Rudens kamermūzikas festivālā 9. oktobrī Lielajā ģildē kopā ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga uzstāsies vācu klarnetists, komponists un diriģents Jērgs Vidmanis, atskaņojot trīs opusus – šī gada jubilāra Ludviga van Bēthovena Septīto simfoniju, Kārļa Marijas fon Vēbera Pirmo klarnetes koncertu un paša Vidmana komponēto koncertuvertīru Con Brio, kas tapusi pēc diriģenta Marisa Jansona un Bavārijas Radio simfoniskā orķestra pasūtinājuma.

Šī ir jau trešā reize, kad muzicēsiet kopā ar kamerorķestri Sinfonietta Rīga. Kāpēc atgriezāties pie sadarbības ar mūsu orķestri?

Iemesls, kāpēc atgriezos ir mīlestība. Kad ienācu orķestra mēģinājuma zālē, pirmais ko tecu: „Esmu pēc jums noilgojies.” Trīs gadi kopš iepriekšējās mūsu sadarbības ir bijis pārāk ilgs laiks, un kvalitāte, kas piemīt šim orķestrim, ir īpaša, patiešām. Kā viņi muzicē!

Arī attieksmē pret Rīgu esmu sentimentāls, jo te es redzu veco Eiropu tās labākajā nozīmē, ko mēs Centrāleiropā dažkārt zaudējam.

Mēs zaudējam šo īpašo mīlestību pret mākslu. Te ir tāda mākslas mīlestība un arī arhitektūra, kā tā tiek kopta. Piedodiet, esmu ļoti emocionāls, esmu iemīlējies jūsu pilsētā.

Piektdien Lielajā ģildē līdzās K.M. Vēbera Klarnetes koncertam un L. van Bēthovena Septītajai simfonijai izskanēs jūsu darbs Con brio, bet tā rašanās arī zināmā mērā ir saistīta ar Latviju un maestro Marisu Jansonu .

Tieši tā, un viņa aiziešana mūžībā pasaulei ir ļoti liels zaudējums. Tik ļoti viņš bija mīlēts. Es nekad neaizmirsīšu to, ka iemesls, kāpēc sāku diriģēt, ir saistīts tieši ar Marisu Jansonu. 2007. gadā viņš man piezvanīja, jo gatavojās kopā ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri atskaņot Bēthovena Septīto un Astoto simfoniju un lūdza, vai es nevarētu uzrakstīt darbu, kas derētu Bēthovena mūzikas programmai. Es viņam sacīju:

„Septītā simfonija man patīk, bet Astoto es nesaprotu. ” Mariss Jansons atbildēja: „Labi, tad varbūt šis ir labs iemesls, lai iemīlētu arī Astoto.” Tā radās mans darbs Con brio.

Diemžēl biju ļoti vēlu pabeidzis partitūru, notis vēl nebija nodrukātas, tikai rokrakstā, pie tam vietām – ne īpaši skaidrā rokrakstā. Dienu pirms pirmā mēģinājuma man piezvanīja Mariss Jansons un izteica priekšlikumu, lai diriģēju pirmajā mēģinājumā pats. Es nemaz negrasījos būt šajā mēģinājumā, jo man bija paredzētas meistarklases Vācijas ziemeļos, bet tad atskanēja šis zvans…

Teicu: „Jansona kungs, rakstīt skaņdarbu un to diriģēt - tās ir divas atšķirīgas lietas, turklāt mūzika ir sarežģīta.” „Jā, es to zinu,”  maestro atteica, „ un tieši tāpēc jums būs pašam jādiriģē pirmais mēģinājums.” Sākumā domāju, ka varbūt viņš joko, bet nē, viņš bija nopietns. Atceros, kā ar nakts vilcienu braucu uz Minheni  un pa ceļam vēl partitūrā mēģināju ieskicēt nepieciešamos akcentus.

Un tā nu es stāvēju Bavārijas Radio simfoniskā orķestra priekšā, ar kuru daudzkārt biju spēlējis kopā kā klarnetists. Tagad pirmo reizi biju kļuvis par diriģentu.

Mēģinājums aizritēja veiksmīgi, un sākās mana aizraušanās ar diriģēšanu. Tas bija 2009. gads. Pēc tam sekoja uzaicinājums no operas intendanta Žerāra Mortjē Bastīlijas operā Parīzē, lai es diriģēju savu darbu In the begining, kas tapa sadarbībā ar mākslinieku Anzelmu Kīferu.

Savukārt Con brio piedzīvoja brīnišķīgu pasaules pirmatskaņojumu Marisa Jansona vadībā, tas ir iemūžināts arī albumā,bet vēlāk tika iekļauts koncertturnejā, un Mariss Jansons to diriģēja Vīnes Musikverein un Kārnegija zālē Ņujorkā.

Runājot par Marisu Jansonu, mēs nedrīkstam aizmirst arī to, kā viņš cīnījās par jaunas koncertzāles celtniecību Minhenē.

Jā , mums ir Minhenes filharmonija, bet ar akustikas problēmām. Ja tu sēdi tālu, tad dzirdamība ir slikta. Mariss Jansons gadiem cīnījās par jaunas koncertzāles nepieciešamību un viņš to panāca. Zāle vēl nav uzcelta, bet politiķi to ir apsolījuši, un esmu pārliecināts, ka zāle tiks nosaukta Marisa Jansona vārdā.

Pēdējā saruna ar maestro man bija pirms diviem gadiem, kad viņš nolēma diriģēt manu darbu Trauermarsch („Sēru maršs”), ko komponēju pianistam Jefimam Bronfmanam un „Berlīnes filharmoniķiem” Saimona Retla vadībā. Jansona kungs to gribēja atskaņot Minhenē. Kādu dienu atskanēja telefona zvans, tas bija Mariss Jansons. Tā kā nedrīkstēju atrauties no komponēšanas ne mirkli, cerēju, ka saruna būs īsa, bet tā ilga stundu un piecpadsmit minūtes. Viņš bija ļoti precīzs, viņam bija tik daudz jautājumu sakarā ar manu darbu, un viņš lieliski vēlāk nodiriģēja Trauermarsch.

Man ļoti pietrūkst šī izcilā cilvēka. Un īpaši tagad, esot Rīgā, es par viņu daudz domāju, gatavojoties Con brio atskaņojumam Lielajā ģildē.

Mariss Jansons bija ļoti godīgs. Ja viņš teica: „Man patīk tavs darbs”, tad  zināju, ka tā ir taisnība, nevis tikai kompliments. Un ja bija kāda problēma, viņš godīgi pateica.

 

Jērgs Vidmanis (1973) dzimis Minhenē, kur arī aizsākušās viņa muzikālās gaitas. 1984. gadā uzsācis klarnetes spēles studijas Minhenes Mūzikas augstskolā. Viņa klarnetes spēles skolotāji ir Gerds Starke Minhenē un Čārlzs Neidičs Džuljarda skolā Ņujorkā.

Vidmanis regulāri uzstājas ar pasaulslaveniem orķestriem - Leipcigas Gewandhaus Francijas Nacionālais orķestris, Cīrihes Tonhalles orķestris, Vašingtonas Nacionālais simfoniskais orķestris, Monreālas simfoniskais orķestris, Vīnes filharmoniskais orķestris, Nīderlandes filharmonijas orķestris un Toronto simfoniskais orķestris. Vidmaņa partitūras iestudētas diriģentu Daniela Bārenboima, Daniela Hardinga, Valērija Gergijeva, Kenta Nagano, Kristiana Tīlemaņa, Marisa Jansona, Andra Nelsona un Saimona Retla vadībā.