1. novembrī LU Lielajā aulā un tiešraidē Latvijas Radio 3 "Klasika", kā arī 2. novembrī Latgales vēstniecībā GORS Rēzeknē Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga piedāvā Volfganga Amadeja Mocarta muzikas programmu, kurā pie diriģenta pults būs orķestra mākslinieciskais partneris Jērgs Vidmanis. Sinfonia Concertante atskaņojumam uz saspēli aicināti “Berlīnes filharmoniķu” koncertmeistari – vijolniece Vineta Sareika un altists Amihajs Gross, programā iekļautas arī komponista pēdējās - 40. un 41. simfonija, dēvēta romiešu varenā virsdieva Jupitera vārdā.

Jērgu Vidmani uz sarunu aicinājis Orests Silabriedis.

Vai Mocarts spēj darīt jūs laimīgu? Vai jūs vispār domājat par mūziku šādās kategorijās?

Jā, pat ļoti. Nupat ar brīnišķīgo orķestri Sinfonietta Rīga mēģinājām Mocarta simfoniju “Jupiters”, un mēs visi bijām neticami laimīgi. Bet tas nav virspusējs laimīgums. Smuka mūzika… Ne tā. Mocarta mūzika ir neticami skaista, bet tajā ir lielas dzīles. Nupat mēģinājām epizodi, kas skan moderni. Ja kāds tajā brīdī ienāktu mēģinājumu telpā, viņš domātu, ka mēs spēlējam laikmetīgu skaņdarbu.

Mocarta daile ir pārbaudījums, un viņš priekš manis ir, jā - moderns.

Sevišķi šajās divās simfonijās, ko mēs spēlēsim piektdien. Tās ir divas pēdējās Mocarta simfonijas. Pilnīgi galva griežas no tā, ko viņš dara šajā mūzikā. Simfonijas “Jupiters” beigās vienlaicīgi skan piecas tēmas — tas ir neiedomājami! Varētu likties, ka tur ir viens vienīgs haoss, bet tā ir visdievišķākā mūzika.

Mocarta “Jupitera” finālu palaikam mēdz salīdzināt ar Ķelnes katedrāli. Jūsu domas par šo?

Brukners savulaik teica — ja vēlies celt augstus torņus, tev jāstāv dziļi iesakņotam pamatu pamatos —, lūk, kas man nāk prātā.

Mocarts uzrakstīja savas trīs pēdējās simfonijas burtiski dažu nedēļu laikā. To vispār nevar pat iztēloties. Un tur ir spēcīga garīgā dimensija.

Tāpēc salīdzinājums ar katedrāli man liekas piemērots.

Cik mēs vispār varam nojaust par dzīlēm paša Mocarta dvēselē?

Ja atļauts teikt, man liekas, ka koncertdzīvē šis aspekts vispār palaikam netiek īstenots. Mums patīk domāt par Mocartu kā jautru puisi. Un viņam tiešām piemīt šī rakstura daļa - šķīsti saulainā, bērnišķā, dažbrīd pat izteikti bērnišķīgā. Viņam patīk joki, un tie saklausāmi viņa mūzikā, bet tie nopietni joki. Tur ir arī tās dzīles, tie bezdibeņi.

Kas atliek interpretam? Ja es tīši norādīšu - skat, skat, te ir tās dzīles -, tas nedarbosies. Mocarta ir mūzika ir pārāk eleganta. Bēthovenam var vietumis būt trīskāršais forte, viņš it kā saka - jā, es tieši tā arī domāju.

Mocarta dzīles izpaužas laika organizācijā.

Viņš saka [dzied liriski], tad ir ģenerālpauze, un — [imitē trīs skaļākus akordus, tiem seko kluss tēmas izvedums]. Un te tas skan minorā. Te ir tie bezdibeņi. Vai arī cita vieta — te ir “Jupitera” fināla tēma [dzied], un tad viņš apvērš otrādi [dzied]. Tas skan tik laikmetīgi.

Tā ka grūti ar tām dzīlēm. Mums tās jāizjūt. Mums ir ar mīlestību… Mums tās jāatpazīst, tad jāpaslēpj un vienlaikus jāparāda.

Paradokss.

Tieši tā.

Vai jūs uztverat šīs trīs pēdējās simfonijas kā ciklu?

Jā, te ir cieša saikne, tomēr šoreiz nolēmām solminora un Domažora simfonijai kā trešo pievienot Sinfonia concertante vijolei, altam un orķestrim. Tā skanēs pa vidu.

Mēs sāksim koncertu ar solminora simfoniju, un tai sekos šis dubultkoncerts, kas, manā ieskatā, tik labi atbilst Sinfonietta Rīga radošajam garam.

Kāpēc? Paskaidrošu. Solistu partijas dabiski izriet no orķestra partijām. Esmu tik laimīgs iestudēt šo mūziku ar Vinetu Sareiku un Amihaju Grosu. Vinetu, protams, zinu no stīgu kvarteta Artemis laikiem, un Amihajs man pazīstams no “Berlīnes filharmoniķiem”, kuriem pagājušajā sezonā biju rezidējošais komponists.

Un, lūk, šīs Sinfonia concertante otrajā daļā ir viens no Mocarta tumsnējākiem un aizkustinošākajiem bezdibeņiem [dzied tēmu]. Man šajā vietā nudien metas zosāda.

Domāju, ka tas būs iedarbīgi, šis kārtojums: solminora simfonija, dubultkoncerts un pēc pauzes Domažora simfonija.

Tagad iztēlosimies, ka kāds saka — es ne jau nu gluži nīstu Mocartu, bet vai vienā vakarā nav drusku par daudz viņa?

Man nudien tā neliekas. Jūs zināt, ka koncertprogrammās man ļoti patīk laikmetīgās mūzikas un, piemēram, romantisma laika skaņdarbu sadursmes. Labi, ne sadursmes, bet līdzāsnostatījums.

Apliecinu, ka šīs Mocarta simfonijas esmu diriģējis ļoti daudzas reizes dzīvē, bet šodien mēģinājumā atklāju divas detaļas, kuras līdz šim nu nekādi netiku pamanījis. Tas var notikt tikai ar tādu komponistu, kāds bija Mocarts.

Jūs taču zināt, ko Bēthovens teica par Bahu — ne par strautu [Bach — vāciski ‘strauts’], bet par jūru viņam būtu jāsaucas. Es to pašu teiktu par Mocartu. Virskārtā liels skaistums, bet, aplūkojot tuvāk, jūsu skatiens ietiecas arvien dziļāk un dziļāk. Tāda ir mana atbilde tam klausītājam, par kuru jūs jautājāt. Ticu, ka Mocarta mūzika ir “infekcioza” un pēc šī koncerta cilvēki mīlēs Mocartu vēl ciešāk.

Sinfonia concertante — vairāk simfonija vai koncerts?

Abi. Un piedevām tur ir klāt arī kamermūzikas aspekts. Šajā mūzikā ievītā dvēsele ir tik maiga, pilnīgi iespējams, ka šajā mūzikā ir mīlestības rētas. Solisti mīl viens otru, orķestris pievienojas… Te ir simfonija un koncerts — nudien Sinfonia concertante!

Ja kāds nezina, kas ir Mocarts, es ierosinātu paklausīties pāreju no otrās daļas uz trešo. Otrā daļa beidzas tumši. Es pat nevaru iedomāties citu tālaika skaņdarbu, kur būtu saklausāms kas tāds. Un tad — ataka! — aiziet mundra trešā daļa [dzied].

Acs kaktiņā vēl ir asara, bet dzīve turpinās. Tas ir tik mocartiski!

Vai jums ir komentārs par to slaveno 12-toņu nogriezni solminora simfonijā?

Jā! Prieks, ka jūs to pieminējāt. Es akurāt orķestrim teicu, ka jāpievērš uzmanība — tā nav gluži 12-toņu epizode. Respektīvi, tā būtu gan, bet vienas skaņas trūkst — sol. Solminora simfonijā trūkst sol. Un nav šaubu, ka tas ir tīšām. [dzied skaņurindu] Un tad pūtēji nevainīgi saka — ā, tie nebijām mēs. Dodamies tālāk!

Tas ir tik neticami, tas ir ģeniāli! Abu šo simfoniju ceturtajā daļā Mocarts pārspēj pats sevi. Es nudien jūtos tik ļoti vienkāršs mirstīgais, kad diriģēju šo mūziku. Un tajā pašā laikā te ir vieglums, humors, grācija. Brīnišķīgi! Ja jūs dzirdētu tikai šo skaņurindu, nekad neticētu, ka tas ir Mocarts.

Kādas Sinfonietta Rīga mocartiskās kvalitātes jūs vēlētos uzteikt?

Šo orķestri es pazīstu jau ilgāku laiku, mēs daudz ko esam darījuši kopā. Ir vienkārši apbrīnojami, kā viņi reaģē uz mani. Mazākā kustība, un viņi jau atsaucas, nolasa katru domu. Esmu ļoti pateicīgs viņiem par šo. Jā, tāda visupirms ir mana personiskā atbilde.

Mūsu mēģinājumi rit rūpīgi un intensīvi, bet tajā pašā laikā tie mums dod daudz prieka. Orķestra mūziķi ir ļoti zinoši par šo klasicisma laikmetu.

Jūs taču zināt, ka pirms dažām dienām viņi Elbas filharmonijā spēlēja Haidnu. Kā zivs ūdenī šajā repertuārā! Un viņi uzdod kompetentus jautājumus. Koncertmeistare man pirms brīža jautāja — te spēlēt poco vibrato vai non vibrato? Citu orķestru mūziķi vispār pat neiedomātos par non vibrato. Augsta meistarība un muzikālā inteliģence.

Mocarta valoda… Jā, mums, protams, ir daudz ko vēl atklāt, kā tas ir vienmēr dzīvē, bet man kā viesim Sinfonietta Rīgā dāvā… Tomēr — vai zināt? Es jau vairs nejūtos kā viesis. Jūtos kā ģimenes loceklis. Vakar gāju cauri vakarīgajai Rīgai un jutos kā mājās.

Pašā noslēgumā — jūs sestdien diriģēsiet Latgales vēstniecībā GORS.

Esmu dzirdējis, ka tā ir lieliska zāle, taču līdz man nebija gadījies tur pabūt. Esmu stipri ziņkārīgs un ļoti gaidu šo koncertu.