbs, un no viņa agrīnajiem Bonnas gadiem man prātā ir skaņdarbi klarnetei un fagotam, kurus spēlēju bērnībā. Un septetā fagots un klarnete dažviet spēlē līdzīgas, ļoti vienkāršas frāzes, kas ir ļoti tuvas tautas mūzikai. Interesanti arī, palūkojoties plašāk mūzikas vēsturē, cik skaidri Bēthovena Septets mums parāda Šūberta saknes. Šūberta Oktets nav iedomājams bez šī Bēthovena Septeta, kas ir ievērojami samērīgāks, es teiktu. Pretstatā – Šūberta darbs ir ļoti tumšs. Vēl nesen kamermūzikas koncertā mēs salikām kopā Šūberta Oktetu ar manu Oktetu. Man šīs sakarības vienmēr šķitušas interesantas. Bet koncerta sākumā – Uvertīra Mocarta "Figaro kāzām". Kas par darbu! Tā ir pati pilnība. Trīs vai četras minūtes ar ekstātisku prieku.

Eksplozīva mūzika.

Jā, patiesi.

Vai vispār iespējams iedomāties programmu, kurā šī uvertīra skanētu citviet, ne pašā sākumā? Tas šķiet bezmaz pašsaprotami.

Tāpēc man tā tik tuva sirdij. Mocarts nedod ne mirkli sagatavoties – ne klausītājiem, ne mūziķiem. Jau no pirmajām taktīm šī mūzika pārsteidz, it kā tev pretim lektu savvaļas dzīvnieks, labi, tas varbūt ir pārāk traks salīdzinājums, bet tā skan tik svaigi. Kā jūs teicāt, eksplozīvi. Tāpēc, manuprāt, tajā viss ir savās vietās. Dažos koncertos kā pēdējo skaņdarbu esmu licis Prokofjeva Uvertīru par ebreju tēmām. Man patīk šādi eksperimentēt. Bet šoreiz Mocarta uvertīrai ir jābūt sākumā.

Jūs piesaucāt savvaļas dzīvniekus, un jūsu Trešais stīgu kvartets nāk ar apakšvirsrakstu „Medības”. Vismaz kopš baroka laika, līdz pat 19. gadsimtam, mūslaikos laikam mazāk, tas ir itin populārs muzikāls trops, muzikāls motīvs.

Patiesi. Mūsdienās, protams, tam ir cita nozīme.

Mana kvarteta sākumā četri mednieki attēloti tradicionāli, pārņemti ar teju aklu pozitīvismu. Radioklausītājs to tikai saklausīs, bet koncertā redzams, kā kvareta mūziķi sākumā ar vēzienu, turot rokā lociņu, pāršķeļ gaisu. Tas izskatās diezgan brutāli, toties skaņa atgādina spārnu švīkstoņu, lidojošus kukaiņus, tas man ļoti patīk.

Bet patiesībā tas ir starta signāls. Un tad, turpmākajās 12, 13 minūtēs… patiesībā esmu ierakstījis notīs ļoti ātru, teju nenospēlējamu tempu. Tur ir atsauce uz ritma motīvu Bēthovena Septītās simfonijas pirmajā daļā.

Viņš kļūst pilnīgi pārņemts ar šo ritmu. Un mans kvartets jau no pirmajām taktīm sākas ar šo pārņemtību, bez sagatavošanās. Tad, vidusdaļā, kļūst sarežģītāk. Šķiet, mednieki kļuvuši par medījumu, medībās ir savs bīstamības elements. Un līdzīgi kā notiek sabiedrībā, trīs mūziķi sasvērējas pret vienu un viņu izstumj, un viss beidzas traģiski, ar ceturtā mednieka nāvi. Bet tomēr tas ir un paliek skerco. Kāpēc? Jo šis darbs ir daļa no lielāka stīgu kvartetu cikla, ko sarakstīju laikā no 1997. līdz 2005. gadam. Un ik katrs kvartets reprezentē daļu no tradicionālās formas struktūras. Pirmais ir uvertīra, otrais ir lēnā daļa. Trešais "Medību" kvartets ir skerco. Ceturtais ir andante, piektais: fūga.

Es uzdodu jautājumu no mūslaiku skatupunkta: vai šīs vērtības ir aktuālas arī šodien? Vai jūsu piesauktais medību trops, kas bija tik svarīgs vairākus gadsimtus, vai tas joprojām apvīts ar tām pašām nozīmēm? Šis skerco ir pilns ar jautājumiem. Par spīti traģiskajām beigām tas tomēr ir skerco, un tajā ir sava pretruna. Bet, ja palūkojaties uz skerciem plašāk, sevišķi 20. gs. simfoniskajā mūzikā, Mālera vai Šostakoviča, piemēram skerco Mālera Sestajā ir pašnāvniecisks.

Pats medību jēdziens ir mainījies. Es uz to raugos kritiski, uzdodu jautājumus.

Bet vienlaikus izmantoju ritma motīvus, kas tradicionāli ir tipiski medību mūzikas ritmi.

Domājot par šo interviju, man galvā bija Bībers, Haidns, bet, klausoties jūsu stāstā, nevarēju neiedomāties par Viljama Goldinga distopisko romānu "Mušu ķēniņš", kur puiku bariņš nonāk uz neapdzīvotas salas, un viss beidzas traģiski ar medībām, kur viņi sāk medīt viens otru.

Patiesi. Ideja par medībām ietver šādas distopiskas ainas, traģismu. Dažkārt man patīk iesākt skaņdarbu no, tā teikt, neiespējama punkta – ar dramaturģisku risinājumu, kas citiem komponistiem kalpotu par darba noslēgumu. Piemēram, darbā Ad Absurdum trompetei un orķestrim. Tas sākas šādi: [Nodemonstrē.] Vēl ātrāk nav vairs kur. Līdzīgi arī stīgu kvartetā: [Nodemonstrē.]

Ja runājam līdzībās ar temperatūru, jau darba sākumā ir 100 grādi pēc Celsija, ir ļoti karsts.

Un tas ir grūts uzdevums komponistam – kā to atrisināt, bet mani tas ļoti interesē: sākt neiespējamā punktā, un tad meklēt ceļu tālāk. Kvarteta gadījumā tas dramaturģiski ir vesels stāsts. Bet līdzīgi ir Šandora Vereša Sonatīnē, viņš sāk ar ļoti izteiktu ritmisko ideju.

Bet tur ir arī rotaļīgums un vieglums. Protams, caur trim daļām mainās raksturi, bet šī viegluma pazīme izturēta viscaur. Ne vien ritma zīmējumos un tempos, bet arī tajā, kā viņš veido melodijas un strādā ar harmoniju.

Jā, jums taisnība. Vēlējos šo darbu atvest uz Rīgu, jo, kā jau teicāt, tas ir rotaļīgs un arī neilgs, un manā ieskatā ļoti labi uzrakstīts. Un Vereša vārdu nedzirdam ik dienu. Jāatzīst, arī es par viņu neko daudz nezināju, jā, viņam ir Klarnetkoncerts, bet mani ar viņa mūziku iepazīstināja viņa students, obojists Heincs Holligers.

Kopā esam šo darbu spēlējuši neskaitāmas reizes, ar dažādiem fagotistiem. Un tas nekad nav bijis viegli. Tajā ir kaut kas īpatnējs, raksturīgs ungāru mūzikai, zināma nopietnība un ritmisks rotaļīgums, bet to nekad nav viegli nospēlēt. Vēlējos atvest šo darbu lieliskajiem Sinfonietta Rīga mūziķiem, jo uzsaktu, ka Vereša mūzikā ir vērts ieklausīties.

Vai grūtības sagādā arī agoģika?

Jā, un arī tradīcijas, ko sev līdzi nes koka pūšaminstrumentu spēle, sevišķi kvinteta sastāvā. Daudzos gadījumos tā ir, tā teikt, vieglā mūzika. Vai mūzika, kura vēlas būt, vai izliekas esam viegla. Patiesi lieliska mūzika.

Vairāk – ierakstā.